kārtējā identitātes krīzīte, jo, kā izrādās, es pati sevi diez ko augstu nevērtēju, jo nesaprotu matemātiku. un pašai uzreiz liekas, ka tam, ko es daru, runāju vai domāju, nu, tam visam nav nekāda seguma, ja tā var teikt. ka es esmu kārtējā muldoņa, kas runā par lietām, kuras vispār nesaprot.
un vēl es domāju par to, vai vispār ir iespējams kādā brīdī arī beigt apšaubīt katru izvēli, bet draudziņš tikko informēja, ka nē, tā šaubīšanās esot uz mūžu. šodien lekcijā pasniedzējs jautāja, vai mēs kādreiz esam jutušies pilnīgi un absolūti apmaldījušies un pazuduši, un viens puika atbildēja, ka nē, nekad. diez, kā tas ir - būt pārliecinātam par savām izvēlēm un idejām.