šodien bijām uz Tropu muzeja izstādi par Ķīnu un pēc tam tematiski pusdienojām ķīniešu restorānā, tā jau izstādei nekādas vainas, tikai gids runāja tikai vietējā valodā, bet draudziņš bija piesolījis angļu valodu, tējas došanu un bērnu spēlītes, bet nekā no tā visa nebija. no otras puses, vismaz piecēlos agrāk par pusdienlaiku, kas jau ir sasniegums, it īpaši svētdienai. bet vispār ir traki, man jau krietnu laiku ļoti sāp pleci un kakls, nevaru saprast, spilvens pie vainas vai plecu soma. es jau tā esmu upurējusi ziemai stilu un ievākusies pufaikā, mīļo sīrupiņ, lūdzu neliec man atteikties no plecu somām un atgriezties pie mugursomām.

un vēl es visu vakaru mācos valodu, pamazām, palēnām man pat iepatīkas. šī valoda ir ļoti raupja un lielākoties izklausās dusmīgi, bet tur ir savs šarms.