 Mulsinošie niekkalbji | 26. Jul 2006 @ 18:27  |
|---|
Mani tiešām fascinē ar kādu elegantu un bezatbildīgu vieglumu cilvēki ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) anonymous pēdējo pāris postu komentāros cenšas sajaukt (samaisīt) vienā putrā bioloģiskus, psiholoģiskus un filozofiskus terminus, pie tam kladzinot, ka cilvēks "tikai dzīvnieks vien ir".
|
Oij, oij, oij.
Atšķirība ir tīri reliģiska.
Starp anonymous un niekalbjiem (kā es, piemēram).
Tādā ziņā, ka neviens man netic?
Bet! Reliģiskos strīdos izmantot racionālus argumentus - ak vai, ak vai!
Ar uguni un zobinu vajag! Did a large procession wave their / Torches as my head fell in the basket, / And was everybody dancing on the casket?
Bez bioloģijas nebūtu psiholoģija, bez psiholoģijas nebūtu filozofija, tas viss ir saistīts. (T.i., es domāju nevis pašas zinātnes (vai mākslas), bet gan to pētāmās parādības, t.i, ja nebūtu organismu ar nervu sistēmām, tad nebūtu emociju, tad nebūtu domāšanas. Visjocīgākā ir saikne starp psiholoģiju un filozofiju - piemēram, bailes no nāves, kas liek filozofēt par to, kas pēc nāves būs, un tādā garā.)
Norāde nevietā, jo es runāju tieši par zinātnēm/mākslām.
Proti, eksistē kādas parādības, kuras ir noderīgi novērot, aprakstīt un mēģināt skaidrot ar noteiktiem paņēmieniem. Šo paņēmienu un terminoloģijas kopums, rupji ņemot, tad arī izveidojas par attiecīgo zinātni/mākslu.
Mans vieglais izbrīns bija par to, cik ērti mēdz jaukt attiecīgo nozaru terminus cilvēki, kas šķiet labākajā gadījumā ir studējuši vienu no tām. Konkrēti, piemēram, bija tur komentāros kaut kur aptuveni tā: "dzīves jēga ir vairošanās..."
Vairošanās un tās mehānismi ir centrēti ap bioloģiju (ja runājam par šīm 3 augšminētajām nozarēm).
Ja kāds man saka, ka vardes dzīves jēga ir vairošanās, tad, manuprāt, viņam ir diezgan miglains priekšstats vai nu par jēgu vai nu par vairošanos. Vai arī tad lūdzu parādīt man, kurā vietā uzspiežot vardei, atsegsies viņas dzīves kvantificējamā(!) jēga.
Es atvainojos, bet vai es pareizi sapratu, ka tu apgalvo, ka cilvēki pārsvarā nodarbojas ar seksu un rada pēcnācējus tāpēc, ka apzinās savu dzīves jēgu kā sugas saglabāšanu un vairošanos?
Nē. Pārsvarā neapzinās, bet dara. Tāpat, kā apzinās to, ka elpo tikai tad, kad ir noskrējuši maratonu, vai tad, kad pierauj pilnas plaušas ar ūdeni. Tāpat, kā neapzinās, ka grib dzīvot, kamēr nesastopas ar agresīvu čūsku. I mean, tas ir instinkts. Lielākā daļa mūsu emociju ir tendētas nostrādāt momentos, kad vajag saglabāties, saglabāt citus vai vairoties, un emocijas izkontrolēt ir sasodīti grūti, lai arī tas ir lielā mērā iespējams (pastāvot riskam iedzīvoties neirozēs, protams).
Okei, tad še precizējums no manas puses savukārt. Es lietoju vārdus "dzīves jēga" principā tā kā aprakstīts tevis norādītajā wikpedia's lapā: But life's purpose isn't the same thing as human purpose, though it is a factor thereof. Human purpose is determined by humans, completely without supernatural influence Proti, dzīves jēga man latviski saistās praktiski tikai un vienīgi ar "human purpose" un nekādi ne ar turpat teikumu iepriekš minēto: To the humanist, (biological) life's purpose is built-in: it is to reproduce. Jo jēga manā uztverē ir tīri cilvēcisks jēdziens. Jēgu mēs piešķiram savā domāšanā (Neizslēdzu, ka daži citi dzīvnieki arī to dara - varbūt savādāk, varbūt nē). Tikko mēs sākam runāt par "dzīvības" jēgu tā prasās kaut kāds domājošs subjekts, kurš šo jēgu ir nu piemēram izvēlējies. Un tad rodas tas, kas te ik pa brīdim diskusijās pazib - piesegts ar bioloģiska tipa a la zinātniskumu, Mātes Dabas tēls. Velk uz panteismu, un kas smieklīgākais - bieži vien no tiem, kas nostāda sevi kā tādas zinātniskas pieejas aizstāvētājus - var vilkt diezgan labas paralēles ar soikins iztirzātajiem ezotēriķiem - tikai no otra gala.
"Tikko mēs sākam runāt par "dzīvības" jēgu tā prasās kaut kāds domājošs subjekts, kurš šo jēgu ir nu piemēram izvēlējies."
Tas ir pretrunā ar to, ka "To the humanist, (biological) life's purpose is built-in: it is to reproduce."
Tur nav kaut kas sajaukts?
Dzīvības jēga = life's purpose. Ietilpst standarta komplektā.
Dzīves jēga = human purpose. Pats izvēlas.
Katrā ziņā, pagaidām ir izrādījies tīri izdevīgi piešķirt dzīvei tādu pašu jēgu, kā dzīvībai. Instinkti strādā manā labā, un, galu galā, atkrīt problēmas ar visiem tiem aplauzieniem un dzīves jēgas maiņām, kad izrādās, piemēram, ka iegādāties Porsche ir pārāk dārgi, vai, ka mirt valsts labā nebūt nav jauki, un tādā garā. Cilvēku dzīves jēgas mēdz būt visai sāpīgas, ja tās pārāk atšķiras no reālās situācijas un reālajām iespējām.
Nu, nez kā tur ir ar to Mātes Dabas tēlu. Saka jau, ka zinātne ir mūsdienu reliģija, bet... nu neredzu es tur nekādu tēlu, neredzu, kas tur būtu personificējams un īpašs.
Es nezinu vai tur ir kas sajaukts -- citēju vārds vārdā.
Manā izpratnē "dzīvības jēga" ir bezjēdzīgs savārstījums to iemeslu dēļ, kurus nupat jau rakstīju - proti jēga ir kaut kas (laikam sanāk simbolisks), ko piešķir kaut kam saprāts. Pasaulē lietas vienkārši notiek - tām nav nekādas iekšējas jēgas pašas par sevi, tātad arī "dzīvības jēga" ir vienkārši kaut kāds savārstījums, ko atkal jau ir piešķīris notiekošam procesam cilvēks ar savu nepieciešamību visu kategorizēt un klasificēt.
Ja jau dzīves jēgu vienādo ar instinktiem, tad te sanāk nedaudz paradoksāli. Optimāli instinkti strādā tavā labā tikmēr kamēr tos vari zināmā mērā apspiest/piesegt vai ignorēt.
Ok, sāku saprast, kur ir aizķeršanās.
Tu saki:
"Tikko mēs sākam runāt par "dzīvības" jēgu tā prasās kaut kāds domājošs subjekts, kurš šo jēgu ir nu piemēram izvēlējies."
Un tu saki arī: "Pasaulē lietas vienkārši notiek", un tam es piekrītu.
Bet, ja reiz lietas vienkārši notiek, tad nav nepieciešams, lai kāds to būtu izvēlējies. T.i., neprasās "kaut kāds domājošs subjekts". Baktērijas tīri labi tiek galā arī bez domāšanas.
T.i., protams, ir nepieciešamas vismaz divas domājošas būtnes, lai par to runātu, bet tās nav nepieciešamas, lai lietas notiktu.
Tāpēc arī teicu, ka tas ir pretrunā ar "purpose of life" definīciju no wikipēdijas. T.i., es uztvēru terminu "dzīvības jēga" kā vienu veselumu, nemēģinot analizēt, ko nozīmē katrs vārds atsevišķi.
Mmm. Lai atrisinātu šo problēmu, iesaku turpmāk termina "dzīvības jēga" vietā lietot vārdu "kartupelis", nē, "kartupelis123" (jo "kartupelis" ir jau aizņemts), jo varu piekrist, ka vārdi "jēga" un "mērķis" pārāk asociējas ar apzinātu izvēli, kas īsti nesaistās ar terminā "dzīvības jēga" iekļauto jēgu, kas izvēli, būtībā, izslēdz. Tik tiešām, ja tā padomā, tas izklausās tikpat smieklīgi, kā, piemēram, "gravitācijas jēga".
Bet, no otras puses, ja vārdu "jēga" lieto nevis tādā nozīmē, kā "mērķis", bet tādā, kā, mmm, "kas tas ir", "kas tur ietilpst", tā, kā "saturs", "meaning" - "what does it mean to be a monkey", tad viss ir kārtībā.
"Ja jau dzīves jēgu vienādo ar instinktiem, tad te sanāk nedaudz paradoksāli. Optimāli instinkti strādā tavā labā tikmēr kamēr tos vari zināmā mērā apspiest/piesegt vai ignorēt."
"Jēga" ir sinonīms vārdam "mērķis". Es gribēju teikt, ka instinktiem var ļaut noteikt mērķi - "ko gribas". Kas attiecas uz "kā to panākt", tad tur, protams, prāts ir krietni piemērotāks, lai atrastu optimālu risinājumu, ja vien runa nav par straujām fiziskām aktivitātēm.
|
|
