Garastāvoklis:

creative

Bezjēdzīgu pikostāstu virkne

Renārs sēdēja kafejnīcā un lūkojās tējas tasē. Viņš tējā iemeta cukurgraudiņu, un tas pazuda. Viņš iemeta tējā vēl vienu cukurgraudiņu, un tas atkal pazuda. Metot 34. cukurgraudiņu, tēja pazuda cukurgraudiņos. Renārs iebēra pazudušo tēju mēteļa kabatā un devās uz koncertu.

Iemaldījies gastronomā, Jurģis taujāja pēc tītara. Gastronomā it nemaz nebija gaļas un uz viņu nosodoši lūkojās burkānmaize. Izbāzis mēli iepretim burkānmaizei, Jurģis pakausī saņēma bliezienu ar mīklas rulli.
Gastronoms ir atsācis tirgot gaļas pīrādziņus.

Uzaudzējis ūsas, viņš jutās kā diktators. Viņš komandēja, sievu, priekšnieku un biezpienu. Viņš kara laukā sūtīja kareivi, suni un mīnu. No tā visa viņam sasāpējās galva un viņā nejauši iekaroja dažus mikrorajonus. Sabijies no paveiktā, viņš noskuva ūsas un turpmāk tirgoja laikrakstus tumšos tuneļos agrās rīta stundās.

Elza gaidīja tramvaju, taču tramvajs izbīlī slēpās aiz mājas stūra. Elza lūkojās rokas pulkstenī, taču tas dvesa skumjas. Kamēr meitene skatiens maldījās veikala skatlogā, tramvajs, izmantodams izdevību, aši traucās garām, taču notrieca suni. Elza nokavēja darbu.

Žoriks grauza kaulu, taču nolauza zobu. Žoriks turpināja grauzt kaulu, taču nolauza otru zobu. Nolauzis pēdējo zobu, Žoriks sūkāja kaulu. Saimnieks, ieraudzījis Žoriku, nosauca to par sliktu lopu.

Strauja sēdēja uz sliedes un domāja straujas domas. Gar sliedēm tecēja strauja upe un slīcināja Strauju straujās domās. Straujš vilciens, straujas saules žilbināts, strauji triecās pa sliedēm, nemanot Strauju. Strauja, strauji pamanījusi straujo vilcienu, strauji metās straujās saules iesildītajā upē. Straujā upē strauji slīka Strauja. Straujais vilciens ieradās stacijā laikā un straujos cilvēkus veda uz to darba vietām.

Aukstā rītā Rūsiņš sēdēja pie sasaluša ūdenskrituma un sūkāja lāsteku. Lāsteka caurdūra Rūsiņa vaigu, un Rūsiņš sāka tecēt. Rūsiņa sārtās tērcītes sasala simtiem mazās lāstekās. Cauru vaigu, Rūsiņš sēdēja un vēroja, kā asinskāras vāveres sūkāja sārtas lāstekas.

Anšlavs, slaucīdams grīdu, manīja izmaiņas savās čībās. To purngali bija uzlocījušies, un tas viņu nemaz nepriecēja. Anšlavs tūlīt pat izlidināja čības ārā pa logu un salstošām kājām turpināja krāt putekļus liekšķerē. Mīkstā metāla liekšķere piepeši izliecās, un tas Anšlavu nemaz nepriecēja. Anšlavs tūlīt pat izlidināja liekšķeri ārā pa logu.
Nākamajā rītā uz durvju sliekšņa viņu pārsteidza dusmīgi uzlocītas čības un līka liekšķere. Anšlavs izbīlī aizcirta durvis un slēpās zem segas.
Anšlavs pamodās, jo vējš kutināja tam pēcpusi. Viņš attapās uz soliņa, bez segas un ar kņudošu dibenu. Anšlavs neizpratnē lūkojās savas mājas logos, kur manīja dusmīgi uzlocītas čības un līku liekšķeri.

Zinātnieks centās noturēt draisku kolbiņu, taču tā triecās pret zemi. Zinātnieks centās to aši savākt, taču sadūra pirkstu. Zinātnieks centās sasaitēt pirkstu, taču nošļāca priekšnieku ar asinīm. Zinātnieks centās saglabāt darbavietu, taču sārtais priekšnieks viņu aizraidīja.
Bezdarbnieks centās uzkāpt uz velosipēda, taču nokrita, jo tas bija nozagts. Bezdarbnieks cēlās kājās, taču viņam sasāpējās mugura. Bezdarbnieks centās aizrāpot mājup, taču viņu pārsteidza krusa. Bezdarbnieks centās samaksāt īri, taču pamodās uz ielas zilumains un bez naudas līdzekļiem.
Bezpajumtnieks centās ostīt līmi, taču tā grauza tam nāsi. Bezpajumtnieks centās pakasīt nāsi, taču tā sāka asiņot. Bezpajumtnieks centās norīt asinis, taču aizrijās.

Depresīva tubas spēlētāja bezpajumtnieku patversmē satika kādu, kas, viņasprāt, bija miris. Kāds, kas, viņaprāt, bija dzīvs, strēba zupu ar salmiņu. Ieraudzījis spēlētāju, strēbējs aizrijās un nosmaka. Laimīga tubas spēlētāja devās prom.

Matilde skaļi spēlēja flautu, taču Jāzepam tas nepatika, jo viņš centās spēlēt čellu. Ziedīte nīda viņus abus, jo šie trokšņi traucēja viņai spēlēt klarneti. Mareks kala atriebes plānu trijotnei, jo nespēja koncentrēties uz savu ksilofonspēli. Dzīvojamā māja applūda un visiem nācās muzicēt pagalmā. Četrotne dibināja sētas muzikālo pulciņu un viņi vēl joprojām muzicē, nīzdami viens otru.

Pagrabā plīsa caurule un no tās iztecēja Zaļš šķidrums. Zaļā aļģe to iekāroja un mirka no Zaļā šķidruma klātbūtnes. Zaļajam šķidrumam netīka Zaļās aļģes vaļība un tas sasūcās Betona grīdas plaisās, kur dzīvoja laimīgs. Zaļā aļģe bēdīga izžuva.

Orķestris, skaļi rībēdams, drebināja skatītāju žokļus. Skaļā orķestra virzienā draudīgi lidoja plombes, izvibrētas no skatītāju žokļiem. Šīs sudraba skrotis gandrīz pārtrauca koncertu, caurdurot orķestra vārgās miesas. Vienīgi Jāzeps, noslēpies aiz čella, turpināja muzicēt līdz pēdējai plombei.

Karstā saule raidīja gaismasātrus fotonus Pētera virzienā. Viņš reiz bija bāls un vājš. Tagad Pēteris ir sārts, vājš un ar melanomu.
Saule smaidīja un turpināja priecēt bērnus.

Antra lakoja nagus, taču aizrāvās un nolakoja tos līdz elkonim. Antrai pietrūka nagu lakas noņēmēja, tādēļ viņa raudādama kļuva par sārtroci-alkoholiķi.

Magone iededza sveci un lūkojās izgaismotajā telpā. Pavisam negaidīti viņas kāju pagrāba perversais Ritvars un ar pārdabisku spēku vilka Magoni ārpus mājas. Meitenes sagāztā svece aizdedzināja aizkarus, un aizkari aizdedzināja māju. Magone, vienā naktskreklā, raudāja perversā Ritvara maigajos apskāvienos.

Konstantīns prātoja - "kā būtu, ja būtu?". Viņš to jautāja katram garāmgājējam, taču pretī saņēma tikai žulti. Pieurinējis vārtrūmi, viņš caur caurumu ķieģeļu sienā ieraudzīja bezzobaino Gerdu. Viņa smaidīja, bet viņš zudināja pēdējās lāses, tām mirdzot varavīksnes krāsās.

Dagnija mazgāja traukus un ar dakšiņu kasīja sev muguru. Viņa alka pēc jauniem piedzīvojumiem, tādēļ mēģināja pakasīt muguru gan ar ēdamkaroti, gan ar tējkaroti. Lai gan tējkarote viņai tīka labāk par ēdamkaroti, neviena karote viņai nelikās aizraujoša.

- Atdod pastalas! - noteica niknais reketieris, kūpinot salmu cigāru.
- Nedošu! - ķērca ķertais lauķis, vicinot dakšas.
Reketieris aplūkoja ķerto lauķi un no piedurknes izvilka draudīgu labības spriguli.
- Atdod pastalas! - noteica niknais reketieris, draudīgi vicinot spriguli.
- Nedošu! - ķērca ķertais lauķis, vicinot kapli.
- Kur tu dabūji kapli?! - noteica izbrīnītais reketieris, izbīlī atkāpjoties no lauķa.
Blaukš! Reketiera piere sasprāga kā zirnis.
- Še tev pastalas! - piebilda basais lauķis un turpināja vilkt vadziņu.

- Veikals ir slēgts! - pirkstu vicinādama, uzstāja Justīne un ar atslēgu slēdza durvis.
- Bet es vēlos piena! - teica tukls bērns ar cauru balonu.
- Tādā gadījumā, nāc vien iekšā! - uzsmaidīja Justīne.
Bet durvis bija jau aizslēgtas. Justīne smaidīja.

- Kār! - ķērca uzbudinātā ārzemju vārna.
Importa auto, nedaudz samulsis, mirkšķināja vārnai ar uguņiem. Sanāca flirts.
Vladimirs šo flirtu nesaprata un noslēdza importa auto garāžā mūžam rūsēt.

Atslēdzis durvis, Aigars aizmeta portfeli. Portfelis piezemējās kaķa ūdens traukā, izgāžot kefīru. Aigars, saraucis pieri, piezīmju blociņā veica ierakstu.
Atslēdzis durvis, Aigars aizmeta portfeli. Portfelis piezemējās kaķa ūdens traukā, izgāžot liķieri. Aigars, saraucis pieri, piezīmju blociņā veica ierakstu.
Atslēdzis durvis, Aigars stāvēja stenderē gaužām skumjš. Portfeli viņš bija aizmirsis metro.

Drēbnieks saēdās kūkas. Smagnējs kūcis spieda tam kuņģi. Drēbnieks, uzšķērdis sev punci, piešuva tam klāt lielu ādas gabalu.
Drēbnieks jutās izsalcis un atkal saēdās kūkas. Smagnējs kūcis spieda tam kuņģi. Diemžēl drēbniekam izbeidzās āda. Toties viņš ar ļaunu skatienu novēroja snaudošo Tobi.
Drēbnieks līksmi ēda kūkas un luncināja vēderasti.

Lūkodamies caur atslēgas caurumu uz kailo Agnesi, Viestards saskatīja tikai robus savos dzīves lēmumos.

Lūkodamies āliņģī, izbijis bļitkotājs nožēloja, ka apmainījis makšķeri pret pudeli.
Mazliet tālāk izbijis alkoholiķis, rokās turēdams makšķeri, lūkojās āliņģī un skuma pēc reibuma.

- Mana biļete ož pēc reņģēm! - piesmēķētā kupejā konduktoram sūdzējās zivju tirgonis.
- Tik tiešām! - apošņājis biļeti, piekrita konduktors un naski to apēda.
- Bezbiļetniekam būs jākāpj ārā! - turpināja konduktors, eleganti noraujot stopkrānu.
Zivju tirgonis neiebilda, sakravāja konservus tašā un izkāpa pa logu.
Konduktors savukārt pieglauda ūsas.

Ermīns cēlās gultā sēdus un izmisumā modināja sievu.
- Es neatceros savu vārdu, mīļā! - viņš stostīdamies pārvēla šos vārdus pār lūpām.
- Sergej, beidz ākstīties un ļauj man gulēt! - atcirta niknā Ermīna sieva, kas nicināja vīra vārdu.

Bruno apēda pēdējo banānu un nupat grasījās uzspridzināt tiltu. Par nelaimi, viņš sāka dziļi filozofēt un aizmaldījās tālu pāri dzīves gudrību apvāršņiem. Viņa apgarotais prāts vairs nevēlējās ļauna, taču vājuma brīdī piemirsa par motora funkciju koordinēšanu. Pārstājis filozofēt, Bruno sagāzās uz detonatora un uzspridzināja tiltu.

Saspicējusi krūtis, Vera glāstīja runci un stāstīja tam glaimus. Runcis toties kāroja konservu un, sev pievērsdams uzmanību, iekodās Veras kājās. Cauras un asiņainas zeķubikses Veru skumdināja. Nolaidusi krūtis, viņa pārstāja runcim bārstīt glaimus un devās meklēt laimi laimētavā. Laimētava bija slēgta, bet, par laimi, Verai bija pilna blašķīte šķidrās laimes. Viņa apsēdās vārtrūmē pie miskastes un maziem malkiem malkoja šķidro laimi. Saspicējusi krūtis, Vera glāstīja sētas runci un stāstīja tam glaimus.

- Zivs! - teiktu zivs, ja prastu runāt un atpazītu sevi spogulī.

Arkādijs, uzkāpis kokā, konstatēja, ka ir sasmērējis žaketi.
- Ļaudis! - viņš kliedza.
- Nost ar nabadzību un siļķu konserviem! Mums jābūt vienotiem un jāsaceļas pret šo tirāniju - Arkādijs pārliecinoši turpināja.
Ļaudis aši slēja gaisā karogus ar pārsvītrotām siļķēm un mērķtiecīgi smērēja sev žaketes.
- Es vairs nevēlos būt kokā un nevēlos būt netīrs! - Arkādija vārdi saspēra ļaudis kā zibens.
- Arkādijs! Arkādijs! Arkādijs! - ritmiski kliedza sajūsminātais pūlis.
Arkādiju pārņēma vīzija par gaišu nākotni, kur siļķu konserviem nebija vietas. Bet, pirms aicināja sekotājus doties karā, viņš paslīdēja un nogāzās no koka, salaužot sprandu.
Pūlis klusām izklīda.

- Es esmu lops! - pārliecinoši sauca Austra bāžot krūtis zīdainim mutē.

Iebāzis pirkstus rozetē, Klāvs sajuta nepazīstamu strāvojumu. No viņa mutes bira aforismi un viņa vārdus pierakstīja ikviens, kas viņu klausījās pie loga. Klāvs stāstīja par progresu un zinātni. Par hidromeliorāciju un austrumu dzeju. No viņa vairākas stundas strāvoja 220 volti patiesības, līdz viņš, kā jau visi ģēniji, izdega un pārstāja darboties.
Viņa piemiņai, kaimiņš Gena Klāvu sazemēja pie radiatoriem.

Kārlis uzkurināja ugunskuru un žāvēja zeķes. Viņš iesnaudās un pamodās no degošu zeķu smakas. Izrakājies mugursomā, Kārlis atrada sausu zeķu pāri, ko tūlīt pat vilka kājās. Sausām zeķēm viņš līksmi skrēja pa pļavu, lēkājot svaigās govs pļekās, līdz kādā krūmā viņu pārsteidza nīgrs alnis, sagraužot viņa tālruni.
Bēdīga māte sēdēja pie degošas makulatūras pilnas mucas un gaidīja zvanu no dēla. Viņas asaru tērcītes sūcās zilas dzijas kamolā, kas viņas rokās tapa par tādas pašas krāsas bēdīgu zeķi.

Istabā bez logiem un durvīm sēdēja vīrietis un zīmēja durvju aili. Viņam izbeidzās krītiņi.