Garastāvoklis:

drunk

Ingeborga vannā čuč

        Ingeborga un pupiņu salāti bļodā pie gurniem. Krūtis noklātas ar rīvētiem burkāniem un rokās ķiršu kompots, kurā par daudz želantīna. Viņa cēlās un caurajā krāsnī iemeta slapju pagali, kas, gausi sprakšķēdama, ietinās liesmās. Burkānu skaidiņas sabira tepiķī, kurā drīz vien mājoja izsalkušu ežu kolonija. Ingeborga atdzērās pārrūguša piena un noskaloja ausis ziepjūdenī. Lakatiņš, no matiem izvilkts, piesedza viņas krūtis, kuru trīs burkānšķipsnas neliecināja par tikumību. Viņa māja kaimiņam, rīvējot spalvainās kājas sūnās, un kasīja dibenu, graužot tārpainu ābolu.
        Cukura pilnas matu cirtas, izkaltušas saulē, vilināja lapsenes, kas spietoja ap Ingeborgu, kura sareibusi no vīna vārtījās zālē un ar kājas īkšķi spaidīja skudras uz ābeles stumbra. Viņa kāroja kūpināta lopa, taču viņai nebija ne lopa, ne kūpinātavas, kas neaizaugusi ar nātrēm. Ingeborga ķēra pēc izkapts un devās pļavās pļaut pienenes. Kabatas radio atskaņoja salkanus ārzemju estrādes meldiņus, kas šķebināja Ingeborgas augšlūpu.
        Liesmas cēlās augstu virs kartupeļu lauka, kur tika dedzinātas svešas pagales. Ingeborga, pazaudējusi lakatiņu, lēca kā dīva svešā laukā. Viņa aukstā strautā mērcēja sasprēgājušās kājas un ķērca balādes greizās svešvalodās. Ingeborga bija gandrīz laimīga.
        Aivars laizīja Ingeborgas sāļo cisku, par kuru bija samaksājis piecas naudiņas. Meitēns tikmēr sēdēja uz laipas un vilka rūgtu papirosu, ko ar laipnībām konfiscēja sētniekam. No vienas puses, Ingeborgai nekā netrūka. Bet viņas krūšu kurvī mājoja tukšums, kas kņudot spieda ārā zosu galvas uz viņas ādas.
        Ingeborga lūkojās zvaigznēs un prātoja par tālām galaktikām, kurās vīnogas aug uz bērziem un lietusūdens notekcaurules apurinē suņus. Viņa vēlējās būt tur, kur pa gāzes plīts degļa caurumiem ar lielu negribu izspiedās marmelāde un tur, kur rozetēs skudras būvēja cukurvates raķetes visuma izpētei.
        Ingeborga uzšķērda konvertu un lasīja dzeju, ko viņai bija sacerējis mīļākais. Viņa siekalojās un nezināja, kur likt kājas.

“Ingeborga, ak Ingeborga. Noslauki man seju, Ingeborga.
Un atnes man aukstu tēju ar vareņikiem, Ingeborga.
Tad mīlēšu Tevi līdz pirmai pensijai, kad drebošām rokām no paplātes birs vareņiki uz marmora grīdās.

Ingeborga, ak Ingeborga. Dod man bērza tāsi.
Dod man vaļenkas un vati, Ingeborga.
Tad lološu Tevi līdz pēdējam matam uz galvas, kad drebošām rokām stumšu vaļenkām pilnu ķerru no kalna.

Ingeborga, ak Ingeborga. Dod man porcelāna glāzi.
Dod man vatruškas un knābi, Ingeborga.
Tad knābāšu es prosu un knābšu, līdz vairs nespēšu knābt.
Mans trulais knābis nokritīs, un palikšu pliks kā izplūkāts pelikāns.

Ingeborga, ak Ingeborga. Tad lūkosies Tu uz mani kā slimīgu putnu, kas kā svešinieks iemaldījies zoodārza flamingu mājā. Tu lūkosies uz mani un metīsi spalvas, Ingeborga.
Ingeborga, ak Ingeborga. Būsim tad mūžam kaili.
Kopā, Ingeborga.”

        Sveces izdzisušas kūpēja tumsā, kur lidinājās vēli odi, kuri saoda asinis salaizītās ciskās. Mucā ar cukurūdeni, kurā Ingeborga mērcēja matus, mājoja sēne. Sērkociņi, pavisam izmirkuši, sprakšķēja bez liesmas un sarūgtināja Ingeborgu, kura meklēja paniņas pažobelē starp dzejniekiem un dziju.
        Ingeborga nezināja, ko viņa vēlas, bet bija gatava kaut šķipelēt granti līdz metāliskajam kodolam, lai to atrastu. Sirņiki viņas vectēva zābakos vairs sen nesmaržoja pēc biezpiena, taču Ingeborga tos vilka ārā un vienu pēc otra apostīja, nozieķēja ar tumsā uzmeklētu sviestu un bāza aiz vaiga.
        Ausa rīta gaisma un saulē mirdzēja aprasojušās drātis plastmasas pārklātā sētā. Ingeborga modās pie šujmašīnas ar žurnālu rokās, ko beidzot spēja salasīt, bet nevēlējās. Dzija, izritināta pa visu mājokli, vērpa varavīksnes un neizpratni pastnieka acīs, kas Ingeborgai nesa bandroli no lielvalsts tālā kraja, kur mūžam aizsalušos dīķos nekad neviens no āliņģa nav izvilcis zivi, bet ir mēģinājuši.
        Dārzā dega sakņu kaudze un kusa plēve, kas biedēja gan skudras, gan delīriskus jauniešus, kuri sadzēra ar radiatoriem, mērcējot pakaļas skārda vannās. Ingeborga nošķaudījās un noklāja pastnieku ar darvu, ko sašņaukusi nāsī pažobelē, meklējot pazaudētu čību.
        'Labrīt', viņa teica un uz dakšas uzsprauda tomātu.
        'Mans vārds ir Ingeborga", viņa turpināja.
         ‘Kālab jums klājas? Vai jau ir četras minūtes pirms pusnakts?’, Ingeborga taujāja izbolītām acīm.
        Pastnieks samulsa un krustsolī devās mājup.
        Ingeborga cirta pagali pie akas un lūkojās uz šķūni, kas pilns ar sikspārņiem un antīkām pudelēm. Uz šmirģeļa novīlējusi lielu dzelzceļa naglu, viņa devās to mētāt pār pašvaldības ķirbju plantāciju pilsētas parkā, kur strūklakā sakrāmētas tukšas skārdenes no iebiezinātā piena. Tas lika Ingeborgas cukura pilnajām acīm smaidīt un sapņot par pastaigām pāri oglēm, ko pilsētas ballē izbārstīja īgns krematorija darbinieks, kura sieva mīklainos apstākļos bija pazudusi ar piena kannu.
        Saule turpināja karsēt un kost nāsī, kurā skudras pa nakti bija veidojušas midzeni.
         ‘Ugunsgrēks!', ķērca kāds kārns pensionārs ar spēļu trusi fraķa kabatā.
        Viņš skrēja dūmu virzienā, smiedams un kasīdams trusi pie auss. Cukurgraudi bira no fraķa kabatām un dūrās Ingeborgas ziņkārīgajās pēdās, kas cilpoja viņam nopakaļ.
        Saimniecības preču veikalam dega palodze, kuru aptiekāre dzēsa ar liesmojošu zaru slotu. Ingeborga smēja un rādīja ar pirkstu. Viņa dzēra līdzpaņemto cukurūdeni ar sēni un sapņoja par milzu ugunsgrēku, kas, palodzi pa palodzei, lēnām reducēja pasauli līdz oglei, ar kuru uz starpgalaktiska audekla zīmēt fallus ar ūsiņām.
        'Zvīguļojat, zvīguļojat zvaigznes manas, kamēr es kepkas zogu no zālienā guļošiem pļēguriem.’, viņa murmināja.
        Ingeborga mizoja sīpolu pie strauta un peldināja strautā tā kažoku. Viņa iztēlojās nelidojošus putnus, kas no strauta knāba apaļmutniekus. Ingeborga vēlējās spēlēt čellu uz aizauguša šaursliežu dzelzceļa, sēžot uz vēsas sliedes vējainā dienā.
        Ingeborga prātoja, kā viņai piestāvētu kaklasaite ar auseklīša rakstu. Viņa iztēlojās jaunus puiškanus ar iekāres slienu līdz mājas slieksnim. Pa zilām slimnīcas grīdām ratiņkrēslos ripinātos sakārņi lūkoties uz Ingeborgas vilnas džemperi ar asimetriskām pogām. No sālsūdens sistēmām šļāktos sāļas strūklas, sirdis stātos un medmāsas aizrādītu ar pirkstu. Tīmeklis plīstu pušu no beigtu mušu svara. Zirnekļi, resni un neglīti, tiktu samīdīti zem pensionāru staiguļiem. Rudmates mestu kūleņus zālājā, kamēr Ingeborga no ķekatu kātiem šautu salūtu pelēkajā debesī. Ar slāpekli bagāts zālājs kairinātu pusaudžu dibenus, vairojot ienākumus krēma tirgoņiem un psihoterapeitiem.
        Ingeborga vēlējās realitāti, kurā no plauktiem spētu saslaucīt cukurvati šķipelē un iegrimt inteliģentās sarunās ar tarakāniem par tālzemju tuksnešu hidromeliorācijas īpatnībām. Viņa vēlējās kāzas zem lazdukoka, kas, apkārts ar lāstekām, pēdējā mirklī muktu mežā meklēt citu līgavu. Meitēns vēlējās tik daudz, taču apzinājās, ka ar katru elpas vilcienu viņas plaušu derīguma termiņš pārsniedza garantijas remontā noteikto.
        Garā pagarinātājā saslēgtu veļasmašīnu, pilnu ar stikla bumbiņām, Ingeborga laida izlēkāties pļavā ar piena lopiem, kas mīnēja garāžu vārtus ar riepu protektoros tik labprātīgi mājojošu masu, kas kutināja nāsis biroja darbiniekiem pie ofisa atvērtajiem logiem virs stāvvietas.
         ‘Es vēlos just!’, viņa kliedza.
        Flīzes bira no vannas istabas griestiem, kur tām nemaz nebija jābūt. Kurmji, atraduši ceļu caur pagraba betona grīdu, sačokurojās un sasmirdēja turpat pie pērnajiem kartupeļiem. Ingeborga atlaidās šūpuļtīklā un iemiga. Viņas sapņos nāca ciemos onkuļi ar medus spaiņiem un ledus cirtņiem, no kuriem pilēja aveņu ievārījums. Viņa lēca pār aizām, kuras pilnas ar šokolādi un zobu pastu, kura rīvējās starp iežiem un noņēma klintīs ieaugušo krūmu aplikumu.
         ‘Pietiek!’, meitēns murmināja, taču nespēja pamosties.

        "Kāposti meklē mājas", padilusi zīmīte, ačgārni pienaglota, atpūtās zem mirgojoša gaismekļa kāpņu telpā.