Garastāvoklis: | calm |
Patiesi
Georgs bija bezdarbnieks, kurš nekad neiesaistījās dēkās. Viņš sēdēja kafejnīcā un prātoja par fantastiskām lietām. Nūdeles, kas traukā iepretim sen pārmirkušas ūdenī, nemaz nekārdināja garšas kārpiņas. Pie blakusesoša galdiņa izgūlies sēdēja jauneklis ērmainā kreklā, kuram pāri pārvilktas spilgtas štrumbantes. Jauneklis ar koka karoti urbināja caurumu debesmannā pilnā bļodā. Viņš arīdzan pūta nožēlas un izskatījās vispārīgi neapmierināts.
„Sveiki!”, izteicās Georgs, maigi piesitam jaunietim pie pleca, un turpināja sarunu.
„Cik brīnumjauka būtu pasaule, ja kāds izgudrotu tādu lietu kā tīmeklis!”
Georgs ievilka elpu un turpināja mulsināt jaunieti nu jau nedaudz paceltā balsī.
„Tāds kā zirnekļa tīkls, bet ne no pavedieniem. No daudz dažādiem vadiem, kuros skrietu elektronu kūļi. Vai jūs mani saprotat? Tādā pasaulē mēs varētu izvilkt no kabatas pārnēsājamus uzvērējus un jautāt tiem pēc brīnišķīgām kafejnīcām, par kurām šobrīd vēl neko nezinām. Tādās pasniegtu garšīgu saldējumu, kā arī nūdeles nemirktu netīros traukos.”
Kafejnīcas tante, izdzirdējusi negācijas, sarauca pieri, taču turpināja slaucīt galda virsmu, nebilzdama ne vārda.
„Patiesi!”, jaunietis, atstājis koka karoti bļodā, klusām piekrita Georgam.
Georgs piecēlās kājās, atstāja uz gala dažus spīdīgus grašus un izdevās ārā no kafejnīcas.
Viņš jautāja ikkatram garāmgājējam pēc pareiza laika un blociņā pierakstīja deviācijas no sava rokas pulksteņa rādījuma.
Georgs piesēdās pie strūklakas, pie kuras jauna meitene mēģināja no rūsainā ūdens nemanāmi izvilkt monētas ar nelielu grābeklīti.
„Tikai iedomājaties! Ja vien būtu izgudrota tāda lieta kā magnēts!”, Georgs uzrunāja meiteni, kas pārtrauca savu ne tik slepeno piepelnīšanās operāciju.
Žestikulējot ar rokām, Georgs turpināja musināt jauno meiteni.
„Ar magnētu striķīša galā jūs bez pūlēm varētu izvilkt zemas denominācijas monētas no šīs rūsainās strūklakas!”
„Nekādu citu te nemaz nav!”, atcirta dusmīgā meitene, kura nevēlējās ticēt tādām pārdabiskām ierīcēm.
„Tas nav nekas neiespējams! Es jums galvoju, kādudien mēs ar magnētiem no visdziļākajām okeāna dzīlēm vilksim visbaismīgākos kuģa vrakus un malkosim gadsimtiem vecu, noslīkušu vīnu!”, Georgs sapņoja.
„Patiesi!”, meitene, atsākusi monētu grābšanu, klusām piebilda.
Georgs piecēlās kājās un devās lēnā pastaigā gar kanāla malu. Viņš piesēda, mērcēdams nogurušos papēžus netīrajā ūdenī. Smidzināja vasarīgs lietus, un viņam pretī nāca pāris, kas rokās vertikāli turēja sarūsējuša metāla stieņus.
„Cilvēki!”, uzsauca Georgs. Pāris apstājās un klausījās.
„Cik brīnumjauki būtu, ja kāds izgudrotu tādu lietu kā lietussargs! Tikai iedomājaties! Mēs lietus laikā staigātu pa ielām un rokās vertikāli nēsātu stieņus, kuri pasargātu mūs no mitruma!”, Georgs centās rosināt interesi mīlniekos.
„Nu nevar būt!”, atcirta meitene.
„Tie mieti tāpat ātri sarūsētu un sadruptu. Gluži kā šie, kas sadrups jau pirms nonāksim mājās!”, viņa argumentēja.
Zēns, kas vienā rokā turēja teju sadrupušu mietu un otrā – mīļotās roku, klusēja, tik vien kā piekrišanā pamājot ar galvu.
Taču Georgs uzstājīgi turpināja.
„Nebūs vis’ tik briesmīgi! Mieti tiks darināti no koksnes un kalpos ilgi! To galā būs vēl neizgudrotas uzmavas, kas vēl nezināmā veidā stāsies pretī lietus lāsēm!”
„Patiesi!”, pāris saskatījās un piekrita.
Georgs piecēlās kājās un devās prom. Viņš drīz nonāca mājās un domīgs nostājās kādas sienas spraugā. Viņš lūkojās uz savu tukšo istabu un prātoja.
„Cik brīnumjauki, ja šajās spraugās varētu iebūvēt durvis. Durvis tādas, kas slēgtos ciet ar kaut kādu atslēgu un mulsinātu garnadžus!”
Georgs nogūlās uz grīdas un lūkojās griestos.
„Patiesi!”, viņš nomurmināja.