saņēmu vēstuli no skolas ar saviem pagājušā gada vērtējumiem, diezgan nežēlīgi. it kā viss ir labi un saulaini, bet manī ir parādījusies kaut kāda ideja par to, ka es nekad nebūšu pietiekami laba, pietiekami vērtīga (un tas jau pats par sevi ir absurds, jo cilvēki nav patēriņa preces, cilvēkiem taču nav kaut kāda pievienotā vērtība, vai arī es vienkārši ļoti nevēlos to atzīt), un tāpēc man vairs nav miera. iespējams, es pārāk daudz pēdējā laikā esmu domājusi/diskutējusi par pride&prejudice, bet tagad jau ir tā, it kā es gribētu pati sevi padarīt par tādu accomplished woman pēc dārsija standartiem. un, turpinot pride&prejudice tēmu, es taču esmu tieši tāda pati kā mrs. bennet, jo kaut kā esmu sevi pārliecinājusi, ka, ja es būšu ideāla, vismaz pēc kaut kādiem standartiem, nu, varbūt mani tad nepametīs. varbūt tad man nebūs tik slikti ar citiem cilvēkiem, nu labi, ko es muļķoju - ar puikām. jo galu galā ir tieši tā, kā mēs runājām lekcijā par Sviftu pagāšnedēļ - marriage is a market, and women are regarded as goods.