| |
|
| 09:09pm 09/09/2023 |
| |
Kāpēc cilvēki vārdus "upura komplekss" ir pasākuši izmantot kā lamuvārdu, kā pārmetumu, es nesaprotu. Ne tāpēc, ka man šķistu, ka šāds komplekss nepastāv. Es domāju, ka tas ir tikpat īsts, cik īstas ir bailes, cik īstas ir sāpes.
Kad lasu vai dzirdu, kā cilvēki citiem cilvēkiem pārmet "upura mentalitāti", es ikreiz domāju – vai šiem cilvēkiem šķiet, ka šie "hroniskie upuri" visi kā viens ir manipulatori? Ka viņu reakcijas ir apzinātas? Jo šis pārmetums to, manuprāt, implicē – ka cilvēki izvēlas justies kā upuri. Ka katru reizi tā ir apzināta izvēle – šādi reaģēt. Ka tas, kā cilvēks uz kādu impulsu reaģē, ir rezultāts racionālam procesam. Laikam jāpiebilst – ka tas vienmēr ir rezultāts racionālam procesam. Jo, protams, ka ir arī gana daudz cilvēku, kuri ir veikuši refleksīvu darbu ar savām reakcijām, kuri ir gājuši uz terapiju vai kā citādi praktizējuši sevis novērošanu. Bet tas nav attiecināms uz visiem pasaules pilsoņiem.
Man tomēr šķiet, ka lielākoties cilvēki, kuriem pārmet upura kompleksu ir cilvēki, kuri vēl ir sāpēs. Kuri vēl nav atlabuši no ievainojuma. Kuru reakciju saknes iespiežas citā laikā, desmitiem vai simtiem vakardienu senāk.
Arī dzīvnieks, kurš ir ticis sists, sarausies, kad gadus vēlāk kāds pacels roku, lai tam noglaudītu galvu. Ne tikai sarausies, bet arī iekodīs vai aizbēgs. Ko labu tas dos, ja sodīsi to par viņa bailēm? Mēs visi sevi cenšamies pasargāt – mūsu nervi, mūsu smadzenes nepārtraukti piefiksē apkārtējo pasauli, lai izvērtētu, vai tajā neslēpjas kādi draudi. Un, ja reiz briesmas bijušas īstas, tad vēlāk pietiks tikai ar ēnu, kas šķiet tām līdzīga, lai tās, drošs paliek nedrošs, meklētu vietu, kur slēpties. |
|
| |
|
Read 4 - Post |
| |
| |
|
| 09:09pm 09/09/2023 |
| |
tu aizklāj manu muti kā aku
it kā baidītos nejauši tajā iekrist
pieliec pieri pie mana karstā vaiga
mēs pierodam viens pie otra
brīžos kad nerunājam
bet uzmanīgi tuvojamies
kā dzīvnieki tumšā mežā
klusa tumsa
es vēroju mūsu ķermeņus
neapvārdojamus, jutīgus un mēmus
klusa tumsa
es ieguļos savos kaulos, muskuļos, liesā, ādā
mēs esam divi šūpuļi iekārti vienā zarā
tu-tuk
tu-tuk
tu-tuk
tu-tuk |
|
| |
|
Post |
| |
| |
|
| 09:54pm 09/09/2023 |
| |
es vairs nevaru te godīgi parakstīt, jau četri cilvēki man ir teikuši, ka lasot manu cibu. man likās, ka šī ir pati pasaules mala.
nepārprotiet, man patīk uzmanība. bet es jūtu kaut kādu iekšēju cenzūru tagad, kad zinu vārdus un sejas vismaz trīs lasītājiem. jūs zinat, kas jūs esat. man nav bail pateikt kaut ko stulbu - man ir bail, ka mani pārpratīsiet vai padomāsiet kaut ko, kas nemaz nav tiesa, un man to nepateiksiet - un es nevarēšu sevi paskaidrot - un tad jūs sartriski būsiet daļu manis padarījuši izkropļotu, nedodot man iespēju attaisnojumam. |
|
| |
|
Read 2 - Post |
| |
| |
|
| 09:56pm 09/09/2023 |
| |
vot vēl ko es domāju
es tagad esmu mēnesi rezidencē ventspils rakstnieku mājā. nu, starptautiskajā.
man ir visādi teksti. bet es nezinu.
man šķiet, ka es kā prioritāti sev vēlos nolikt - kas man būtu interesanti? ko es gribētu lasīt? citādi es sevi iedzenu kkādā sastingumā kur sāku pārāk daudz domāt par to, kas ir un nav rakstīšanas/publicēšanas vērts.
tajā pat laikā grūti par to nedomat - es gribētu, lai mani šoreiz izdod neputns. mana galva ir tajā iecementēta un neko citu es negribu. mans ego to grib. un man par daudz galvassāpju sagādā šīs mazās izdevniecības, ar kurām sastrādājos pirmajos divos krājumos. nu, un es neiebilstu arī pret to procentu iegūšanu no ienākumiem (tāds prieks man nav bijis). bet nu tas nav par naudu. es gribu vnk izdevniecību, kura zina, ko dara un dara to labi un atbilstoši maniem standartiem.
bet skaidrs, ka ar mazākām izdevniečībām (salīdzinot ar zvaigzni) ir tā tomēr personīgi - nu, kas viņiem patīk? ko viņi grib? nav tā, ka es pielāgotos, bet tas mani nomierinātu.
manā galvā ir tik daudz interesantu labu aptuvenu stāstu bet tikko kā atveru lapu man vnk notiek kkāds strupceļš. agrāk tā nebija. es gribu ierīci, kas manas domas translē datorā.
varbūt jādabū diktofons. bet arī tas nav tas pats. es reāli nezinu ko darīt. |
|
| |
|
Post |
| |
| |
|
| 10:01pm 09/09/2023 |
| |
vēl es gribēju pateikt ka jūtos faking ahujenna pēdējā laikā. nu, protams, saule un labi antidepresanti. bet esmu apguvusi arī rīta un valkara rutīnas, smadzenes 25+ beidzot izveidojušās, un tas, ka es vienmēr skaidri zināju, kādu dzivi gribu arī ir palīdzējis. bet tur noteikti ir daudz visādu elementu. esmu pateicīga prtms dieviņam sev draugiem un terapeitam. un viss pāriet protams. bet es vēlos vnk piefiksēt, ka ir zaibis. un pat ne māniski zaibis. es jūtos mīlēta un jūtos patiesa. bučiņas. |
|
| |
|
Post |
| |
| |
|
| 10:14pm 09/09/2023 |
| |
godiigi teikshu jums: izdotajaa literatuuraa uz labu laimi skatoties graamatu iespeeja atrast kaut ko aizraujoshu un origjinaalu ir nesaliidzinaami mazaaka, kaa uz labu laimi atverot nejaushu cibas dienasgraamatu. |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
| masāža |
|
| 10:16pm 09/09/2023 |
| |
kad princis ir skumjš, es masēju viņa muguru, galvu, seju, kājas, rokas. sākumā viņš jutās tāds kā vainīgs, it kā nebūtu pelnījis, ka par viņu rūpējas tāpat vien, aiz mīlestības. pamazām viņš sāk pierast, bet tāpat ikreizi apstādina mani pārāk ātri, sakot, lai nepārpūlos. kā gan es pārpūlētos? kā gan mani varētu tas nogurdināt - varēt pieskarties cilvēkam, ko mīli un zināt, ka tavi pieskārieni atslābina viņa muskuļus un nomierina viņa prātu. pieskarties kādam, kuru tu mīli un nesāpigi, jo maigums ir abpusējs. pieskarties kādam, kuram uzticas ne tikai tavs prāts, bet arī tavs ķermenis - neapvārdojams un jutīgs. |
|
| |
|
Post |
| |
| mike oldfield - get to france |
|
| 11:05pm 09/09/2023 |
| |
katru reizi, kad dzirdu šo dziesmu, es sajūtos
es nezinu kā to nosaukt
tie ir vairāki vārdi, vairāki sajūtas aprakstoši vārdi
viens no tiem ir droši
tad ir laikam nostaļģiski, cerīgi?
mazliet tā, kā pasaule izskatījās bērnībā - bērnībā, kuras atmiņas man ir savijušās ar sapņiem, kurus bērnībā sapņoju
mani sapņi vienmēr ir bijuši tikpat vai vēl īstāki un intensīvāki kā nomoda dzīve
es nekad nesaku "reālā dzīve", jo es neticu šim nošķīrumam
manos sapņos ir kontinuitāte, tāpat kā nomodā
es nonāku vietas, kur esmu bijusi citos sapņos un izpētu tās tālāk
es nevaru skriet, bet es esmu iemācījusies lekt ļoti, ļoti augstu un man sanāk arvien augstāk un augstāk
es zinu ka tie ir sapņi šajos sapņos bet tas nenozīmē, ka man šķiet, ka tie nav pa īstam. es vienkārši zinu, ka esmu citur. un es lecu tik ilgi un augstu, ka gandrīz lidoju.
es biju lielā šķūnī vienā sapnī un visu to sapni ļoti apzināti lecu no sienas līdz sienai, pretējai sienai, lēni pārlidojot |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
|
|