Linas raksta, ka esot uzzīmējis manu acu lokus, bet atstājis zīmējumu pie savas vecmāmiņas. Vakardien viņam bija dzimšanas diena. Domāju par to, cik ilgi vēl vilksies karantīna, un vai mēs kaut kad satiksimies. Ja būtu vasara, tad es varētu ar ričuku aizbraukt līdz robežai - varbūt mēs varētu satikties tur. Ja man būtu mašīna, es varētu aizbraukt līdz robežai. Ja viņam būtu mašīna, viņš varētu aizbraukt līdz robežai.
Divas nedēļas es viņam biju aizmirsusi atbildēt uz ziņām. Viņš bija saskumis, un nospriedis, ka vairs nevēlos ar viņu sarakstītes. Es rakstīju, ka tas ir viens no maniem lielākajiem netikumiem - aizmāršība. nevērība. nepunktualitāte. nespēja koncentrēties. Viņš atbildēja, ka uz brīdi esot sajuties vēss, bet tagad visu saprotot. Es viņam rakstīju, ka taisni šobrīd esmu ceļā pie sava psihiatra uz viņa mājām, jo viņš ir salauzis kāju. Viņš teica, ka jūt man līdzi.

Psihiatra dzīvoklis ir vecs, bet tīrs. Tomēr tur ir apstājies laiks jau vismaz desmit gadus. Tur nedzīvo neviena sieviete. Viņa mājas pieņemamo telpu apgaismo viena maza galda lampa. Pie sienām ir gleznas ar cilvēkiem, kuri izskatās pēc psihiatriem. Istabā ir pulkstenis. Gaitenī ir pulstenis. Viņi tikšķ viens pēc otra. Kamēr viņš mani izjautā, pulksteņus nedzird.
Cik ilgi jūs esat nomākta?
Es negribu atbildēt, ka četrpadsmit gadus, tāpēc saku, ka četrus.
Un vai jūs esat nomākta visu laiku?
Nē, kad es esmu ar cilvēkiem, tas man novērš uzmanību. Varbūt tāpēc es visu laiku esmu ar cilvēkiem. Lai arī, protams, ne tikai tāpēc. Kad es esmu viena, man ir bail.
Vai jūsu nomāktība ir apātiska vai uztraukta?
Uztraukta. Mani pārmāc nepanesamas bailes.

Man izraksta brintellixu depresijai, fluanxolu depresijai un trauksmei, ksanaksu - ja ar fluanxolu nepietiek, un kventiaxu lai cīnītos ar bezmiegu.

Es vaicāju Linas vai varu viņam nosūtīt vēstuli. Viņš atbild, ka viņam ir jātiek ar sevi galā. Viņš ir ļoti trausls cilvēks. Un ļoti pašreflektīvs. Es domāju, ka mēs būtu labi draugi. Mēs esam labi draugi - bet pagaidām tas ir tikai teksts.
Viņš dzīvo Viļņā, es - Rīgā.
Viņš zīmē, es - rakstu.

Un rakstīt nav tas pats, kas runāt. Rakstot, es redzu, ko es rakstu, un es sākumā rakstu sev. Runājot es redzu tavu seju, un es runāju pret tevi, nevis pret sevi.

Es aizsūtu viņam ierakstu ar savu jaunāko dzejoli. Viņš raksta, ka ir nolēmis piedzerties.