User Profile Friends Calendar

Below are the 25 most recent journal entries.

	2021.04.04  10.11 Plaušu un bronhu ātrdarbībai piedāvājam Jums Bronhoturb!

	2018.10.04  14.19 viss dzeltens no suņa. nopūta top konservi.

	2017.10.22  01.59 Negulēšu ( Pirms aizveru acis ) Mood: calm Music: Wardruna

	2016.09.25  09.01 Улетай Diena likās bezjēdzīgi gara. Darba vietā tika izsludināts liegums vicināt spārnus, tādēļ šis krāšņums tika satīts ar bantīti. Viņš palūkojās uz nenosakāma sastāva barības vielām, kas lielākoties atradās uz šķīvja, taču nedaudz arī uz paplātes, un piesēda pie ēdnīcas galda. Stumjot vielas lejup pa barības vadu viņš lūkojās laikrādī, kura rādītāji kustējās tik pat lēni kā knābis. Neapēdis visu, viņš lēnām šļūca atpakaļ uz telpu veikt monotonas darbības. Vakarā, pie vientuļas graudu siles viņš manīja, ka sāk zaudēt sirmas spalvas.

	2016.08.14  16.04 Ķņaukt! ( ...jeb skumjas par atvaļinājuma izskaņu ) Mood: lethargic

	2016.06.03  17.31 Patiesi ( ...tikai iedomājaties! ) Mood: calm

	2016.05.30  22.23 Turpinām... ( ...to, ko labi protam! ) Mood: bored Music: kaijas aiz loga klaigā

	2016.05.05  20.19 Ingeborga vannā čuč ( Gāju no mājās no pirts. Iesāku rakstīt muļķības uz telefona. Tik ilgi mājup no pirts es vēl neesmu gājis. ) Mood: drunk

	2016.04.30  19.27 Nepatiesības ( Iespējams, tepat aiz klikšķa ) Mood: gloomy Music: Hagalaz' Runedance

	2016.04.20  13.23 Vīrietim neveicās ( Mēēh... ) Mood: cold

	2016.03.26  20.27 Ķidas un lāceņu ievārījums ( Šodien Ojāram zivīgs noskaņojums. ) Mood: weird Music: silence

	2016.03.23  15.30 Tequila galore! ( Disleksijā tīts, šodien vārdu 'Theraflu' izlasīju kā 'Tekilu'. Tad nu arī pabira. ) Mood: sick

	2016.03.09  18.09 Mēh... ( Sēžot pie kolbiņas, Ojārs pamēģināja dzeju ) Mood: blah

	2016.03.03  15.48 Dubļi un plēves ( Ha, atradu nepabeigtu stāstiņu ) Mood: cold Music: Wardruna

	2016.02.26  15.57 Vēl mazliet pikostāstu ( ...ja uzdrošinies klikšķināt šeit ) Mood: hyper

	2016.02.26  15.21 Par jauniem sākumiem! ( ...iepriekš gan nodedzinot vecos ) Mood: devious

	2016.02.17  17.53 Bezjēdzīgu pikostāstu virkne ( ...ir paslēpusies ) Mood: creative

	2016.02.02  21.51 Es vēlos Viņa pamodās no vēja brāzmas, kas draudīgi atrāva vaļā logu. Logs, skaļi čīkstēdams, prasījās pēc uzmanības un liedza meitenei no jauna iemigt. Istabā bija vēss, taču, noslēpusies zem biezas segas, viņa jutās droša. Tomēr drīz vien viņas prātu sāka pārņemt nomācošu sajūtu virpuļvētra, pār kurām viņa nespēja valdīt. Trīcošām rokām meitene mērķtiecīgi sniedzās pēc zāļu pudelītes uz naktsgaldiņa, klusām pie sevis ko murminādama. Norijusi divas, viņa tām uzdzēra ledainu ūdeni. No viņas neveiklajām rokām izlidoja ūdens glāze un izšķīda pret grīdu. Meiteni tas nesatrauca un viņa turpināja slēpties zem siltās segas. Istaba, kurā teju iespraucas gaisma caur tās netīrajiem logiem. Plaisas griestos, kas caur sienu atlobījušāmies tapetēm, beidzās iztrūdējušos caurumos dēļu grīdā. Pelējuma smaka un vēja iekustināta loga čīkstoņa. Meitene nekustīgi blenza nekurienē gaidot, kad viņas prātu pārņems vielas, kas bija uzsākušas cīņu pret virpuļvētru. Drīz vien iekšējais vējš sāka pierimt. Iestājās apātija. Visai mierīgā meitene turpināja sastingumu vēl kādu brīdi, līdz spēja bilst dažus vārdus. Apātijai draugos nāca ziņkāre. Un tad viņa ievēlējās. Nekavējoties viņas priekšā sākās pārmaiņas. Tapetes - nodilušas un gadu desmitiem vecas, sarullējās atpakaļ uz sienas, kuras plaisas atkāpās līdz griestiem, līdz izzuda pavisam. Pelējuma smaku nomainīja gaisā virmojošu ziedlapiņu aromāts. Grīdas dēļi atdzīvojās, jaunai koksnei aizvelkot ciet visas savas nepilnības. Čikstošie logi aizvērās un istabā iespīdēja sildoša gaisma. Visas krāsas nomainījās un drīz bija sajūtams vasarīgs siltums. Stiklu pa stiklam, lāsi pa lāsei glāze atgriezās viengabalaina uz naktsgaldiņa. Meitene, izlīdusi no segas, piecēlās kājās, sevi aplūkoja un ievēlējās vēlēšanos. Nepagāja ne mirklis un viņas drūmi pelēkais, caurumainais naktskrekls pārtapa par krāšņu kleitu. No krāšņas kumodes viņa izvilka adatu. Vecu un norūsējušu. To ielikusi kabatā, viņa turpināja vēlēties. Aiz katra viņas soļa, drūmā realitāte pārtapa par pasakaini krāšņu pasauli. Pavērusi dzīvokļa durvis, viņa pavēlēja kāpņutelpas spuldzītēm pārvērsties par antīkiem gaismekļiem un dusmīgiem kaimiņiem par miermīlīgām statujām, kas savā nekustībā nespēja graut meitenes dienu. Aiz greznām parādes durvīm parādījās ārpasaules aina - stindzinošs vējš, slapja sniega un trūdošu lapu virpulis, kuru papildināja dubļainas takas ar mānīgām peļķēm. Lieliska diena pastaigai. Viena vēlēšanās un drūmais mežs pie mājas pārvērtās zaļojošā biezoknī, kurš aši slējās stāvus augstās klintīs, drīz vien atstājot meiteni milzīga kalna pakājē. Tam sekoja vēl viena vēlēšanās, lai sniega sega pārvilktos pār kokiem un atdusētos kalna virsotnē. Vēsi. Ar elegantu knipi meitenes kleita pārklājās ar biezu kažoku. Basās kājas tika ieautas siltos zābakos. Ievilkusi dziļu elpu, viņa spēra soli pretim savai iztēlei. Apātiskā meitene vēlējās justies vientuļa un tūliņ pat viņu pārņēma stindzinoša pamestības sajūta. Mazliet apdomājusies, viņa vēlējās pēc tuvības. Acumirklī viņai blakus uzradās divi tēli, ko viņa nepazina. Meitene vēlējās pēc kopīgām atmiņām un sarunām. Viņas apziņu sāka aizpildīt iedomāti brīži, kas šos svešiniekus pārvērta draugos. Viņa lāva sev sajust prieku un tūlīt viņas vientulība tika slāpēta. Šis sajūtu gradients spēcīgi strāvoja caur visu viņas ķermeni. Pievērusi acis, viņa centās izbaudīt šo eiforijas sajūtu, līdz turpināja ceļu kalnos ar jauniegūtajiem, taču tik pazīstamajiem draugiem. Un tomēr viņu nepameta mākslīguma sajūta. Iedomu emocijas bija pietiekoši labs aizstājējs ārpasaules maskēšanai, taču trūka teju šķipsniņa ticības, ka tas viss ir pa īstam. Tomēr viņa centās. Centās saskatīt patieso maldinošajā un atdoties šiem māņiem. Pastaiga viņu gurdināja. Kalna virsotne likās neaizsniedzama un tāla. Ar domu un rokas vēzienu, viņa slēja klintis zem savām kājām, kas pacēla viņu augšup, augstāk par tālumā šķietamo virsotni. No šīs virsotnes viņa spēja saskatīt visu apkārtni. To, ko viņa neredzēja, to viņa ievēlējās. Pilis, ezerus un upes viņa gleznoja ar savu iztēli. Apgriezusies, meitene lūkojās uz draugiem, kad bezrūpīgi baudīja ainavu. Visaugstākā kalna galā viņa vēlējās, kaut šie draugi nīstu viens otru. Meitene savērpa nepiedodamu nodevību, kas viņas iedomu draugus atsvešināja vienu no otra. Viņa iepazīstināja šos tēlus ar agresiju, kam drīz vien sekoja cīņa. Meitene lūkojās uz sitieniem, kas arvien biežāki un naidīgāki mijās ar asins lāsēm. Viņa centās ko sajust, taču bez ievēlēšanās to nespēja, tādēļ uzbūra skumjas, satraukumu, bēdas, prieku un uzbudinājumu. Meitene vēlējās šīs sajūtas uz ādas, pie sirds vai kā šermuļus, kas caurstrāvo viņas ķermeni. Ievēlēšanās to darīja mākslīgu. Viņa joprojām jutās tukša un izsmelta - vienīgās patiesās sajūtas, kas viņu nekad nebija pametušas, brīžiem tām slēpjoties aiz iztēles priekškara. Lai ko arī viņa mēģinātu, to drīz vien grāva racionālais prāts. Teju padevusies, meitene izvilka no kabatas norūsējošo adatu un pārvērta to asā duncī. Šo iztēles rīku viņa pasniedza vienam no iedomu tēliem, kurš trieca to otram krūšu kurvī, pārvēršot to asiņaini nekustīgu. Viņa taujāja tēlam pēc sajūtām, taču tas klusēja. Pati nebildusi ne vārda, meitene vēroja nāves ainu, kas nespēja viņai sniegt pat vilšanos. Ieskatījusies acīs slepkavam, viņa lūdza sev radīt intīmu sajūtu jucekli, kas viņus abus saistītu. Drīz vien izmisusī meitene spēja saredzēt kopīgus tuvības brīžus. Viņa spēja saskatīt sevi kā cilvēku, kam šī būtne ir rūpējusi. Pirms šajās sajūtās iezagās maldi, meitene aši sev lūdza pēc kontrasta. Tūlīt pat viņas mīļotais pastiepās un sniedza viņai nazi, kas meitenes rokās acumirklī uzšķērda viņa paša rīkli. Meitene sastinga, taču cerība sajust patiesas jūtas bija veltīga. Pasaule ap viņu raustījās, uz brīdi ļaujot realitātei izlauzties caur iztēles važām. Viņa vēlējās, lai viss izzūd. Tūlīt pat asins lāses, akmeņi un sniegotā sega virpulī pameta viņas iedomu pasauli, atstājot viņu drūmā, vēsā mežā plānā naktskreklā. Viņas rokās duncis pārtapa par adatu, kas asiņoja no pirkstā izdurtās rētas. Vismaz to viņa juta. Meitene zināja, ka nākamā diena viņai nesīs jaunus draugus, ja vien viņa to vēlēsies. Viņa arīdzan zināja, ka spēs nomirt kaut mākslīgi laimīga, ja vien to vēlēsies. Viņa spēja badu un skumjas aizstāt ar laimi, vismaz tik ilgi, līdz viņas ķermenis atteiktos uzturēties viņas iedomu pasaulē. Bet to viņa vēlējās citudien. Mood: apathetic

	2016.01.18  08.09 Palēcieni augšstāvā Ojāra griesti atgādina grūtnieci agrīnā mēnesī - ar nelielu punci, bet vēl ne ar pārāk gurdenu paskatu. Problēma gan, ka aiz šī vārīgā, špakteles un plaisu dekorētā vēdera mājo vai nu hiperaktīvs bērns, vai kāds pieaudzis cilvēks ar uzmanības deficīta sindromu, kas rītos, vakaros un vispār mēdz nemierīgi ālēties. Ojārs neiebilst, ka virs viņa mājo metastabila grūtniece, ko pats reiz ir kasījis, mālējis un pārvērtis gandrīz no jauna šķīstu un baltu. Tomēr Ojārs negaida priekšlaicīgu "miracle of childbirth", kad pavisam nelaikā ar lustru un apmetuma kārtu ieradīsies kāds ne sevišķi gaidīts, brēcošs viesis. Ojārs acīmredzot paliek vecs un sāk nīst kaimiņus.

	2016.01.16  09.44 Slotas un makšķernieki (uzgāju īsu fragmentu vecos arhīvos, piemetināju dažus teikumus) Viņa aši pieskrēja pie mājas ārdurvīm un pilnā balsī iekliedzās: -"Artūr, Tu esi nokāpis no takas un sava liktenīgā uzdevuma uzveikt nebeidzamo tumsību!". Lote bija gaužām neprātīga meitene, taču Artūram tīka šādas spēles. -"Dodamies!", viņš improvizēdams iekliedzās, paķēra slotu un, aizcirtis durvis, saķēra viņas roku, drosmīgi sakot: -"Pretī liktenim, mana mīļā!". Artūram pārdroši vicinot slotu, abi raitā skrējienā traucās cauri bruģētajām ielām pretī saulrietam. Lotes pasaulē tobrīd uz karalauka ar Artūra zobenu tika kauti tumsas spēki, to melnajām asinīm sūcoties pēdējo saules staru apspīdētā augsnē - to korumpējot un padarot neauglīgu. Bezcerīga un izmisusi, Lote raudādama lūdza viņas bruņiniekam nepadoties. Abi nonāca līdz promenādei, kur tālumā atdusējās saule. Artūram aptrūkās izdomas. Viņš izmisīgi sāka durt slotas kātu netīrajā ūdenī, sākotnēji uzjautrinot, bet drīz vien sadusmojot blakusesošos makšķerniekus. Lote, tumsas spēku ieskauta, novārgusi metās ceļos augstas klints malā, vērodama sava mīļotā cīņu ar neizsīkstošo tumsību, kas draudēja atņemt viņas pasaku pasaulei pēdējo gaismu. Draudīgi smiekli atskanēja no tumsības kalpiem, kas ar lielām kārtīm stājās pretī gaismas bruņiniekam. Lote drebēja, zinot savu likteni. Iestājās tumsa. Artūrs pārstāja vicināt slotu. Niknie makšķernieki, iztukšojuši traukus, devās mājās. Artūrs piegāja pie Lotes, kas, saķērusi galvu, raudāja uz vēsajiem krastmalas pakāpieniem. Lotes acīs tumsa ieskāva arī Artūru, to žņaudzot savās aukstajās ķetnās. Viņa zobens vairs nestaroja nedz gaismas, nedz cerības. Lotes juta, kā viņas sirds stājas. Izvilcis no kabatas viedtālruni, Artūrs ieslēdza lukturīti. Lote pārstāja raudāt un pacēla galvu. Viņa vairs neteica ne vārda. Viņas pārdrošais bruņinieks ar pēdējo cerību gaismu veda viņu mājup. Saullēkts nāca ar jaunām cerībām Artūram, taču tās sagrāva Lote, kas jau dzīvoja pavisam jaunā pasaulē, ar jauniem tēliem un jauniem piedzīvojumiem tapšanā. Tajā rītā Lotes acīs Artūrs varēja būt jebkas un tas viņu mazliet biedēja. Mood: blank

	2015.11.05  17.20 Laiks (maza atkāpe no nano stāstu sērijas) Aiz loga dancoja vēja iekustinātas, rudenīgi sārtas lapas. Viņš ieslēdza gaismekli un piesēdās pie rakstāmgalda, lai pabeigtu stāstu par kādu rudmatainu meiteni. Karstā vasaras dienā kāda ruda meitene basām kājām traucās caur aizaugušo pļavu. Gaisā virmoja ziedlapiņas un pie zemes dūca bites. Vientuļā meitene sapņoja par nākotni un prātoja, vai kādreiz būs ieskauta draugu lokā. Kāds večuks ar degošu sveci rokās, pavēris čīkstošās durvis, apsēdās pie sena rakstāmgalda atpūtināt kājas. Uz vecas lapiņas sirmgalvis atrada kādu zīmējumu ar jūras motīvu. Iedzēris rūgtu mēriņu, viņš kavējās atmiņās. Nemierīgā jūra bangoja. Kāds mazs, varas raibumiem klāts bērns skrējās ar saviem labākajiem draugiem - jūras viļņiem. Uz brīdi viņai likās, ka kāds no piestātnes puses viņu vēroja, taču pat kaijas uz margām viņai bija uzgriezušas muguru. Kāds izmisis jaunietis, aizbēdzis no mācībām, nāca lūkoties, kas aiz horizonta. Klusā jūra viņu mierināja. Viņš iztēlojās, kā airu laivā būtu gatavs doties pretī liktenim. Bet krastā nebija laivas, ne pašam drosmes sirdī. Kāda dāma, tērpta balles kleitā, izgāja uz klāja. Viņa cerēja, ka kruīzā un dejā spēs atrast laimi. Šī sieviete staroja no prieka, taču, dancinādama pēdējās šampanieša lāses glāzē, viņa apjauta, ka kaut kas viņas dzīvē pietrūka. Kādu vīrieti modināja paģiras un depresija. Alkohols un bezcerība bija novedis viņu atdusēties uz soliņa. Drebošiem pirkstiem un sāpošu galvu šis pusmūža vīrietis cēlās kājās un, izlauzies caur līksmu pūli, devās aptuvenā māju virzienā, kur viņu sagaidīja tukšums. Uzmodusies no diendusas, kāda jauna meitene sajuta nepārvaramu vēlmi būt sabiedrībā. Izgājusi laukā un, pazudusi cilvēkos starp tirgus būdiņām, viņa jutās neaprakstāmi priecīga, pati nezinādama kādēļ. Kādi divi cilvēki apstājās un ielūkojās viens otram acīs. Uz brīdi viņiem likās, ka ir pazīstami. Tomēr tā nebija viņa un tas nebija viņš. Tie bija divi nejauši cilvēki. Kāda sirma sieviete, nopūtās un kāpa pēdējos pakāpienus, lai tiktu mājup. Pie durvju sliekšņa viņa atrada grāmatu par kādas rudas meitenes dzīves stāstu. Viņa to pacēla un atvēra durvis. Kāds izmisis vīrs kārtējo reizi piedzērās no spirtota dzēriena, kas viņu sagaidīja uz rakstāmgalda. Viņš ieslēdza gaismekli, lai uzsāktu stāstu par kādu rudmatainu meiteni. Kādi vientuļi cilvēki atrada viens otru nepareizā laikā. Abi satikās pie kapu kopiņas, kur kapakmeņu gadskaitļus šķīra gadsimts. Mood: thoughtful

	2015.07.30  15.48 Artēmija šķūnis Izkratot grabošas skrūves no dzirksteļojošas iekārtas, Artēmijs apjauta, ka nemaz nemāk skrūvēt bez skrūvgrieža. Tāpēc likumsakarīgi viņa nagi bija aplauzti un viņa skrūves - vaļīgas. Artēmijs nospļāvās, izštepcelēja dzirksteļojošo iekārtu no gaisā iekārtas rozetes un nolādēja smalko, pazudušo skrūvgriezi, kas viltīgi slēpās aiz viņa auss. Laiks bija relatīvs Artēmija šķūņa pasaulē. Viņš, nezinādams vai tur rīts vai vakars, nolēma, ka ir jābrokasto. No palielas mucas ar uzrakstu "5w30" Artēmijs mazākā bundželē ielēja kafijai līdzīgu šķīdumu, iemeta spirāli un, atlaidies padilušā krēslā, atdevās pornogrāfiska satura izdevumiem, kas, plankumaini un daļēji pielipuši pie darba galda virsmas, vēstīja par sen pagājušu dekāžu aktualitātēm kaimiņu republiku erotikas nozarē. Pēc brīža bija gatava iespējams kafija, iespējams nolietota sintētiskā eļļa. Artēmijs, izņēmis spirāli un satvēris karsto skārdeni ar milzīgām knīpstangām, lēnām tukšoja tās saturu, jūsmoja par pārfotografētām vagīnām un pildīja robus savā tehniski vientuļajā eksistencē. No elektroinstalācijas vadiem nokārtu šķūņa durvju puses atskanēja klauvējiens. Manījis, ka caur durvju spraugām spraucās gaisma, Artēmijs nosprieda, ka ir dienas gaišais laiks. Tas, vai arī kāds labvēlis ir nomainījis spuldzi otrpus durvīm. Kamēr Artēmijs ritināja vaļā varbūtības teoriju, atskanēja otrs klauvējiens. Nu jau spēcīgāks. -"Cik nepieklājīgi ļaudis!", pie sevis nosprieda Artēmijs un soļoja iepretim durvīm, dažādām skrūvēm un uzgriežņiem čīkstot zem viņa zandelēm. Pavēris durvis, Artēmijs apžilba. Daļēji no spožās gaismas, ko izstaroja spožā saule nevis neesošā spuldze, bet vēl jo vairāk no 'vietām', kas stutējās viņam priekšā. Artēmijs, gandrīz ieslīcis bezgalīgā siekalošanās un blenšanas ciklā, tika pārtraukts. -"Sveiki, esmu Darja, Valērija māsa." Artēmijam no nosvīdušās auss nokrita pazudušais skrūvgriezis. -"Kāda, kāda māsa?", Artēmijs, teju nespējīgs izdvest šos vārdus, nu jau vērsa savu nepieklājīgo skatienu meitenes virzienā. -"Valērija...Vaļeras...māsa.", domīgi izteicās meitene. -"V-V-Vaļera?! Nu ko jūs uzreiz neteicāt?", stostīdamies Artēmijs centās izrādīt viesmīlību, aicinot šo būtni iekšā šķūnī. Nedaudz apdomājies, Artēmijs saprata, ka tā bija grandioza kļūda. -"Vienu mirkli!", pacēlis rādītājpirkstu augšup, izbīlī izteicās izmisušais jaunietis, kas aši skrēja atdalīt pie darba galda pielipušo pornogrāfiska satura izdevumu kaudzi, kas negribīgi, taču atdalījusies no virsmas, aši aizlidoja mirkt 5w30 mucā. -"Laipni lūdzu!", nu jau mierīgākā balsī izteicās pie darba galda aizdomīgi stāvošais Artēmijs, kas ar plaukstu centās apslēpt pielipušas, pārfotografētas vagīnas paliekas. -"Es tik uz brīdi!", izteicās meitene un turpināja, "gribēju nodot ziņu no Valērija, ka pilsētas tirgū ir tazistoru jaunpievedums" -“Tranzistoru!”, dusmīgi palaboja Artēmijs, gandrīz atraujot plaukstu no neķītrā darbagalda. Nesapratusi kļūdas iemeslu, Darja turpināja, “Nu lūk, Valērijs - nevīža ir apdedzinājies ar lodāmuru...” -“Atkal!”, pie sevis nomurmināja Artēmijs. -“...un iedeva ar sarakstu ar trazistoriem, ko vēlās, lai jūs iegādājaties. Teica, ka Jūs zināšot, ko ar to iesākt!”, pabeidza Darja, saņemot dusmīgu Artēmija murminājumu pretim. Saruna bija ačgārni īsa, taču pat Artēmijs neatcerējās, kā tā noveda līdz Darjas automašīnai, ar kuru viņa apsolījās Artēmiju aizvest līdz iepriekšminētajam tirgum. Acīmredzot, pašai ļoti kārojās tikt pie jaunām šmotkām un kosmētikas. Lai gan tirgus nebija sevišķi tālu, Artēmijs nespēja atteikt meitenes labsirdībai. Darjas automašīna bija veca, parūsējusi un iedarbināta grabēja kā no kalna ripojoša, uzgriežņu pilna kafijas bundža negaisa un krusas laikā. Artēmijam par izbrīnu, automašīna izkustējās no vietas un drīz jau grabinājās iepretim pilsētai. -“Artēmij, kas jūs esat par cilvēku. Mans brālis jūs bieži piemin, taču šķiet Jūs nemaz nepazīstu. Kādas lietas jūs interesē? Ar ko jūs nodarbojaties?”, Darja neveiksmīgi centās uzsākt sarunu. Savukārt Artēmijs neveiksmīgi centās visus jautājumus pierakstīt piezīmju blociņā. Tad sapratis, ka nespēs noformulēt korektas atbildes sociāli pieņemamā laika periodā, centās atbildēt uz tiem tik un tā. -“Es nodarbojos ar lietām, kuras man interesē. Pazīstu jūsu brāli un, iespējams, citus cilvēkus. Artēmijs”, Artēmijs stostoties atdarināja sarunu. -“Un vispār man ir grūti atbildēt uz tik daudz jautājumiem”, viņš turpināja, cenšoties pārvarēt vēlmi šķaudīt un jau priekšlaicīgi meklējot brīvu vietu kabatas lakatiņā, kas sen jau bija pārsniedzis savu kapacitāti un atgādināja kārtainās mīklas pīrādziņu. Artēmijs bija vienkāršs cilvēks. Viņas bārdas rugāji liecināja par viedumu. Viņa biežās šķavas liecināja par augstdzimtību, un viņa kabatas lakatiņš liecināja par baktēriju orģiju. Neskatoties uz trūkumiem, Artēmijs kaut uz brīdi centās būt valdzinošs. Viņš zināja, ka dzīve viņam nesniegs daudz iespējas un šī iespēja, iespējams, būs viņa pēdējā iespēja. Diemžēl Artēmijs pieļāva rupju kļūdu, pieņemot ka Darja, kā jau Vaļeras māsa, iespējams, ir pazīstama ar elektronikas pasauli. -"Klau, ja kas...man jau ir vesels maiss ar KT807Б tranzistoriem!", Artēmija plānas sviedru kārtiņas pārklātās lūpas kustējās šarmantās vibrācijās. Meitenes nesapratnē novērsa skatienu no ceļa un, izliekoties kaut nedaudz pieklājīga, piemiedza ar aci, tūlīt pat to vēršot atpakaļ satiksmē. -”Turklāt tie ir pavisam jauni. Neesmu nevienu pašu nolodējis”, Artēmijs neatlaidīgi, raustītā balsī bārstījās ar šarmu, taču meitene turpināja izbrīnu ar frāzi, "ja jau Tev ir tik daudz to trazistoru, tad kādēļ Tu vēlies vēl iegādāties dažus?" Artēmijs, negaidīdams šādu atbildi, aiz pārsteiguma aizrijās, sāka haotiski klepot un tvert pēc gaisa. Darja tūliņ pat bremzēja un, izkāpusi no auto, steidza šarmantajam jaunietim atbrīvot elpceļus, kas neizbēgami noveda pie neieplānotas tuvības. Artēmijs ikdienā nebija radis redzēt apjomīgas 'vietas'. Vienīgās 'vietas' viņa dzīvē atradās plaknē - teju antikvariāta vecuma erotiska satura izdevumos vai ASCII drukā uz 87. gada ražojuma Robotrona. Šī papildus dimensija darīja Artēmiju tramīgu. Līdz ar elpas atgriezšanos mirkļa tuvība beidzās un, Artēmijam vienlaicīgi par atvieglojumu un vilšanos, abi klusēdami turpināja ceļu uz tirgu. Klusēdami daļēji tāpēc, ka Darja piedalījās automašīnas ātrumkārbas pārnesumu loterijā un visu uzmanību veltīja pareizai ātrumu izvēlei. Daļēji, protams, arī tāpēc, ka Darju pārsteidza tas, ka Artēmijs kārtējo reizi izšņauca nāsi iekš kaut kā, kas varētu būt tikai pīrādziņš. Piestājuši brīvā vietā pie tirgus, jaunieši izkāpa no auto. Pie elektronikas plača bija saslietas vairākas brezenta teltis gar kurām ripinājās tukšas degvīna pudeles un sintētiskās eļļas kanniņas. Gaisā virmoja svaigas elektronikas smarža, kas Artēmijam radīja sajūtu, ko varētu raksturot ar atdzesētu uzgriežņu ripojumu pa muguru karstā vasaras dienā. Ašākie un prātīgākie kolekcionāri, modušies no iepriekšējās nakts elektro-burziņa, jau stāvēja garās rindās pēc jaunpieveduma, kamēr lēnākie un iepriekšējā vakarā pārelektrizējušies kolekcionāri turpināja krākt teltīs. Darja devās šmotku iegādē, kamēr Artēmijs, teju negribīgi, ienira tranzistoru pasaulē. -“Es esmu kolekcionārs. Es kolekcionēju retus tranzistorus!”, pie sevis nomurmināja Artēmijs. "Tas ir mana aizraušanās. Un kādas lietas interesē Jūs?", viņš turpināja vēl klusākā balsī un nopūtās, par savu nespēju uzturēt sarunu. Elektronikas placī savests bija krāšņs sortiments gan populārāko, gan eksotisko tranzistoru klāsts no tālām aizkalnu republikām. Artēmijs nostājās kādas rindas gala malā un, izvilcis miniatūru tālskati, lūkojās uz pārdošanā izliktajiem tranzistoriem, spriežot vai vispār ir bijis vērts stāvēt šīs rindas galā. Viņam priekšā tikmēr aktīvi rosījās kolekcionāri, kas, rokās turot lielus albumus, 'mērījās' ar ielaminētiem tranzistoriem. Citi, savu kārtu gaidošie, savukārt atdevās erotiska satura košļeņu faņķiku spēlē, ik pa brīdim viens otru apvainojot krāpniecībā, aizliegtu paņēmienu pielietošanā un paretis iebiedējot ar attāliem radiem, strādājošiem apsardzes, gatera vai citā šķietami iebiedējošā jomā, kas pēc viņu izsaukuma tūliņ pat būtu gatavi nākt un kolektīvi aizstāvēt aizskarto cieņu. Rinda bija gara un tikpat lēna. Artēmijs jau bija paspējis nodedzināt savas bālās ekstremitātes, mainot to krāsu no līķa baltās uz kečupa sarkano. Pārkarsušais, sarkanais jaunietis, dusmīgi gaidīdams savu kārtu, atritināja Vaļeras doto lapiņu, kas pārsteidzošā kārtā nesaturēja Artēmijam nevienu zināmu tranzistora šifru, bet gan garu sarakstu ar lietām, kas patīkot un nepatīkot Darjai. Neattapīgais Artēmijs, nesapratis Valērija mājienus, pieļāva, ka lodāmura apdedzinātais kolēģis sirgst ar drudzi, atgremojot delīriju papīra formātā. Ieritinājis patīrīti atpakaļ kabatā, Artēmijs turpināja nīkt saulē. Pavisam nedrīz, gandrīz pienāca arī viņa kārta. -"Man lūdzu VISUS!", Artēmija priekšā izteicās kāds pavecs kolekcionārs ar milzīgām, biezstiklu brillēm, kas iespējams bija smagākas par viņa galvu. Pārsteigtais tirgonis, protams, neiebilda un tūliņ pat avīzes tūtiņā kolekcionāram sabēra visus atlikušos tranzistorus. Tā...bija pēdējā pile sarkanā Artēmija pacietības. Vārgi uzsitis dūri uz tirgoņa galdiņa, viņš pieprasīja savu tiesu, kas īsu brīdi pēc pieprasījuma nogādāja Artēmiju gādīgos apsarga apskāvienos, kustamies tirgus izejas vārtu virzienā. Izlidināts no tirgus, Artēmijs nopūtās un devās Darjas automobiļa virzienā, pa ceļam dusmīgi spārdot kādu sintētiskās eļļas kanniņu. Auto bija piekrauts pilns ar šmotkām, nearomātiskām tējām un lētu kosmētiku. Atslēga atradās aizdedzē, taču no meitenes ar izcilajām 'vietām' nebija ne miņas. Piepeši no kādas tumšas vārtrūmes atskanēja iepriekš pazīstamas balss spiedziens - "PALĪGĀ!", kam tūlīt pat sekoja spalgi čīkstošas gumijas skaņa, kas brīdi vēlāk atklāja sevi baisa, melna auto veidolā, kura virsbūve bija dekorēta ar retiem tranzistoriem. Pie stūres - tumšas ādas krāsas vīrietis ar kuplām ūsām un draudīgu platmali. -"Viktors Diode!", iesaucās Artēmijs, piesaucot tālo republiku alkatīgākā tranzistoru kolekcionāra iesauku, kas saviem atslēgas vārdiem - "rekets, laupīšana un elektronikas viltošana" - taisījās pievienot arī "sieviešu laupīšana". Artēmijs aši ielēca Darjas auto un, nostūmis 'šmotkas' no priekšējā paneļa, centās to iedarbināt. Artēmijam bija aptuvens priekšstats kā vadīt automašīnu. Agrā bērnībā Artēmija tēvs viņu, kopā ar divlitru stiprināto alu kā līdzbraucēju, iemetināja improvizētā, pašdarinātā tankā, solīdams dēlu izlaist tikai tad, kad šis būs apguvis braukt prasmi. Pusotru dienu vēlāk, uz uzrakta lauka pie sagāztas bērzu birzes no pievemtās karamašīnas izvēlās kontuzēts bērns, kas apsolījās, pirmkārt - vairs nekad nevadīt neko, kas pat attāli atgādina automašīnu; otrkārt - nekad nedzert ko stiprāku par kefīru vai kafiju no eļļas bundžas. Iekāre, protams, mainīja Artēmija priekšstatus par braukšanu. Atskanēja intensīva grabēšana un, satvēris stūri, Artēmijs piepeši sajuta stiprināta alus nelabuma refleksu, taču, to pārvarējis, viņš trieca pedāli automašīnas izrūsējušā grīdā un jau pēc brīža klabēja nopakaļ " Melnajam Tranzistoram". Ātrumkārbas pārnesumu loterija nebiedēja šo tankā rūdīto jaunieti, taču lielgabala un divlitru stiprinātā alus trūkums to mazliet mulsināja. Spraiga pakaļdzīšanās. Artēmijs, skaļi grabot, sāka pietuvoties "Melnajam Tranzistoram". Viktors, izdzirdēdams nevēlamu grabēšanu nopakaļ, palielināja ātrumu, taču par skādi - akumulatoru, elektronikas asorti un bagāžnieka pasažiera piekrautais "Melnais Tranzistors" negribīgi rūca pretim un atteicās lidot virs atļautā ātruma. Likumsakarīgi, pa automašīnas logu sāka birt motociklu akumulatori, ko viltīgais Viktors taktiski lidināja, lai apturētu viņam sekojošo grabuli. Akumulatori triecienā šķīda, skābei izšļācoties pa karstā pēcpusdienas saulē uzkarsēto asfaltu. Tomēr šis sērskābais (spell check vēlās likt - 'peroksisērskābais'. Nudien, NĒ!) ceļš nebiedēja Artēmiju, no kura braucamrīka logiem asos izvairīšanās manevros izlidoja pa 'šmotkai' un lētam acu zīmulim. Viņš bija determinēts izglābt Darju no Viktora ķetnām. Ne tik daudz ķetnām, kā visdrīzāk - no bagāžnieka. Akumulatorus mētājošais Viktors bija efektīvi samazinājis sava braucamrīka svaru un pamazām sāka atrauties no Artēmija. Taču viņa pēdējā izmestā skābes bumba izrādījās liktenīga. To rokās nenovaldījis, Viktors neveiksmīgi sagrieza "Melnā Tranzistora" stūri tā, ka tas lielā ātrumā nesās iepretim kāda nelaimīga tilta margām. Milzīgs blīkšķis. Artēmijs, tikko iepazinies ar bremžu pedāli, uzreiz ar to atdevās intīmās attiecībās, kas rezultējās spalgā riepu čīkstoņā un, inerces iekustinātas, lētas kosmētikas lidojumā pa automašīnas salonu. Artēmijs, atklepodams pūderi un noslaucījis nearomātisku tēju no sviedrainās sejas, aši izlēca no humpalautiņa, kas tika nostādināts tik dažu soļu attālumā no "Melnā Tranzistora", kas, taranējis tilta barjeru, bīstami šūpojās uz tā malas. Atrāvis sērskābā asfaltā čurkstošo zandeli, Artēmijs piesteidzās pie "Melnā Tranzistora" un pēdējiem spēkiem apturēja tā bīstamās svārstības. Tam sekoja pusdzīvā, toties dusmīgā Viktora replikas aizkalnu republiku valodās, kas atbalsojies upes krastos, saniknoja ikvienu aizsnaudušos makšķernieku. Uzmanīgi atvēris bagāžnieku, Artēmijs tika nolikts skarbas izvēles priekšā. Tur atradās vietām daiļā Darja, ko viņš vēlējās noprecēt un mūžam laimīgi dzīvot šķūnī. Bet, turpat blakus, atradās arī milzīgā polipropilēna kastē iepakoti reti lieljaudas augstfrekvences tranzistori, ko Artēmijs varētu salodēt uz goda shēmas un mūžam laimīgi dzīvot šķūnī. Viņš saprata, ka izglābt varēja tikai vienu. Turklāt, Artēmijam nepatika pieņemt zibenīgus lēmumus. Tomēr, zibenīgi izspiedis sviedru jūru no pieres, viņš izstiepa roku bagāžniekā, kuru tūlīt pat saķēra Darja, aizkalnu republiku rupeklībām skanošajam "Melnajam Tranzistoram" iegāžoties upē. Jā, Artēmijs Darju noprecēja, iemitināja šķūnī un atļāvās aiztikt 'vietās'. Taču Artēmiju nekad neatstāja apziņa, ka viņš patiesībā stiepās pēc tranzistoru kastes. Artēmijs klusēja, taču tas viņu mūždien grauza. Mood: grumpy

	2015.04.30  17.17 Laktozes karavāna Margo iemalkoja zivju eļļas paliekas no pēdējā saulē iesilušas konservbundžas un pazuda ķieģeļu spraugā. Pa nakti lija. Margo skaitīja žurkas, kas līda ārā no ēkas betona grīdas spraugām, līdz iemiga. Rīts bija silts un lietus peļķu garaiņi pamazām izdzēsa pēdas par nakts smidzekli. Atradusi neapēstu, viegli iezaļganu sviestmaizi, meitene brokastodama devās tālāk gar aizaugušajām sliedēm. Slapjā zāle mērcēja Margo izdilušos svārkus, kuros pareti veidojas jaunas driskas, uzraujoties uz izlīdušas dzelzceļa naglas. Pusdienlaika izklaides nodrošināja vēl palikušās stikla lauskas, kas depresīvi slējās kādas pamestas sliežu stacijas logu rāmjos. Frakcionēšanas priekus atviegloja blakus esošais inventārs, kas izbērts visu sliežu garumā. Visbeidzot, atradās meža zemenes. Margo neatminējās, vai pēdējā mēneša laikā būtu ēdusi ko tik svaigu. Gājiens gar sliežu ceļu turpinājās. Brāzmās bija jūtama tālu degošas kūlas smarža. Iespējams, dega kāda koka konstrukcija. Pārslēgusi kādas dzelzceļa pārmijas, Margo ļauni pasmaidīja. Dažsimt soļus tālāk, uz kāda soliņa sliežmalē bija izgūlies acīmredzami saguris, nenosakāma vecuma, iespējams, vīrietis vai vismaz cilvēkam līdzīgs miesas gabals, kas pār seju bija pārmetis naģeni. Tēla krākšana un blakusesošā tara - viena tukša, otra pilna, lika Margo raito gaitu pārvērst par klusu piezagšanos uz pirkstu galiem. Margo garšoja alus. It sevišķi svešs alus, kas labvēlīgu apstākļu dēļ, šad tad nonāca viņas rokās. Karsti! Mazliet sareibusi viņa piesēda uz teju izjukuša dzelzceļa tilta. Uzskrūvējusi korķīti uz nu jau tukšās taras, meitene to lidināja strautā, kas šalkdams grauza tilta balstus. Saule sāka izdvest pēdējos starus caur krūmu biezokni, kas ieskāva sliežu ceļu. Uzspiesti līgodamies, Margo meklēja patvērumu rēgā, kas reiz nesa Dulvenes dzelzceļa stacijas nosaukumu. Nakts bija vēsa. Margo bija grūti iemigt, jo pat grauzēji snauda. Dulvene. Ciemats, kura manāmākais sasniegums bija kritums no pirmās uz pēdējo vietu novada draudzīgāko ciematu sarakstā. Viena gada laikā. Par iemeslu tam bija tas, ka ciematu pārņēma Dulvenes biezpiena kartelis. Nosaukums ir maldinošs, jo patiesībā kartelis pārvaldīja arī siera, krējuma un citu piena produktu cenas visā novadā. Karteļa izvirusī ietekme novadā bija pat panākusi mājas piensaimniekošanas liegumu, kas katram pārkāpējam draudēja sākot ar grandioziem maciņa tukšošanas pasākumiem līdz pat vairākiem gadiem ķurķī. Izskausti bija pat bēdīgi slavenie mētelīšu virinātāji, kas tumšās patiltēs reiz tirgoja dziļās kabatās slēptus importa sierus. Drīz arī pagrīdes Čedara tirgotavas padevās korumpētā likuma priekšā. Margo uzmodās īsi pirms saullēkta. Lēkādama no vienas kājas uz otru viņa pamazām atguva naktī pazaudēto siltumu. Mirkli vēlāk arī staciju pildīja sildoši rīta stari. Meitene apsēdās uz sliedes un pacietīgi gaidīja. Viņas dibens drīz vien uztvēra patīkamas vibrācijas no vēsās sliedes. Diemžēl, šis nebija laiks vēsa, vibrējoša tērauda izklaidēm. Margo aši cēlās kājās un mērķtiecīgi atkailināja krūtis. Pēdējais vilciens no Bērumiem uz Naicāri savu galējo dīzeļdegvielas pili atklepoja jau labi sen. Mīklainos apstākļos iegāzies Vīkaļu purvā, tas jau gadu gadiem vietējo iedzīvotāju tumšajos pagrabos piesārņoja dzērveņu ievārījuma burkas ar savādi patīkamu ogļūdeņražu pēcgaršu. Neskatoties uz šo - novada lielāko un vienīgo dzelzceļa traģēdiju, sliedes vēl izretis tika izmantotas. Mintauts - jauns un neattapīgs karteļa piena reaktora operators no Dulbenes šobrīd aijājās ciešā miegā kādā aizaugušā grāvī pie sliežu ceļa. Uzmodies ar sāpošu pakausi un mežonīgu migrēnu, viņš lūkojās debesīs. Dzīves nieki viņu neuztrauca. Viņš bija iemīlējies. Un kontuzēts. Smagi kontuzēts. Tas, kā jaunietis nonāca šādā situācijā, ir vesela ačgārnu notikumu virkne, kura ļoti attāli iesākas ar teikumu - 'reiz tapa Mintauts'. Viņa tēvs - dzelzceļnieks, dzejnieks un Dulbenes rekordists atskurbtuves apmeklējumu skaitā. Māte - kaktu vokāliste, notiesāta un atpūšas cietumā par ārpus likuma saimniekošanu ar piena produktiem. Mintauta pašuzstādīts mērķis bija no vecākiem sagrābstīt tās labākās īpašības. Pustukša blašķīte viņa žaketē ar katru malku virzīja viņu tālāk no uzstādītā mērķa. Neskatoties uz to - Mintauts varēja lepoties. Viņuprāt, viņš pats Dulbenes ciematā bija ar viszemāko 'promiles / relatīva lokomotīves vadītprasme' attiecību. Šāds sasniegums nebija nekas grandiozs, jo ciema dzejnieks, kas šobrīd vārtījās kādā atskurbtuvē bija otrs kandidāts uz šādu titulu. Lai vai kā, šāda prasme Mintautam deva iespēju piehaltūrēt karteļa piena produktu kontrabandas operācijās. Īsi pirms attapšanās uz sliežu ceļa ar sašautu sirdi un sāpošu galvu, Mintauts lokomotīves kabīnē centās aizdedzināt no blašķītes satura tapušas atraugas. Viņa ne sevišķi atbildīgo hobiju pārtrauca tālumā redzams, puskails šķērslis. Zibens viņu sasper, bet tā bija mīlestība no pirmā aizstikloto acu skatiena. Mintauts aši rīkojās. Skaļa bremžu čīkstoņa negribīgi palēnināja vilcienu. Vilciena sastāvu rati spiedzoši bārstīja dzirksteles, piena cisternās sāka veidoties krējums un no paletēm grāvī aizripoja vairāki zinātkāri siera rituļi. Piena produktu karavāna, kuras lokomotīvē sēdēja plaši muti papletis, amora pārņemts jaunietis, apstājās tik dažu olekšu attālumā no puskailā šķēršļa. Mintauts lempīgi, taču gana veikli izlēca no lokomotīves. Ar šarmu kūpošām ausīm, viņš stalti soļoja iepretim savai nākotnes bērnu mātei. Par Mintauta izbrīnu, priekšā neviena nebija. Jaunietis uz brīdi centās atminēties jēdziena 'alkohola delīrijs' nozīmi, līdz viņa pasauli aptumšoja spēcīgs belziens no mugurpuses. Margo, mazliet trīcoša, zibenīgi pārtapa par apģērbtu šķērsli uz sliežu ceļa. Nostiprinājusi uzticīgo labības spriguli uz muguras, meitene saudzīgi pārvēla snaudošo jaunieti pār vēso sliedi un ķiķinādama noskatījās viņa ripojumu grāvī. "Savādi", viņa nodomāja, jo izskatījās, ka šis jaunietis smaida. Margo bija aptuvens priekšstats par to, kā iekustināt šo piena produktu karavānu. Taču šai liktenīgajai dienai viņa bija gatavojusies jau sen. Pašpārliecināta, manipulējot ar svirām un kloķiem, meitene piespieda lokomotīvei izdvest mellu dūmu mākoni un uzsākt lēnu gaitu pretī jaunam laikmetam, kas novada vēstures hronikās iesāka jaunu lapaspusi ar virsrakstu - 'Piena kari'! Mood: hungry

	2015.04.10  15.48 Aptaurēta pastaiga Vilhelms padeva roku Ancei, kas kāpa ārā no piesmakuša vilciena, taču pretī saņēma smagu, padilušu čemodānu. Abi devās uz tuvākās viesu mājas pusi, uz kuru veda krāsainiem krītiņiem zīmētas bultiņas uz noguruša asfalta. -"Cik jauki", nodomāja Ance, kas priecājās par potenciālās naktsmītnes izdomu. Naktsmītnes telpu gaišumu dzēsa drūmā sieviete reģistratūrā, kas pret istabiņas atslēgu ķīlā ņēma Vilhelma monokulāri. Sarūgtināts Vilhelms uz piekaramā balkona smēķēja pēdējo cigāru un prātoja plānus nākamajajam rītam. Nogurusī Ance jau snauda. Pilsētā plosījās mēris. Ejot pa bruģētu aleju abus pārsteidza žigls sivēns, kas pazuda krūmos, un īgns vīrs zābakos ar plinti. Neceļi un meža biezokņi. Ticis līdz ūdenstilpnei, Vilhelms izvilka blašķīti un, malkodams brūnu nektāru, tālumā vēroja Anci, kuras tievas kājas ļurkājās nepareizu apavu izvēles un nesabalancēta uztura dēļ. Novilcis cilindru, viņš izvilka no tā tauri, trīs reizes notaurēja un klausījās. Trīs reizes taurē pūta arī Ance. Taču, atskaitot attālu plintes plaukšķināšanu, abi vēlamo nesadzirdēja. -"Nepareizs laiks un vieta!", lūkodamies kabatas laikrādī, noburkšķēja Vilhelms, paslēpa tauri cilindrā un devās prom. Atgriežoties pilsētā, abi veica vairākus kontroltaurienus līdz nonāca pie kādas akas bruģētā skvērā. Ance bija nogurusi, taču Vilhelms vēl apņēmīgi skaitīja minūtes. Nonācis līdz 'astoņi', viņš paslēpa kabatas laikrādi un atsāka taurēšanu. No kastaņa nobira daži kastaņi un iebira akā. No akas atskanēja doba taures skaņa. Vilhelms sarauca uzacis. Ance, izvilkusi mazāku taurīti, no tās izspieda pīles pēkšķienus atdarinošas skaņas. Sataurēšanās turpinājās vēl vairākas minūtes. Skvērs piepildījās ar pilsētiņas iedzīvotājiem un neveselām cūkām. -"Jūs, jūs...esat aptaurēti!", izteicās visdrošākais no viņiem. Abi veica dažus noslēguma pūtienus un devās prom, laužoties caur blīvo, izbrīnīto un paretus rukšķošo pūli. Atguvis monokulāri, Vilhelms priecīgs sēdēja vilcienā un ar pirkstu aizrādīja par nepilnībām Ances pierakstu blociņā. Blašķītes uzpildījums sasniedza pēdējo pili. Vilhelms ar mutautiņu nospodrināja tauri un centās iemigt kupejas neērtajā gultā. Anci pamodināja Vilhelma krākšana. Tas bija saulains un silts rīts. No vilciena pa priekšu tika izmests čemodāns. Tad abi izkāpa. Iepretim kalnu grēda. Uzpildījis blašķīti un iegādājies cigārus no politkorekti iesauļota tirgoņa kalna pakājē, neizgulējušais Vilhelms spicēja ūsas. Ance uzvilka zābakus. Tūkstoš metru augstāk palika auksti. Tika uzšķērsts čemodāns un uzvilktas siltākas drēbes. Vēl pustūkstoš metru augstāk izbeidzās blašķītes pildījums. Ance, izlūgusies no Vilhelma cigāru, praktizēja smēķēšanu. Pāris ik pa brīdim apstājās, veicot novērojumus ar monokulāri. Vairākas nopūtas un smagums kājas. Abu nogurumu pārtrauca attāla taurēšana. Vienveidīgās un grūti pievaramās takas vairs nebija šķērslis ašam skrējienam augšup. Vilhelms apstājās un izvilka rokas pulksteni. -"Ir laiks!", viņš aizelsies izteicās, norādot uz Ances tauri. Atskanēja spalga pēkšķēšana. Pēc brīža tai pievienojās spēcīga taurēšana. Abi tandēmā centās sasaukties, izmantojot visu savu plaušu spēku. Auksts vējš un uzglūnoša krēsla. Nosalušas ekstremitātes un izmisuši, aizsmakuši pūtieni. Vilhelms, pārtraucis taurēt, aizdedzināja sērkociņu un centās saskatīt laiku. -"Nesasaucām!", vīlies Vilhelms nolaida Ancei tauri. Ance, dusmīga, veica vēl divus žēlus pūtienus un aizlidināja tauri aizā. Ledainām rokām aizsmēķējis pēdējo cigāru, Vilhelms devās lejup. Ance apraudājās. Tikai pēc brīža, noslaucījusi asaras, viņa - nosalusi un dreboša - sekoja Vilhelmam, kas bija jau pazudis miglā. Mood: weird

	2014.01.17  15.11 Alas dēļu grīdā Kalsnajam Igoram atkal spīdēja ačeles, jo viņš viens pats, sačokurojies kādā istabas stūrī, izēda Ļenas tantes dzērveņu ievārījumu, kura virskārta bija noaugusi ar pamatīgu pelējuma segu. Ar vienu slābanu roku burkā un otru - lipīgu uz nodzērveņotajām sporta bikšelēm, Igors pārlaimībā skaitīja visas tās telekomunikācijas iekārtas, ko piespiedu kārtā bija atsavinājis jocīgā mēlē runājošiem jaunēkļiem. Igors bija aizmirsis skaitļus, taču piepeši uz tapetes parādījās koši sarkans, starojošs sešinieks, kas pa sienu plūda kā dzērveņu ievārījums. Izkārta mēle paliecās tam pretim un centās to nolaizīt. Ar garšas kārpiņām skāris iedomu krāsas, Igors secināja, ka tās viņam garšoja. Ripinoties pa dēļu grīdu viņš izlaizīja visus istabas stūrus, līdz šķita, ka ir pagaršojis visu, ko šī istaba viņam spējusi dot. Bet nu tomēr sapuvusī sprauga dēļu grīdā viņam nelika mieru. Klusā balstiņā vinš lūdza: -"Ķitmīt, ķirmīt! Nāc ārā. Es vēlos Tevi nolaizīt!". Taču ķirmīts nenāca. Igors nabadzīgi, lipīgās, slābanās rokas starp kājām iespiedis, šūpojās uz carumainās dēļu grīdas un vēroja, kā košā zapte lēnām aizslīdēja gar sienu, gar gareno grīdas dēļu spraugām uz ķirmīša pagrīdes valstību. Izkāris skabargām apsēsto mēli, Igors sāka izmisīgi kasīt kāju. Aplauztiem, netīriem nagiem viņš rāva ādu nost no kādas uzbāzīgas niezītes, mazliet virs ceļgala. Plēšot slāni pēc slāņa, viņš nonāca līdz kādai zemādas aliņai, no kuras viņu sveicināja smaidīgs ķirmītis. Ķirmītis pamāja ar rociņu un ienira epidermas aliņā. Ievilcis skabargaino mēli atpakaļ mutē, Igors izbīlī centās pielekt kājās, taču viņa novājinātās ekstremitātes viņu vairs nespēja noturēt stāvus. Nogāzies uz dzērvenēm nošķiestā mūļa, viņš nevarīgi iepriekš neredzētā spogulī vēroja, kā laimīgais, dziedošais ķirmītis viņu sacaurumoja līdz brīdim, kad iestājās tumsa. Mood: bored