Garastāvoklis:

hungry

Laktozes karavāna
Margo iemalkoja zivju eļļas paliekas no pēdējā saulē iesilušas konservbundžas un pazuda ķieģeļu spraugā. Pa nakti lija. Margo skaitīja žurkas, kas līda ārā no ēkas betona grīdas spraugām, līdz iemiga.
Rīts bija silts un lietus peļķu garaiņi pamazām izdzēsa pēdas par nakts smidzekli. Atradusi neapēstu, viegli iezaļganu sviestmaizi, meitene brokastodama devās tālāk gar aizaugušajām sliedēm. Slapjā zāle mērcēja Margo izdilušos svārkus, kuros pareti veidojas jaunas driskas, uzraujoties uz izlīdušas dzelzceļa naglas.
Pusdienlaika izklaides nodrošināja vēl palikušās stikla lauskas, kas depresīvi slējās kādas pamestas sliežu stacijas logu rāmjos. Frakcionēšanas priekus atviegloja blakus esošais inventārs, kas izbērts visu sliežu garumā. Visbeidzot, atradās meža zemenes. Margo neatminējās, vai pēdējā mēneša laikā būtu ēdusi ko tik svaigu.
Gājiens gar sliežu ceļu turpinājās. Brāzmās bija jūtama tālu degošas kūlas smarža. Iespējams, dega kāda koka konstrukcija. Pārslēgusi kādas dzelzceļa pārmijas, Margo ļauni pasmaidīja.
Dažsimt soļus tālāk, uz kāda soliņa sliežmalē bija izgūlies acīmredzami saguris, nenosakāma vecuma, iespējams, vīrietis vai vismaz cilvēkam līdzīgs miesas gabals, kas pār seju bija pārmetis naģeni. Tēla krākšana un blakusesošā tara - viena tukša, otra pilna, lika Margo raito gaitu pārvērst par klusu piezagšanos uz pirkstu galiem.
Margo garšoja alus. It sevišķi svešs alus, kas labvēlīgu apstākļu dēļ, šad tad nonāca viņas rokās. Karsti! Mazliet sareibusi viņa piesēda uz teju izjukuša dzelzceļa tilta. Uzskrūvējusi korķīti uz nu jau tukšās taras, meitene to lidināja strautā, kas šalkdams grauza tilta balstus.
Saule sāka izdvest pēdējos starus caur krūmu biezokni, kas ieskāva sliežu ceļu. Uzspiesti līgodamies, Margo meklēja patvērumu rēgā, kas reiz nesa Dulvenes dzelzceļa stacijas nosaukumu.
Nakts bija vēsa. Margo bija grūti iemigt, jo pat grauzēji snauda.
Dulvene. Ciemats, kura manāmākais sasniegums bija kritums no pirmās uz pēdējo vietu novada draudzīgāko ciematu sarakstā. Viena gada laikā. Par iemeslu tam bija tas, ka ciematu pārņēma Dulvenes biezpiena kartelis. Nosaukums ir maldinošs, jo patiesībā kartelis pārvaldīja arī siera, krējuma un citu piena produktu cenas visā novadā. Karteļa izvirusī ietekme novadā bija pat panākusi mājas piensaimniekošanas liegumu, kas katram pārkāpējam draudēja sākot ar grandioziem maciņa tukšošanas pasākumiem līdz pat vairākiem gadiem ķurķī. Izskausti bija pat bēdīgi slavenie mētelīšu virinātāji, kas tumšās patiltēs reiz tirgoja dziļās kabatās slēptus importa sierus. Drīz arī pagrīdes Čedara tirgotavas padevās korumpētā likuma priekšā.
Margo uzmodās īsi pirms saullēkta. Lēkādama no vienas kājas uz otru viņa pamazām atguva naktī pazaudēto siltumu. Mirkli vēlāk arī staciju pildīja sildoši rīta stari. Meitene apsēdās uz sliedes un pacietīgi gaidīja. Viņas dibens drīz vien uztvēra patīkamas vibrācijas no vēsās sliedes. Diemžēl, šis nebija laiks vēsa, vibrējoša tērauda izklaidēm. Margo aši cēlās kājās un mērķtiecīgi atkailināja krūtis.
Pēdējais vilciens no Bērumiem uz Naicāri savu galējo dīzeļdegvielas pili atklepoja jau labi sen. Mīklainos apstākļos iegāzies Vīkaļu purvā, tas jau gadu gadiem vietējo iedzīvotāju tumšajos pagrabos piesārņoja dzērveņu ievārījuma burkas ar savādi patīkamu ogļūdeņražu pēcgaršu. Neskatoties uz šo - novada lielāko un vienīgo dzelzceļa traģēdiju, sliedes vēl izretis tika izmantotas.
Mintauts - jauns un neattapīgs karteļa piena reaktora operators no Dulbenes šobrīd aijājās ciešā miegā kādā aizaugušā grāvī pie sliežu ceļa. Uzmodies ar sāpošu pakausi un mežonīgu migrēnu, viņš lūkojās debesīs. Dzīves nieki viņu neuztrauca. Viņš bija iemīlējies. Un kontuzēts. Smagi kontuzēts.
Tas, kā jaunietis nonāca šādā situācijā, ir vesela ačgārnu notikumu virkne, kura ļoti attāli iesākas ar teikumu - 'reiz tapa Mintauts'. Viņa tēvs - dzelzceļnieks, dzejnieks un Dulbenes rekordists atskurbtuves apmeklējumu skaitā. Māte - kaktu vokāliste, notiesāta un atpūšas cietumā par ārpus likuma saimniekošanu ar piena produktiem. Mintauta pašuzstādīts mērķis bija no vecākiem sagrābstīt tās labākās īpašības. Pustukša blašķīte viņa žaketē ar katru malku virzīja viņu tālāk no uzstādītā mērķa. Neskatoties uz to - Mintauts varēja lepoties. Viņuprāt, viņš pats Dulbenes ciematā bija ar viszemāko 'promiles / relatīva lokomotīves vadītprasme' attiecību. Šāds sasniegums nebija nekas grandiozs, jo ciema dzejnieks, kas šobrīd vārtījās kādā atskurbtuvē bija otrs kandidāts uz šādu titulu. Lai vai kā, šāda prasme Mintautam deva iespēju piehaltūrēt karteļa piena produktu kontrabandas operācijās.
Īsi pirms attapšanās uz sliežu ceļa ar sašautu sirdi un sāpošu galvu, Mintauts lokomotīves kabīnē centās aizdedzināt no blašķītes satura tapušas atraugas. Viņa ne sevišķi atbildīgo hobiju pārtrauca tālumā redzams, puskails šķērslis. Zibens viņu sasper, bet tā bija mīlestība no pirmā aizstikloto acu skatiena. Mintauts aši rīkojās.
Skaļa bremžu čīkstoņa negribīgi palēnināja vilcienu. Vilciena sastāvu rati spiedzoši bārstīja dzirksteles, piena cisternās sāka veidoties krējums un no paletēm grāvī aizripoja vairāki zinātkāri siera rituļi. Piena produktu karavāna, kuras lokomotīvē sēdēja plaši muti papletis, amora pārņemts jaunietis, apstājās tik dažu olekšu attālumā no puskailā šķēršļa.
Mintauts lempīgi, taču gana veikli izlēca no lokomotīves. Ar šarmu kūpošām ausīm, viņš stalti soļoja iepretim savai nākotnes bērnu mātei. Par Mintauta izbrīnu, priekšā neviena nebija. Jaunietis uz brīdi centās atminēties jēdziena 'alkohola delīrijs' nozīmi, līdz viņa pasauli aptumšoja spēcīgs belziens no mugurpuses.
Margo, mazliet trīcoša, zibenīgi pārtapa par apģērbtu šķērsli uz sliežu ceļa. Nostiprinājusi uzticīgo labības spriguli uz muguras, meitene saudzīgi pārvēla snaudošo jaunieti pār vēso sliedi un ķiķinādama noskatījās viņa ripojumu grāvī. "Savādi", viņa nodomāja, jo izskatījās, ka šis jaunietis smaida.
Margo bija aptuvens priekšstats par to, kā iekustināt šo piena produktu karavānu. Taču šai liktenīgajai dienai viņa bija gatavojusies jau sen. Pašpārliecināta, manipulējot ar svirām un kloķiem, meitene piespieda lokomotīvei izdvest mellu dūmu mākoni un uzsākt lēnu gaitu pretī jaunam laikmetam, kas novada vēstures hronikās iesāka jaunu lapaspusi ar virsrakstu - 'Piena kari'!