Улетай
Diena likās bezjēdzīgi gara. Darba vietā tika izsludināts liegums vicināt spārnus, tādēļ šis krāšņums tika satīts ar bantīti. Viņš palūkojās uz nenosakāma sastāva barības vielām, kas lielākoties atradās uz šķīvja, taču nedaudz arī uz paplātes, un piesēda pie ēdnīcas galda. Stumjot vielas lejup pa barības vadu viņš lūkojās laikrādī, kura rādītāji kustējās tik pat lēni kā knābis. Neapēdis visu, viņš lēnām šļūca atpakaļ uz telpu veikt monotonas darbības.
Vakarā, pie vientuļas graudu siles viņš manīja, ka sāk zaudēt sirmas spalvas.