zilnezal ([info]zilnezal) rakstīja,
@ 2023-09-09 21:09:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kāpēc cilvēki vārdus "upura komplekss" ir pasākuši izmantot kā lamuvārdu, kā pārmetumu, es nesaprotu. Ne tāpēc, ka man šķistu, ka šāds komplekss nepastāv. Es domāju, ka tas ir tikpat īsts, cik īstas ir bailes, cik īstas ir sāpes.
Kad lasu vai dzirdu, kā cilvēki citiem cilvēkiem pārmet "upura mentalitāti", es ikreiz domāju – vai šiem cilvēkiem šķiet, ka šie "hroniskie upuri" visi kā viens ir manipulatori? Ka viņu reakcijas ir apzinātas? Jo šis pārmetums to, manuprāt, implicē – ka cilvēki izvēlas justies kā upuri. Ka katru reizi tā ir apzināta izvēle – šādi reaģēt. Ka tas, kā cilvēks uz kādu impulsu reaģē, ir rezultāts racionālam procesam. Laikam jāpiebilst – ka tas vienmēr ir rezultāts racionālam procesam. Jo, protams, ka ir arī gana daudz cilvēku, kuri ir veikuši refleksīvu darbu ar savām reakcijām, kuri ir gājuši uz terapiju vai kā citādi praktizējuši sevis novērošanu. Bet tas nav attiecināms uz visiem pasaules pilsoņiem.
Man tomēr šķiet, ka lielākoties cilvēki, kuriem pārmet upura kompleksu ir cilvēki, kuri vēl ir sāpēs. Kuri vēl nav atlabuši no ievainojuma. Kuru reakciju saknes iespiežas citā laikā, desmitiem vai simtiem vakardienu senāk.
Arī dzīvnieks, kurš ir ticis sists, sarausies, kad gadus vēlāk kāds pacels roku, lai tam noglaudītu galvu. Ne tikai sarausies, bet arī iekodīs vai aizbēgs. Ko labu tas dos, ja sodīsi to par viņa bailēm? Mēs visi sevi cenšamies pasargāt – mūsu nervi, mūsu smadzenes nepārtraukti piefiksē apkārtējo pasauli, lai izvērtētu, vai tajā neslēpjas kādi draudi. Un, ja reiz briesmas bijušas īstas, tad vēlāk pietiks tikai ar ēnu, kas šķiet tām līdzīga, lai tās, drošs paliek nedrošs, meklētu vietu, kur slēpties.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2023-09-10 00:46 (saite)
Manuprāt, "apvainojumi" upura kompleksā ir mēģinājums cietušajai personai parādīt ceļu ārpus "pāridarītājs-upuris" redzējuma, lai tā virzītos tālāk un atgūtu savulaik atņemto kontroli. To brīvību iegūst tikai tad, kad upuris saprot, ka pāridarītājs iet pats cauri savam tripam, un nav vērts tam pievērst pārāk daudz uzmanības, lai neiestrēgtu tajā cilpā. Ir jāceļas un jāiet tālāk, jo neviens cits to nevar izdarīt (kas ir skaisti un skaudri reizē).

Bet piekrītu, sašutušo motivācija varētu būt arī apšaubāma.

(Atbildēt uz šo)


(Anonīms)
2023-09-10 11:07 (saite)
Pārmetumi upurim noteikti ir nevietā. Bet zināma refleksija ir nepieciešama.

Jo ir gana gadījumu, kad tu redzi kā cilvēks, piemēram, vienu pēc otra izvēlas pāridarītājus, ar ko veidot attiecības. Un turpina šādās attiecībās uzturēties arī, kad teju jebkuram jau nu būtu jābut skaidram, ka notiek lietas, kuras nedrīkst ar sevi pieļaut.

Runas par "upura mentalitāti" nav tie gadījumi -- vai vismaz nevajadzētu būt, -- kad cilvēks "saraujas, kad blakus kāds paceļ roku".

Tās runas ir tad, kad cilvēki turpina uzturēties attiecībās ar viens otram SEKOJOŠIEM cilvēkiem, kuri ceļ rokas, lai tiešām sistu. Pie tam gana bieži te nav runa par fiziskām bailēm, bet gan par emocionālo manipulāciju -- var būt arī neceļ roku, lai sistu, bet liek justies vainīgam, liek baiļoties par sevi (pašnāvību draudi), utt.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]zilnezal
2023-09-10 22:10 (saite)
ah jaa protams. es, kaa jau cilveeks, nespeeju iziet aarpus savas subjektiivaas vai tuvumaa pieredzeetaas pieredszes raamjiem. jaa, bet protams, man,

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]zilnezal
2023-09-10 22:10 (saite)
galu galaa shkjiet, ka katram, gribi vai negribi, jaauznjemas atbildiiba paar savas dziives kvalitaati, pat ja staavoklis ir netaisniigs

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?