Garastāvoklis:

weird

Aptaurēta pastaiga
Vilhelms padeva roku Ancei, kas kāpa ārā no piesmakuša vilciena, taču pretī saņēma smagu, padilušu čemodānu.
Abi devās uz tuvākās viesu mājas pusi, uz kuru veda krāsainiem krītiņiem zīmētas bultiņas uz noguruša asfalta.
-"Cik jauki", nodomāja Ance, kas priecājās par potenciālās naktsmītnes izdomu.
Naktsmītnes telpu gaišumu dzēsa drūmā sieviete reģistratūrā, kas pret istabiņas atslēgu ķīlā ņēma Vilhelma monokulāri.
Sarūgtināts Vilhelms uz piekaramā balkona smēķēja pēdējo cigāru un prātoja plānus nākamajajam rītam. Nogurusī Ance jau snauda.
Pilsētā plosījās mēris. Ejot pa bruģētu aleju abus pārsteidza žigls sivēns, kas pazuda krūmos, un īgns vīrs zābakos ar plinti.
Neceļi un meža biezokņi. Ticis līdz ūdenstilpnei, Vilhelms izvilka blašķīti un, malkodams brūnu nektāru, tālumā vēroja Anci, kuras tievas kājas ļurkājās nepareizu apavu izvēles un nesabalancēta uztura dēļ.
Novilcis cilindru, viņš izvilka no tā tauri, trīs reizes notaurēja un klausījās. Trīs reizes taurē pūta arī Ance. Taču, atskaitot attālu plintes plaukšķināšanu, abi vēlamo nesadzirdēja.
-"Nepareizs laiks un vieta!", lūkodamies kabatas laikrādī, noburkšķēja Vilhelms, paslēpa tauri cilindrā un devās prom.
Atgriežoties pilsētā, abi veica vairākus kontroltaurienus līdz nonāca pie kādas akas bruģētā skvērā.
Ance bija nogurusi, taču Vilhelms vēl apņēmīgi skaitīja minūtes. Nonācis līdz 'astoņi', viņš paslēpa kabatas laikrādi un atsāka taurēšanu. No kastaņa nobira daži kastaņi un iebira akā. No akas atskanēja doba taures skaņa. Vilhelms sarauca uzacis. Ance, izvilkusi mazāku taurīti, no tās izspieda pīles pēkšķienus atdarinošas skaņas.
Sataurēšanās turpinājās vēl vairākas minūtes. Skvērs piepildījās ar pilsētiņas iedzīvotājiem un neveselām cūkām.
-"Jūs, jūs...esat aptaurēti!", izteicās visdrošākais no viņiem.
Abi veica dažus noslēguma pūtienus un devās prom, laužoties caur blīvo, izbrīnīto un paretus rukšķošo pūli.
Atguvis monokulāri, Vilhelms priecīgs sēdēja vilcienā un ar pirkstu aizrādīja par nepilnībām Ances pierakstu blociņā.
Blašķītes uzpildījums sasniedza pēdējo pili. Vilhelms ar mutautiņu nospodrināja tauri un centās iemigt kupejas neērtajā gultā.
Anci pamodināja Vilhelma krākšana. Tas bija saulains un silts rīts.
No vilciena pa priekšu tika izmests čemodāns. Tad abi izkāpa. Iepretim kalnu grēda. Uzpildījis blašķīti un iegādājies cigārus no politkorekti iesauļota tirgoņa kalna pakājē, neizgulējušais Vilhelms spicēja ūsas. Ance uzvilka zābakus.
Tūkstoš metru augstāk palika auksti. Tika uzšķērsts čemodāns un uzvilktas siltākas drēbes.
Vēl pustūkstoš metru augstāk izbeidzās blašķītes pildījums. Ance, izlūgusies no Vilhelma cigāru, praktizēja smēķēšanu. Pāris ik pa brīdim apstājās, veicot novērojumus ar monokulāri. Vairākas nopūtas un smagums kājas.
Abu nogurumu pārtrauca attāla taurēšana. Vienveidīgās un grūti pievaramās takas vairs nebija šķērslis ašam skrējienam augšup.
Vilhelms apstājās un izvilka rokas pulksteni.
-"Ir laiks!", viņš aizelsies izteicās, norādot uz Ances tauri.
Atskanēja spalga pēkšķēšana. Pēc brīža tai pievienojās spēcīga taurēšana. Abi tandēmā centās sasaukties, izmantojot visu savu plaušu spēku.
Auksts vējš un uzglūnoša krēsla. Nosalušas ekstremitātes un izmisuši, aizsmakuši pūtieni.
Vilhelms, pārtraucis taurēt, aizdedzināja sērkociņu un centās saskatīt laiku.
-"Nesasaucām!", vīlies Vilhelms nolaida Ancei tauri.
Ance, dusmīga, veica vēl divus žēlus pūtienus un aizlidināja tauri aizā.
Ledainām rokām aizsmēķējis pēdējo cigāru, Vilhelms devās lejup. Ance apraudājās. Tikai pēc brīža, noslaucījusi asaras, viņa - nosalusi un dreboša - sekoja Vilhelmam, kas bija jau pazudis miglā.