Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Dārgie cibieši!

Mēs vakar darījām TO. Mēs dzērām Dīvu šampanieti (Hesus, Hesus, cik tas ir salds (tik salds kā skūpsts no mīļotā vīrieša, kā bērna sapnīši, kā vienradža peristaltikas problēmu sekas)), kas bija specveltījums no pašas...wait for it... Sieviešu Televīzijas! Un ziniet, kā mēs jutāmies? Tā, it kā mūsu sapņi piepildītos! Tā, kā to perfekti apraksta pati STV: "Tu – mīlošā. Tu – sapņojošā. Draudzene. Mamma. Ballīšu dīva. Pasaules izzinātāja. Tu – sieviete." Nenoliedzami arī kungi vakar juta, kā mēs burtiski uzplaukstam, kā mēs dzirkstījam, kā mēs atmodinām sevī dīvu! Sievietes, pacelsim glāzes par mums! Mēs esam radītas princeses!

Es vispār pat nespēju iedomāties, ka kaut kas TĀDS ir iespējams! No februāra man būs elektroenerģijas cenas SAMAZINĀJUMS no 0,06834 uz 0,06434 EUR/kWh!!!
Dzīve, vārdu sakot, iet uz augšu.

Kad astoņos no rīta vēl nevari trāpīt pie dzīvības uzturošo kafiju orālajā atverē un tas viss dievu dzēriens nenovēršami līst pār tavu, kā sākotnēji iedomājies, skaisto, tīro kleitu, lieli dekoltē ir tieši tas, ko vēlies. Paņem mutautiņu, noslauki krūtežu un visas pazīmes par šitentādu neveiklu izdarīšanos kā nebijušas. Gatavs performēt.

Jāredz.

HUMAN

"People who claim that madness became an object of calm scientific psychiatric study when freed from the ethical and religious associations with which it had been saddled by the Middle Ages should be brought back to this decisive moment when unreason was made into an object and thrown into an exile where it was to remain mute for centuries. They should have this original sin constantly before their eyes, and be ceaselessly reminded that it was
only this obscure condemnation that opened the way for a discourse about unreason, reduced to silence at last, whose neutrality is proportionate to its own forgetfulness. Is it not important for our culture that unreason could only become an object of knowledge after it had been subjected to a process of social excommunication?"

Rrrrrr, nu, kā, kā var nepatikt veids, kā raksta Fuko? :)) Varat neatbildēt :)

Ja labi grib, tad sievietes rokassoma spēj sevī ietilpināt:
datoru 15,6"
lietussargu
kurpes, augstpapēžu (papēži ir svarīgi, tie aizņem vietu)
jaciņu, plānu
~ 3 cm biezu ārtikļu čupiņu
maku, lielu
kosmētikas maku, vidēju
lieku vešiņu (komplektācijas apakšdaļai)
visādus sīkumus (atslēgas, telefons, košļenes, pildspalvas, tamponi utt.)

Un tad, kad augumā tik necila (bet visādi citādi, protams, izdzīvotājas tipa (jo neies jau atzīt un izrādīt savu vājumu)) būtne šitento ir staipījusi līdzi augu dienu, pa ceļam uz mājām vēl ieejot veikalā un pie tirgus nopērkot klinģerīšu pušķi, jo onkulītis, kas tās pārdeva, izskatījās tik ļoti skaists un jauks, viņa vakarā ir pelnījusi....kakao. Jā.

Palasīju par prioniem. Ahujeķ. Cilvēks un visa viņa modernā medicīna kapitulē Mātes Dabas izdomas bagātības priekšā.

Šī (vēl joprojām, starp citu) ir ļoti laba diena. Ja neskaita manu mazo velorastijas incidentu un tramvaja sliedēm.
Un, jā, tramvajs pretim brauca, bet ne tik tuvu, lai es paliktu bez kāda locekļa. Bet nu lūk - tā saslīdēju, tā saslīdēju, ka gāzos lai. Celis pušu, asiņo. Bet manai nabaga skaistajai gazelei ķēde nost. Un tad man pieskrēja klāt brīnišķīgs kungs, kurš veļļoja aiz manis, un visādi palīdzēja - i man, i manai gazelei - melnām rokām uzlika ķēdi atpakaļ, lai tā var turpināt skriet un vest traumēto Bļannu uz mājām. Uz atvadām kungs mani vēl apskāva :) Jauki.


Nu, neko, tagad pāris nedēļu būšu daiļa.
Man škiet, esmu pelnījusi rumkolu :))

Starp citu - ir pieejami kaut kādi plāksteri aptieķos, ko līmēt virsū, lai neiedeg rētas tagad, vasarā? Šito daili pārāk ievilkt arī negribētos.

( Ta tadā! (da labi - sūds patiesībā, tik tā drusku smeldz un drusku nesmuki) )

P.S. vispār dzīvē izskatās drusku nesmukāk, nekā bildē.

Mums bija naksnīgas Rīgas debesis, skeitparks, meža zemenītes, desmaizes un sarkanvīns :)

Ar to jau būtu bijis gana. Līdz mēs ieraudzījām aiz krūmiem vientuļi guļam vecu, noplukušu un dubļainu futbolbumbu. Tas nekas, ka vīns jau ribās.
35 minūtes un es sapratu, kā man pietrūkst. Tā adrenalīna, tā mērķtiecīgā agresijas izlietojuma, kad vari ielikt spēku ripā bumbā un arī kādam ribās. Damn it.

P.S. Futbolbumbai tagad ir jaunas mājas.