Garastāvoklis:

cold

Vīrietim neveicās
Jānis atvēra vēstuli no vecmāmiņas. Konvertā mājoja pulverītis. Vecmāmiņa vecuma marasmā dažkārt sūtīja visdīvainākās lietas. Šoreiz gan kāds cits, uzdevies par Jāņa vecmāmiņu, konvertā uzmanīgi bija sabēris baktērijām pilnu pūdercukuru.
Pasmaržojis šķietami salkano pulveri, šķaudienu pēc šķaudiena, Jānis arvien biežāk slēpās zem segas. Viņš sapņoja par varavīksnes cirtņiem, kas uzšķērda viņa miesu. Viņa rokas tapa neveselīgi pleķainas un brūnas. Jāņa tepiķis, atklepoto asiņu pilns, ļāva Jānim mūžam atdusēties, satinušamies sedziņā.

Jānis steidzās glābt vannasistabu no plūdiem. Viņu biedēja atmiņas par kaimiņa izraisītiem zilumiem uz sejas pēc iepriekšējiem plūdiem. Plīsušais ūdensvads ar nevaldāmu, mutuļojošu ūdens strūklu šļācās pa visu telpu, līdz aizskāra nepārdomāti novietotu, vaļīgu rozeti.
Caur Jāni traucās 50 Hz maiņstrāva, kas viņa locekļus darīja nekustīgus. Panika nemaz nepalīdzēja viņam izkustēties no vietas. Jānis atcerējās, kā draugu aizsegā bērnībā zaga konfektes no piemājas bodes. Viņš mutē juta ledeņu cukuroti skābo garšu gandrīz tāpat, kā toreiz - paslepus aiz pasta ēkas. Krietni vēlāk nostrādāja automātiskais drošinātājs.
Sēdēdams ratiņkrēslā pie dialīzes iekārtas, Jānis lūkojās krāšņajā pasaulē aiz loga. Pasaulē, kas viņam nebija sasniedzama. Jānis gaidīja, kad beidzot pienāks viņa nāves diena, taču pagāja vēl vairāki gadi.

Jānis, pastaigājoties pa atkritumu pilnu mežu, uzgāja kādu alu. Viņš iemeta tumšajā caurumā akmeni, taču neko nesadzirdēja. Ar viedtālruņa lukturīti rokās viņš centās izgaismot šo vilinošo atveri, taču paslīdējis uz mālainās zemes, neveikli tajā iegāzās.
Kritiens, ātrs un zibenīgs, drīz Jāni noveda līdz tumsai. Mirkli vēlāk sekoja viņa lukturītis, kas atdūries mālainajās smiltīs, izgaismoja pamesto aku, kurā Jānis bija iekritis. Jānis lielās sāpēs nespēja ievilkt gaisu plaušās, taču, atguvis elpu, apjauta, ka neko nav lauzis.
Nākamas stundas viņu pavadīja vilšanās - sakaru torņi atteica satrunu ar viņa iekārtu; iereibušie sēņotāji nesadzirdēja viņa saucienus, līdz viņš vairs, sārtu rīkli, nespēja izkliegt ne vārda; akas akmeņi un armatūras stieņi attiecās balstīt viņa miesu ceļā augšup, pretī gaismai.
Jāni ieskāva aukstums. Klaudzošiem zobiem viņš sapņoja par karstām vasarām, kurās viņš pludmalē vārtījās, izliekoties komiksus lasām. Viņš sapņoja par meitenēm, kuras knapi ietilpa peldkostīmos un kurām allaž vēlējās ieķerties taukumos, taču nepietika drosmes. Hipotermija Jāni atstāja nekustīgu, pirms izbeidzās stāvas procenti tālruņa ekrānā.

Jānis, nonācis mājās pēc korporatīvās ballītes, novēmies un netīrs, pildīja vannu ar karstu ūdeni. Viņš nevēlējās smērēt jaunos satīna palagus, ko bija iegādājies ārzemju bodē.
Jānis ielēca vannā un atkorķēja alus pudeli, jo nevēlējās pamosties paģirains un ar sāpošu galvu. Reibumu viņš prata savaldīt efektīvāk. Turklāt atvaļinājuma laikā viņš nemaz nevēlējās to savaldīt.
Mērcēdams netīro miesu karstajā ūdenī, viņš sapņoja par Beāti, kas sarkani punktotā kleitā lēkāja pa asfaltā zīmētu spēli. Viņu uzjautrināja atmiņas, kā ar Beātes krītiņiem viņš vilka fallu siluetus uz iebrauktuves iepretim bērnudārzam. Viņš sasmējās un pazaudēja alus pudeli, kas horizontāla iztukšojās uz flīzētās grīdas.
Jāni atrada pēc nelāga aromāta, kas ielauzās kāpņutelpā. Ūdens bija gandrīz iztvaikojis no vannas.

Jānis ilgstoši sēdēja mājās, izliekoties par slimu. Viņš lūkojās caur netīru logu zilajā debesī, taču bijās doties ārā. Logs, putekļaini netīrs, šķīra viņu no saules gaismas, kas viņam tik ļoti pietrūka.
Ar papīra dvieļu rulli un zaļu šķīdumu rokās Jānis berzēja stiklu, kas ar katru rokas vēzienu palika arvien dzidrāks. Netīras salvetes krājās lielā kaudzē, Jānim cenšoties aizsniegt visaugtāko logu stūrus.
Kāda neveikla kustība un, atmuguriski krītot, Jānis atcerējās, ka bija aizmirsis katliņā, vārāmies auzu pārslu putru. Atziņa nāca lidojumā no sestā stāva līdz bruģim, kur Jānis arī atdusējās. Ātrā palīdzība nesteidzās.

Jānis, jauns un pārgalvīgs, pagasta bibliotēkā bija uzgājis senu grāmatu par sēnēm. Viņu priecēja attēli un izaicināja rindkopas pēdējās lapaspusēs, brīdinošas par saindēšanās risku. Jānis mežā gāja garām visām ēdamām un neēdamām sēnēm, jo viņa prātā bija tikai viena. Pavadījis vairākas rudenīgas dienas purvainā apvidū, viņš nonāca līdz sēnei, kas viņu priecēja. Izkaltējis sēni cepešplītī, viņš viebās, to sagremojot kopā ar ingvera tēju. Virsmu maliņas apjoza krāsas, un to ģeometrija drīz vien stiepās nenosakāmos garumos. Jāņa priekšā sēņu pazīšanas grāmata atgādināja viņam par to, ka rīt tai ir jāatgriežas bibliotēkas plauktā.
Jānis priecājās un baudīja ceļojumu krāsainajā pasaulē.
Uzmodies nākamajā dienā, Jānis atkal devās mežā, pa ceļam nododot grāmatu bibliotēkā. Šoreiz viņš nonāca līdz nepareizai sēnei. Tādai, kas viņu veda drūmi pelēkā pasaulē, ceļot asinsspiedienu līdz letālam. Pēdējos mirkļos, pirms viņa sirds stājās, viņš atcerējās bibliotekāres vārdus, kas piedāvāja pagarināt grāmatas lietošanas termiņu.

Jānis rāpās kokā, lai lūkotos tālumā. Viņš jau gadiem bija līdis vienā un tajā pašā kokā un pazina ikkatru zariņu pa ceļam augšup. Koks, ilgstoši izcietis jaunieša pieņemšanos svarā, šoreiz padevās, ļaujot Jānim nolauzt kādu zaru zem kājām. Tik pašpārliecināts viņš pirms brīža līda augšup, bet, tik izmisis, viņš krita lejup.
Kritiens bija īss. Tik daudz, lai atcerētos, ka agrāk tālumā bija redzama jaunceltne. Jānis atcerējās, kā ar draugiem taisīja jaunas ejas ķieģeļu sienās, starp daudzstāvu mājas korpusiem, kas šobrīd jau tika reducēta līdz gruvešu kaudzei. Jānis atcerējās, kā viņa bērnības draugs nejauši viņam iemeta ar akmeni. Atmiņas par belzienu pakausī saskanēja ar sprandas lūzumu pret pārgurušā koka zaru.

Jānis aizvēra logus un atvēra cepeškrāsns durtiņas. Atvēris vaļā visus gāzes vārstus, viņš gaidīja. Taču Jānis bija nepacietīgs un drīz vien atvilktnēs meklēja zāles. Viņu uzrunāja antikoagulanti un uzasināti naži. Baidīdamies no sāpēm, Jānis grieza seklas rētas. Tomēr asins plūda lēnām un pat recēja. No instrumenta kastes izņēmis āmuru, viņš atvēzējās pret otras rokas pirkstiem. Veiksmīgais treniņatvēziens sakropļoja viņa rādītāja pirkstu, pašam Jānim lokoties uz grīdas agoniskās sāpēs. Saņēmis dūšu, viņš tēmēja āmuru pret galvu. Jānis to ilgstoši vicināja, taču viņam pietrūka kripatiņas drosmes.
Jāņa prāts tikmēr klejoja citur. Viņš atcerējās brīžus, kad skolā ņirgājās par klasesbiedriem. Viņš atcerējās, kā pazemoja, ievainoja un guva baudu. Viņš prātoja, kā allaž ir krāpis, melojis un zadzis. Viņš teju atcerējās zēnu, ko bija iemīlējis, taču aprāva šo domu ar apziņas aptumšošanu ieplēstā galvaskausā.
Jāņa sieva pārnāca mājās un, aizgriezusi gāzes plīti, plaši pavērdama logus, uzgāja uz grīdas savu vīru, kas viņu nekad nebija mīlējis.

Jānis devās pastaigā. Nogājis pa garām takām un kāpis augstos kalnos, viņš piepeši izdzirdēja pazīstamu skaņu un apstājās, lai piešķirtu šai skaņai atmiņu. Jānis nepaspēja atcerēties, un mirkli vēlāk viņa pakausī triecās ass akmens, nogāžot viņu uz zemes.