salīdzinoši nesen es runāju ar vienu vieslektori no Amerikas, viņa bija ļoti bēdīga un nokaunējusies, ka lielākoties ārzemēs ASV asociējas ar ieročiem un to izteikti vājprātīgajām regulācijām, un nu jau arī ar Donaldu Trampu. pēc šīs nedēļas nogales atcerējos par viņas sabēdāšanos.
ja lietai pieiet auksti un atsvešināti, liekas fascinējoši vērot, kā mediji LV ziņo par geju kluba apšaudi, bet anonīmie komentāri joprojām šokē. es kaut kad sapratu, ka nevajag anonīmos komentārus pilnīgi neņemt vērā, bet tos var uztvert kā sabiedrības dzērumā teikto un darīto. tas, iespējams, arī izskaidrotu to, cik daudzi cilvēki raksta, ka labi, ka priecājas par geju klubā nošautajiem - tās ir frāzes, ko varētu teikt tad, kad esi pietempies un saki, ko tajā brīdī tiešām domā. un tas, cik daudz apkārt ir naidpilnu cilvēku, joprojām šokē.
taču uzbrukums geju naktsklubam Floridā man atgādina to notikumu pirms pāris nedēļām vegānu kafejnīcā Tbilisi, kur iemetās neonacisti un apmētāja kafejnīcas apmeklētājus ar gaļu. protams, viens notikums ir ar vājprātīgi traģiskām sekām, otrs kaut kā internetos kļuva par smieklīgu notikumu, kas netika diez ko nopietni apskatīts, taču abos gadījumos novērojams tas, ka kādam cilvēkam vai cilvēku grupai tik ļoti sāp un traucē citas grupas eksistence un tas, ka viņi pat - gasp - labi pavada laiku un priecājas, *izbauda* savu eksistenci, ka viņi ir gatavi uzbrukt šai grupai tās mājās.
un tas ir tik ārprātīgi, nu. kad tev tik ļoti, tik ļoti sāp un traucē citu cilvēku, citu dzīvesveidu un ideju eksistence, ka tu esi gatavs tām fiziski uzbrukt, tās 'pāraudzinot' viņu pašu kopienas centros.
protams, tas it kā jau nav nekas jauns, vai ne. cik bieži cilvēki ir uzbrukuši mošejām, dievnamiem, sinagogām, tāda veida vietām. taču kaut kā liekas, ka, uzbrūkot naktsklubam un uzbrūkot kafejnīcai, ir pārkāpta kaut kāda nerakstīta robeža. atceros, ka līdzīgi jutos pēc tam, kad gan Rīgā, gan ASV bija apšaudes kinoteātros, likās, nu, kas tas par izdzimteni, kurš var uzbrukt cilvēkiem šādā vietā, kur tu vienkārši nāc atpūsties. bet tie, liekas, nebija apzināti pret kādu cilvēku grupu vērsti uzbrukumi, atšķirībā no šiem, par ko mēģinu saprast. un tas ir tik ļoti fucked up.
ir viens tāds autors, Andrew Keen, kurš 2007. gadā izdeva grāmatu "The Cult of the Amateur". grāmata pati par sevi ir riktīgi kaitinoša, viņš tur raksta kā tāds normāls angļu snobs par to, ka redz kā, tagad interneti mūsu jaunatnē ienes nihilismu, un to, kā internets iznīcina vecās struktūras, un tagad visas institūcijas izzudīs un būs pasaules gals. bet starp viņa dažāda veida apokalipses sludinājumiem ir tomēr pāris salīdzinoši interesantas idejas, viena no tām ir par to, ka internets, it sevišķi user generated content vietnes, kalpo kā tāds spogulis. par to, kā pamazām sabiedrības radikalizējas, nu jau runā arvien vairāk un arvien biežāk, un šodien, lasot kārtējo tādu rakstu, atcerējos par to Kīna ideju, tas ir, viņa pārdomas par to, ka, ja esi ar intelektu diez ko neapgrūtināts cilvēks, tad internetā pārsvarā atradīsi tieši tāda veida saturu, kas savukārt palīdz izveidoties situācijai, kurā viss, ko tu lasi un apskati, apstiprina tavu jau pastāvošo pasaulskatu. Facebook pielāgo saturu tavai gaumei un interesēm, YouTube automātiski sagatavo pleilistes pēc tavas skatījumu vēstures, nemaz nerunājot par google ads un tamlīdzīgām lietām. un reizēm vienīgais, kas pārkāpj manas 'ultraliberālās' intereses, piemēram, FB, ir tas, ja kāds ir samaksājis tā pavairāk naudiņas un nopircis lielāku reklāmu, tāpēc arī es esmu spiesta redzēt smaidošu Nila U. sejiņu, kas stāsta, ka viss ir kārtībā - kaut arī pati par sevi es nekad to neskatītos.
reizēm jāatzīst, ka es laikam arī ar tādu radikalizēšanos sirgstu, jo tas jau ir tik loģiski: ja viss, ko tu redzi un lasi, ir tava paša viedokļa turpinājums, tur nav nekādas attīstības. varbūt mums vajadzētu sākt kaut kādu sarunu klubiņu, kur mēs sarunājamies ar cilvēkiem, kuru viedokļiem nepiekrītam, un tiem, kuri a) paceļ balsis, b) zaudē pacietību, c) ķeras pie personīgām, nevis loģikā balstītām apsūdzībām, ir jāmaksā soda nauda? nu tā, lai nekļūstam par vienu no tiem klubiņiem, kur visi viens otram piekrīt, papliķē pa muguru un saka hear hear, jo viss, ko otrs saka, ir tas, ko tu pats saki.
(un, pirms kādi cilvēki ar apgrūtinātām lasītprasmēm sāk piesieties, ka es pati pāris ierakstus atpakaļ gānījos par spēlēšanos sātana advokātos, šis tiešām nav tas pats, un, man liekas, komentāros pie tā ieraksta es iekļāvu pāris specifiskākus piemērus, tieši kāda veida spēlēšanās man riebjas un liekas ļaunprātīga.)