Pārmetumi upurim noteikti ir nevietā. Bet zināma refleksija ir nepieciešama.

Jo ir gana gadījumu, kad tu redzi kā cilvēks, piemēram, vienu pēc otra izvēlas pāridarītājus, ar ko veidot attiecības. Un turpina šādās attiecībās uzturēties arī, kad teju jebkuram jau nu būtu jābut skaidram, ka notiek lietas, kuras nedrīkst ar sevi pieļaut.

Runas par "upura mentalitāti" nav tie gadījumi -- vai vismaz nevajadzētu būt, -- kad cilvēks "saraujas, kad blakus kāds paceļ roku".

Tās runas ir tad, kad cilvēki turpina uzturēties attiecībās ar viens otram SEKOJOŠIEM cilvēkiem, kuri ceļ rokas, lai tiešām sistu. Pie tam gana bieži te nav runa par fiziskām bailēm, bet gan par emocionālo manipulāciju -- var būt arī neceļ roku, lai sistu, bet liek justies vainīgam, liek baiļoties par sevi (pašnāvību draudi), utt.