Kāpēc cilvēki vārdus "upura komplekss" ir pasākuši izmantot kā lamuvārdu, kā pārmetumu, es nesaprotu. Ne tāpēc, ka man šķistu, ka šāds komplekss nepastāv. Es domāju, ka tas ir tikpat īsts, cik īstas ir bailes, cik īstas ir sāpes.
Kad lasu vai dzirdu, kā cilvēki citiem cilvēkiem pārmet "upura mentalitāti", es ikreiz domāju – vai šiem cilvēkiem šķiet, ka šie "hroniskie upuri" visi kā viens ir manipulatori? Ka viņu reakcijas ir apzinātas? Jo šis pārmetums to, manuprāt, implicē – ka cilvēki izvēlas justies kā upuri. Ka katru reizi tā ir apzināta izvēle – šādi reaģēt. Ka tas, kā cilvēks uz kādu impulsu reaģē, ir rezultāts racionālam procesam. Laikam jāpiebilst – ka tas vienmēr ir rezultāts racionālam procesam. Jo, protams, ka ir arī gana daudz cilvēku, kuri ir veikuši refleksīvu darbu ar savām reakcijām, kuri ir gājuši uz terapiju vai kā citādi praktizējuši sevis novērošanu. Bet tas nav attiecināms uz visiem pasaules pilsoņiem.
Man tomēr šķiet, ka lielākoties cilvēki, kuriem pārmet upura kompleksu ir cilvēki, kuri vēl ir sāpēs. Kuri vēl nav atlabuši no ievainojuma. Kuru reakciju saknes iespiežas citā laikā, desmitiem vai simtiem vakardienu senāk.
Arī dzīvnieks, kurš ir ticis sists, sarausies, kad gadus vēlāk kāds pacels roku, lai tam noglaudītu galvu. Ne tikai sarausies, bet arī iekodīs vai aizbēgs. Ko labu tas dos, ja sodīsi to par viņa bailēm? Mēs visi sevi cenšamies pasargāt – mūsu nervi, mūsu smadzenes nepārtraukti piefiksē apkārtējo pasauli, lai izvērtētu, vai tajā neslēpjas kādi draudi. Un, ja reiz briesmas bijušas īstas, tad vēlāk pietiks tikai ar ēnu, kas šķiet tām līdzīga, lai tās, drošs paliek nedrošs, meklētu vietu, kur slēpties.