User Profile Friends Calendar

Below are 13 recent journal entries, after skipping 25

	2013.06.20  17.15 Konfektes Brīžos, kad mazkustīgie radītāji vārtījās uz pleķainā tepiķa, mazā Anna izmantoja mirkli, lai nobaudītu kādu konfekti. Savu īso bērna augumu viņa kompensēja pakāpjoties uz visai vienaldzīgā, snaužošā tēla, kas, turot rokā pusizdzertu glāzi, smagi pūta nožēlas izelpas. Knapi pārsniegusies pār skapīša malu, Anna cerēja, ka kaut kur starp sagāztajām karafēm atradīsies arī viņas mīļotā konfekšu kārba. Pats skapītis oda pēc indīga dzērveņu sīrupa, kas sacukurojies līmēja karafes pie skapīša virsmas. Taču mazajai Annai spēka bija gana un, pārbīdījusi lipīgo stikla taru, viņa tika pie kārotā. Nokāpusi no snaužošā tēla, Anna ar konfekšu kārbu steidzās uz rotaļu stūrīti pie sava vienīgā drauga - plīša lācīša, kurš manāmi nošļucis prasījās pēc remonta un veļas mašīnas vizītes. Pleķains un bez pogotās acs, bet tomēr Annai tik mīļš un uzticams. Viņa piesardzīgi pavēra konfekšu kārbas vāku un manīja vēl trīs, spīdīgā, krāsainā folijā tītas konfektes. Bērna prātā valdīja eiforija. Vienu pēc otras, Anna izsaiņoja konfektes no mirdzošajiem apvalkiem un salika tās rindiņā uz caurumotā tepiķa. Norādījusi draugam sargāt saldumus Anna aizsteidzās prom, pēc brīža atgriežoties ar ūdens kausiņu rokās, ko nolika turpat pie konfektēm. Saplaukšķinājusi mazās roķeles, viņa vienu pēc otras lika konfektes sev mutē - izbaudot gan maigās šokolādes garozu, gan cukuroto mantiju, gan dievišķo pildījumu, kas ar savu stingro raksturu koda mazās Annas sarkanīgajos vaigos. Konfektes bija beigušās, taču bērns pretstatā staroja laimē. Pasaulīgais karuselis iegrieza mazo Annu, kas neveikli centās piecelties kājās. Viņas redzes loks peldēja un stāja šūpojās. Uzsākusi lokveida skrējienu pa tepiķi, mazā Anna paklupa uz kāda guļoša kamieļa, kas tuksneša vidū kalta karstajā saulē. Visapkārt smiltis un sausums. Mazā Anna pēdējiem spēkiem iekārtojās kamieļa ēnā un vēroja karstās gaisa plūsmas veidojam krāšņas mirāžas viņas sagurušajām acīm. Mazā Anna redzēja sevi smaidošu un gādīgu vecāku pavadībā. Tālumā rādījās plaša rotaļu istaba, pilna ar viņas draugiem. Īstiem draugiem, bez pūku un porolona pildījuma. Sausums. Slāpes. Anna šīs sajūtas labi pazina. Viņa savā bērna prātā jau saprata, ka pēc īslaicīga brīža laimes sekoja posts. Gluži tāpat kā kamieļiem, kas iepriekš dejoja uz zvaigžņotā tepiķa un tagad saguruši snauda karstajās tuksneša smiltīs. Pēc brīža arī Anna atdevās miegam. Izmocītais bērns uzmodies sev priekšā manīja dejojošos kamieļus, kas atkal bija atguvuši cilvēka veidolu. Arī smiltis bija pārtapa par tik netīro tepiķi. Mazā Anna aizrāpoja līdz savam plīša draugam, kas uzticīgi sargāja ūdens kausiņu un no tā padzeroties bērnam palika vieglāk. Anna atspiedās pret birstošo sienu un turpināja vērot tepiķa deju ar no jauna uzpildītām karafēm un glāzēm. Mazā Anna gaidīja dejas izskaņu un cerēja uz to, ka kāds būs atkal atnesis konfektes.

	2013.06.14  15.36 Nemieri vakuumā Pārdrošā Renāte bīstami gaisā vicināja uzasinātu slotas kātu, mēģinot iepriecināt sašļukušo Alfrēdu, kuru kārtējo reizi bija pametusi kārtējā slampa. Un tā viņš sūkstījās un tā viņa vicinājās. Veselas trīs stundas! Renāte sāka pagurt nespēdama nedz mierināt, nedz savaldzināt sašļukušo tēlu, kas bubinādams visu laiku lūkojās tikai uz savām importa lakotajām kurpēm, tā vietā, lai lūkotos uz iesvīdušo Renāti un lūgtu viņas roku. Maza kļūme izveicībā un uzasinātais slotaskāts veica pārdrošu darbību, izslīdot no Renātes rokām un caurdurot Alfrēda plecu. Neizplūdīsim emocijās. Godīgi sakot Alfrēds to bija pelnījis! -"Mans dārgais tepiķis, mans smalkā zīda krekls, mana frizūra!", kliedza uz asiņaina, aizjūras tepiķa guļošais indivīds, kura krekls izskatījās tik pat briesmīgi, kā viņa izklaidīgie mati Briesmīgie, briesmīgie mati, kas ar asins pilieniem tajos izskatījās pat pieklājīgāk nekā ikdienā esam. Renāte šķietamā izbīlī izskrēja ārā no Alfrēda ekskluzīvajiem apartamentiem iekš nobružāta, gadsimtu veca lifta, kur iekšā mitinājās kāds pavecs, bārdains onkulis ar aprūsējušu kastroli uz galvas, šauteni rokās un abiem kātiem cauros makšķernieku zābakos. -"Es esmu lepns Baškīrs!", lepni izteicās makšķernieku kareivis un izsteidzās ārā no lifta, kas baismīgi iešūpināts teju bija gatavs pieteikt savu izskaņu. Renāte, gluži kā nepamanījusi šo krāšņo tēlu, mierīgi iesoļoja mehāniskajā zārkā un nospieda nokrāsoto pogu, kas pēc blakus esoša uzraksta spriežot veda vai nu uz pirmo stāvu, vai gaužām vienkārši atgādināja kādam Kārlim, ka viņš ir liels idiots. Neskatoties uz to, zārks braši sakustējās. Renāte no apzeltītas etvijas izvilka smēķi un drīz vien jau soļoja caur līkajām parādes durvīm, smēķi lielā pārlaimībā piešķiļot. Tā sākās Renātes diena. Meitene piesēdusi uz vēsajām akmens kāpnēm, nesteidzīgi piebeidza kūpošo smēķi un to apdzēsa pret sadangāto asfaltu pie kājām, kurā starp tūkstošiem izsmēķu bija izspraukušies daži varonīgi zāles stiebri. Te piepeši, garām paskrēja kāds izmisis azerbaidžānis saplēstā tunikā un ar vairākām silikona šļaukām padusē. Pēc brīža tam sekoja agresīvs bars ar stereo-tipiski tērptiem baškīriem, kas gaisā vicināja ko nu kurais - sākot ar uzasinātiem sadzīves priekšmetiem līdz aizvēsturiskām mazkalibra šautenēm. Lepno parādi nobeidza kāds ne tik ņiprs kara ēzelis, kas, nokrauts ar sadzīves tehniku un tamlīdzīgu, improvizētu armijas drazu, knapi spēja tikt līdzi kareivīgajam baram. Renātei sagribējās kafiju. Melnu un stipru. Gluži kāpt augšup un traucēt gandrīz vēsajam Alfrēdam noasiņot uz krāšņā tepiķa, viņa nebūt nevēlējās. Piecēlusies, viņa uzsāka lēnu gaitu uz tuvāko kafijas būceni. Viņas ceļš veda pa ļodzīgu taciņu, caur kuru paretus rēgojās kāds bruģa vai asfalta gabals. Ielas bija visai tukšas un drūmas - nebija nevienas pašas dvēseles ārpus mājām - visas zirga pavadas ačgārni noparkotas un visi kontrabandas rati haotiski sagāzti. Tomēr vēl daži soļi pa ļodzīgo taciņu un Renāte arī atrada visus pilsētiņas iemītniekus, kas kopīgām pūlēm, ēzeļa brēkšanas pavadījumā, sēdināja vientuļo azerbaidžāni uz palielas koka katapultas. Nevēlēdamies jaukties vietējo iedzīvotāju nemieros, meitene galvu nokārusi droši turpināja ceļu tālāk uz kafijas būceni, kura līkais jumts un caurās plīts kvēpu mākonis jau bija redzams pa gabalu. “Kafijas nav!” ar tik bezgaumīgi visatļautīgu uzrakstu kafijas būceņa izgāztās durvis sveicināja Renāti. -”Kā nav?”, viņa izmisusi izteicās un turpināja: -”Ko tas nozīmē?" Tikmēr, kamēr Renāte, kafijas apdalīta, pētīja šo paradoksālo izkārtni uz izgāztajām būceņa durvīm, no debess krītot, kāds neveiksmīgs azerbaidžānis caursita kafijas būceņa logu un, gluži kā akmens ripinoties pret dēļu grīdu, aizklaudzēja līdz atdūrās pret sienu, iestājoties laicīgam klusumam. Vismaz līdz brīdim, kad viss šķībā jumta namiņš iedomājās spontāni sabrukt putekļu un kvēpu mākonī ieskaujot Renāti. Tālumā bija dzirdami uzvaras saucieni. Ausīmdzirdot, teritoriālie nemieri būs beigušies - nospieda Renāte, kuras seja - mella, kā darvas mucā iekritušai žurkai. Klīda runas, ka baškīru rajonā kāda azerbaidžāņu banda bija pilnveidojusi šņabja iegūšanas paņēmienu no tīra vakuuma. Varbūt blēņas, bet tas nozīmēja vispārīgu pilsētiņas ekonomijas sabrukumu! Tā nu kafijas būcenis pēc kafijas būceņa, kalēja prilavočka pēc zivju paviljona - visi veikali un tamlīdzīgas ieskrietuves tika slēgtas. Bet nu pietiks vēstures ieskata. Par prieku Renātei, sāka gāzt. Lielām pilēm un ar skarbu raksturu. Pietiekoši skarbu, lai atmazgātu Renātes netīro seju un drēbes, darot viņu atkal daiļu un iekārojamu. Renāte devās mājup. Un todien neviens nemaz nenojauta, ka lielas šņabja barons un pilsētiņas ekonomikas destabilizators bija viņa pati. Te nu beidzās Renātes pēcpusdiena un arīdzan šis stāsts. Iespējams - citreiz Renātes dēkas turpināsies! Bet maz ticams...

	2013.06.12  18.08 Nāves grāvis Zuze knapi spēja rokās noturēt mikrofonu. Tam bija īss vads, tizls statīvs, kā arī pati Zuze nebija tas izveicīgākais cilvēks. Dziedāja viņa arī visai draņķīgi. Brīžam ķērca, kunkstēja un šļupstēja. Neturēja ne meldiņu, ne vispār atcerējās dziesmu vārdus. Neskatoties uz to viņas pozīcija grupā bija visai droša. Jau no pirmās reizes, kad talantīgais piecmetālu elektriskās kokles lietpratējs Ģirts ieraudzīja viņu kailu guļam pie telts Oranžā Akordeona festivālā, tālajā deviņdesmit septītajā, kad uz skatuves stājās nāves šlāgera trijotne "Dēmonu alutiņš"; Ģirts Zuzi iemīlēja. Tas tik bija grautiņš. Bauskas šlāgerveterāni ar savām triecienziņģēm nolīdzināja festivāla skatuvi ap kuru apreibinātais pūlis atdevās anarhijai. Apgāzta ūdens cisterna, izdemolēta kūts, izdzerts viss novada alus. Tādu grautiņu neviens sen nebija piedzīvojis. Bet Ģirtam ālēšanās nemaz nebija pa prātam. Viņš tik no droša attāluma vēroja daiļo Zuzi, kas dubļainā kleitā lēkāja pa izdemolētās kūts cūku aploku. Viņas krūtis lēkāja gaisā un viņas smaids kārdināja topošo muzikantu. Cūkas rukšķēja un tā arī bija tā diena, kad Ģirts aicināja Zuzi dibināt savu nāves šlāgera grupiņu. Protams, Zuze, mazliet iereibusi, todien neko neatcerējās. Bet Ģirts bija uzstājīgs visu ceļu atpakaļ uz Rīgu. Viņš pičpaunā nesa šo piedzērušos radījumu līdz viņa piekrita. Anatolijs savukārt ienīda Zuzi. Nevar noliegt, ka viņas krūtis arī viņu valdzināja, bet ne jau tas bija galvenais iemesls. Anatolijs grupiņā spēlēja bungas. Viņa inventārā ietilpa arīdzan milzīga svara bumba, kas tika piestiprināta pie viņa kājas. Lieki teikt, ka uz skatuves šis jaunietis nebija sevišķi mobils. Bet viņš mīlēja nāves šlāgeri un ienīda Zuzes anarhisko balsi. Tā viņš arī bija izteicies par Zuzi Ģirtam. Ģirts, savukārt, tūlīt pat krāva Anatolijam pa seju un pieslēdza šo pie svara bumbas, liedzot jelkad pamest šo muzikālo kolektīvu. Nu lūk. Šie jaunēkļi, jeb muzikālais kolektīvs “Likteņa Izkapts”, kārtējo reizi muzicēja kādā ūķī, kur paralēli Zuzes skaļajai ķērkšanai notika publiska izrēķināšanās, alkohola pārtēriņa izrietošās sekas un paša ūķa demolēšanas pasākumi. Kā jau parasti - nāves šlāgera ritmos. Pabeiguši muzicēt, saņēmuši 20L honorāra, jaunēkļi lavījās prom pa slepeno izeju, kas bija piesegta ar netīru galdautu. Anatolijs ar lielu piepūli, sviedru straumēs vilka savu svara bumbu, kamēr pa priekšu izklaidīgi soļoja Zuze. Viņai nopakaļ, protams, Ģirts, kas nekad nelaida garām iespēju aplūkot Zuzes kārdinošo pēcpusi, kas iespīlēta šaurās biksēs tecināja Ģirtam siekalas pār lūpu. Pēc brīža visi mūziķi busiņā un tālā ceļā mājup. Tāls ceļš priekšā. Divi izlēma pasnaust. Ģirts, kurs šobrīd koncentrēja savu uzmanību uz Zuzes pieklājīgā izmēra krūtīm, iemigt nespēja. Ne arī īsti drīkstēja. Gaužām vienkārši Ģirts šobrīd turējās pie busiņa stūres. Un riskēja. Populārs uzskats valda, ka braucot pie stūres skatiens ir jākoncentrē uz asfaltu, bet Ģirtam svarīgākas gan bija Zuzes neaizsniedzamās krūtis. Lieki pieminēt, ka Zuze ikdienā viņam nemaz nedeva. Un ar ikdienu, protams, ir domājams “jebkad”. Tumša nakts. Mierīgs ceļš. Bet, bet - te piepeši no meža ceļa ārā izšāvās kāds mells busiņš tonētiem stikliem - nāves šlāgera ritmiem un cigarešu izsmēķiem spraucamies caur nelielajām šķirbām tajos. Šis baisais spēkrats, iebraucis pretējā joslā, ieņēma agresīvi tuvu intervālu, demonstratīvi draudēja to samazināt un visbeidzot centās iegrūst “Likteņa izkapti” likteņa grāvī. Tas viņam izdevās - uzmetot gaisā grants šalti, tas muzikantu busiņu ielidināja nevēlamā, uz grāvi mērķētā trajektorijā, līdz tas apmetās gaisā un pēc baismīga kūleņa mirka uz jumta guļam urdziņas stindzinošajā ūdenī. Klusums. Zuze atvēra acis un konstatēja, ka ir augšpēdus, iekārta drošība jostā. No viņas pieres atdalījās asins lāss un uzpilēja uz Anatolija zaļajām apakšbiksēm, kuru īpašnieks šobrīd bezsamaņā slīka dubļainās urdziņas straumē, kas nu jau tecēja caur busiņa salonu. Ģirts - mīzala - savukārt jau bija labu gabalu prom - egļu jaunaudzē. Viņu mulsināja spriedze un Anatolija apakšbikses. Pie izsistā busiņa loga parādījās kāds skarba paskata vīrietis, kas, ar pārdabisku spēku atlauzis busiņa deformētās durvis, Zuzei sniedza palīdzīgu roku. Izķepurojusies no drošības jostas, pieklājīga izmēra krūšu īpašniece tika izvilka no grāvja. Ieraudzījusi skarbā paskata vīrieti viņa ieķērcās sev raksturīgā balsī. -”Neviens tevi šeit nedzirdēs”, atcirta visai mierīgais vīrietis, kas no ādas jakas izvilka cigāru un to aizdedzināja. -”J-j-jūs!”, baisi izteicās izbiedētā Zuze. -”Jā, mēs!”, atcirta cigāru kūpinošais vīrietis un turpināja: -”Un ko, jūs domājāt, ka jūs tā vienkārši varēsiet muzicēt. Ha!”, šis iesmējās un no nāss laida dūmu mutuli. -”Pie mums ir tikai viena nāves šlāgera grupa. Un tie esam mēs! Saprati?!”, dusmīgi turpināja vīrietis. Drebošā Zuze piekrītoši pamāja ar galvu, acīmredzami zinādama šīs liktenīgās tikšanās nozīmi. -”Un tagad saki mūsu vārdu!”, nikns izteicās dusmīgais vīrietis, nospļāvās un sagrāba Zuzi aiz kakla. -”Dē-de..”, Zuze smakdama nespēja pārvelt pat dažus vārdus pār lūpu. -”Turpini!”, iebļāvās vīrietis un nometa Zuzi zemē, atbrīvojot viņas iepriekš cieši saspiestos elpceļus. Zuze instinktīvi ieklepojās un veldzēja gaisa trūkumu, taču nelika agresīvajam vīrietim gaidīt: -”Dēmonu alu...”, iesāka Zuze, taču nepabeigusi sakāmo apklusa. Tūlīt pat cigāra un ādas jakas īpašnieks saņēma spēcīgu belzienu pa pakausi, ko viņam sniedza piecmetālu elektriskās kokles uzstājīgais korpuss. To rokās turēja asiņaini zaļo apakšbikšu īpašnieks - Anatolijs. -”Likteņa izkapts!”, viņš skarbi noteica, sniedzot daiļajai Zuzei roku. Zuze piecēlās, skūpstīja Anatoliju un abi lēnā gaitā pazuda tālum tālu pa asfaltu, aiz sevis velkot smagu svara bumbu.

	2013.06.11  18.02 Lateksa palodzes No norūsējošās palodzes novēlās iepriekš iemigušais Rūdis, piezemējās dzelkšņainā krūmā un no jauna zaudēja kritiena brīdī atgūto samaņu. Pretim bīstamajam krūmam, uz svaigi krāsota soliņa sēdēja viedais Viktors soliņa svaigās krāsas notraipītā uzvalkā un piesardzīgi mērcēja tējas maisiņu dzeramās sodas šķīdumā, kas ieliets dzeltenā stikla glāzē. To viņš darīja ataktiski, bet ar augstu precizitāti. Uz brīdi pat likās, ka nu jau krūmos snaudušais Rūdis ar savu neveiklo kritienu nemaz nepārsteidza viedo, krāsotā uzvalkā tērpto Viktoru. Bet te piepeši Viktors pārtrauca tējas maisiņa mērcēšanu, pavērsa glāzi pret žilbinošo sauli, novērtēja dzidrību un aši iztukšoja viedi pagatavoto dzeramās sodas tēju, kas neveikli skāra arī viņa krāsotā uzvalka šķiedras. Nolicis izmērcēto tējas maisiņu uzvalka kabatā, viedais Viktors no citas kabatas izvilka fulāri, no tā vēl vienu mazāku futlāri un visbeidzot monokli, ko tuvināja pie savas viedās, piemiegtās acs. Pavērsis smalku skatienu dzelkšņaino krūmu virzienā - turpat, kur šobrīd snauda neuzmanīgais Rūdis - Viktors pie sevis noteica: -”Hm!”, un turpināja lūkoties vēl kādu brīdi pirms ielika monokli dzeltenā glāzē un atstāja sev blakus uz svaigi krāsotā soliņa, no kura pēc brīža pats centās atdalīties. Nesanāca! Viedais Viktors bija pavisam galīgi pielipis pie svaigi krāsota soliņa un bija visai apjucis. Dzelkšņainajos krūmos savukārt uzmodās Rūdis. Nedaudz izstaipījies, tas izlīda no savas piezemēšanās vietas un lēnām kliboja iepretim pie soliņa pielipušajam jauneklim, kas vēl negribīgi atturējās no vispārīgas panikas celšanas. Rudais, kontuzētais Rūdis nolēma apostīt Viktora kāju. Tā oda pēc svaigas krāsas un ne tik svaigiem ķilavu konserviem, ko viedais jaunietis pie brokastu galda bija izgāzis uz kreisā bikšu stara. Rudajam Rūdim patika šis aromāts. Izbāzis mēli viņš laizīja Viktora krāsainā uzvalka bikšu staru līdz eiforijā atgūlās uz muguras un slēja visas četras ekstremitātes gaisā, iepretim karstajai vasaras saulei. Viedais Viktors nopūtās un no pavisam citas, iepriekš neapzinātas kabatas izvilka kabatas lakatiņu. Rūpīgi noslaucījis deguna dobuma izdalījumus, kas padarīja šo drānu cietu, Viktors to izklāja sev uz ceļa. Un pavisam, pavisam no citas kabatas arī uzradās tintes spalva un skropstu tušas iepakojums. Viktors bez panikas un ar acīmredzamu plānu mērca tintes spalvu skropstu tušas tumšajā iepakojumā un to aptušotu triepa virsū uz no jau depuņķotā kabatas lakatiņa. Uzrakstījis dažas pagaras rindkopas un pieklājības fāzes, mierīgais, taču svaigi krāsotā soliņa krāsotais un pielīmētais jaunietis pasniedzās lejup un uzsēja notraipīto, taču no puņķiem tīro lakatiņu dopamīna bagātajam Rūdim. Ar taktisku spērienu rudajam ķilavu mīlētājam pa ribām, viedais Viktors realizēja otro etapu savam dižajam plānam, līdz ar kuru Rūdis lielā izbīlī steidzās atpakaļ uz savu kāpņu telpu. -”Eh!”, nopūtās viedais Viktors un gaidīja augļus no tik ražīgā plāna. Kādu laiciņu vēlāk, pie kādas loga rūts, zem kuras atradās iepriekšminētā norūsējusī palodze, parādījās valdonīgā Judīte ar prāvu tepiķa dauzāmo rokās. -”Vvveh!”, nikni izteicās valdonīgā Judīte, kuras “vvveh!” tūlīt pat izskanēja visā plašajā pagalmā un atpakaļ atbalsojās vismaz četras reizes. Pagalma pensionāri pārtrauca dambreti un steidzās mājup cik ātri vien spēja. Divas minūtes vēlāk no kāpņutelpas durvīm izlīda valdonīgā Judīte ar iepriekšminēto priekšmetu rokās un bailīgu rudu Rūdi staigājam nopakaļ. -”Eh!”, nopūtās viedais Viktors pirms tika apliets ar acetonu un nozvetēts ar valdonīgās Judītes tepiķa dauzāmo. Rūdis savukārt piesardzīgi lūkojās no Judītes mugurpuses. Pēc dažiem pārmetumiem, pļaukām un acetona garaiņiem, viedais Viktors pamodās uz valdonīgās Judītes neizzvetētā paklāja. Viņam blakus gulēja rudais Rūdis uz salauztas paklāja zvetējamās ietaises un caurduroši, uzbāzīgi lūkojās Viktora acīs. Te piepeši atskanēja biedējoša pātagas šalkoņa, tai šoreiz pazibot garām uz paklāja guļošajam Viktoram. Rudais Rūdis salecies veica ašu, izbiedētu skrējienu nezināmā virzienā, kur, atradis nezināmu durvju stenderi, gar to lūkojās un pētīja notiekošo. Valdonīgā Judīte ar pātagu vienā rokā un savdabīga apģērba gabalu otrā deva viedajam Viktoram stingru pavēli: -”Vvveh!”, kas arī šoreiz bija pietiekoši skaļš "vvveh", lai vismaz izbiedētu Rūdi un liktu tam noslēpt savu bailīgo galvu aiz nezināmās durvju stenderes. Viedais Viktors piesardzīgi piecēlās, noskatījās uz ietērpu, kuru viņam priekšā stādīja nu jau viltīgā Judīte, un smagi nopūtās. To satvēris savās drebošajās rokās viņš nobirdināja asaru lāsi. Brīdi vēlāk viltīgā Judīte turēja padevīgo Viktoru ciešā saitē. Viņa tumšais, apspīlētais lateksa tērps kūpēja vasaras saulē, kamēr viņš gausi rāpoja pa sakarsēto bruģi. Viktoram uz muguras sēdēja rudais Rūdis, kas atmiņās par ķilavu konserviem izbaudīja šo braucienu. Lai arī sasmērējis kabatas lakatiņu, pazaudējis monokli, futlāru kolekciju un dzelteno glāzi sodas šķīduma pagatavošanai, padevīgais Viktors cienīja viltīgo Judīti un turpināja ceļu pa pārkarsēto bruģi līdz apgāzās no pārkaršanas. Ašā Judīte aizstedzāš prom. Savukārt Rūdis izlēma palikt un aplaizīt pārkarsušo Viktoru, kurš jau sen neoda pēc ķilavām.

	2013.06.10  19.15 Ķerras un propaganda Akmeņlauztuves bija slēgtas. Par to liecināja visai līkā zīme, uz kuras ar sarkaniem burties bija rakstīts "Akmeņlauztuves slēgtas". Ingrīda smagi nopūtās, jo saprata, ka ballītes te vairs nebūs. Ielūkojusies Didža stiklainajās acīs, viņa piepeši atskāra to, ka viņiem bija nopietna problēma ar alkohola patēriņu. Lai arī ikdienā pēdējās lāses, kas pilēja no Didža sašķiebtās stiklainās stikla alus pudeles, Ingrīdai radītu izbīli un instinktīvu tieksmi tās glābt no aiziešanas nebūtībā, uzsūcoties mašīneļļas piedrazotajā augsnē; šoreiz Ingrīda nolēma atturēties. Atturēties no šīs dēmoniskās dziras un stiklainā Didža, kurš jau labu laiku praktizēja poligāmiju ar alus pudelēm, kas loloja un veda viņu caur dzīves nesaprotamajām takām uz narkoloģisko dispanseri. -"Didzi, es tevi vairs nemīlu. Didzi, vairs ne viena ļaunās dziras lāse nenonāks man tuvumā! Turies no manis pa gabalu - tu! Tu nožēlojamais radījums", skarbi izteicās Ingrīda, uzcirta degunu un sinosuidālā gaitā pazuda caur biezajiem un stikla taras pilnajiem krūmājiem tāles ziganzaļajās. Didis izdvesa visai skaļu atraugu un ievēlās krūmos pačučēt mazliet. Arīdzan atbrīvot vietu kopdzīvei ar stikla taras sniegtajām veltēm. Trīs dienas Ingrīda gāja. Viņas gaita palika arvien taisnāka un pieturas punkti pie veldzējošiem strautiņiem arvien retāki. Ingrīda tik sen nebija bijusi ārpus akmeņlauztuvēm. Viņas pienākums vairs nebija uzturēt Didža stiklaino mīlestību pret stikla taru un viņu pašu trauslā, bet tomēr zināmā līdzsvarā. Ingrīda bija forša! Taču bezmērķīga un stulba. Trīs garas dienas gājusi pa skaidrības gradientu viņa pavisam bija aizmirsusi kurp devusies. Viņas lai gan jau relatīvi taisnais gājiens aizveda viņu nekur citur, kā uz valsts pašu galējāko malu. Mala bija diezgan izteikta šajā apvidū. Pa malu plūda notekūdeņu un ēdiena atlieku straumes. Malā mitinājās putuplasta plāksnes, savu-nokalpojušas veļasmašīnas un no freona šķirti ledusskapji. Kāds nošļucis malas šķērsotājs, kas iecerējis valstī iekļūt ar viltu māja Ingrīdai pa gabalu ar paliela izmēra konservbundžu. Viens mājiens, viens smēliens. Šķērsotājs balansēja starp noslīkšanu un uzmanības pievēršanu - viņa peldošā, caurā ķerra smēlās pilna ar drazu pilno ūdeni, kas varēja beigties ar mūžīgu atdusas vietu starp noslīkušajām centrifūgām un defektīvajiem tosteriem. Imigranti nemācēja peldēt. Tad bija viņu valsts propaganda. Bankrotējušai valstij klājās gana slikti, ka viņiem nācās novērst šo šaušalīgo emigrantu plūsmu uz alkohola pārbagāto balkusvalstiņu. Aizlieguši peldēšanas praktizēšanu ar likumu un malu piegāzuši ar drazu, viņi nodrošināja, ka emigrācija vairs nekad nebūs problēma un visi varēs pārlaimīgi pūt kur uzauguši. Bet atpakaļ pie stāsta. Nedaudz apdomājusies Ingrīda steidza pretim slīkoņam. Noģērbusies līdz krūšturim viņa konstatēja, ka tāda viņai nemaz nav. -"Eh!", nopūtās kailā Ingrīda un metās piedrazotajā ūdenī. Ingrīda peldēt mācēja visai labi. Reiz uz kādas saliņas avarēja pasaules lielākais dirižablis ar pieklājīgu alus kravu. Tā nu Ingrīda apguva peldētprasmi, kas viņai šobrīd tik ļoti noderēja. Kā lokana nāra viņa atvairīja visus uzmācīgos elektrotehnikas priekšmetus, kas traucēja viņai pelst pa piedrazoto malu iepretim izmisušajam ieceļotājam, kas paniski, pēdējiem spēkiem smēla netīro ūdeni no tik ļoti caurās un korozijas skartās ķerras. Ķerra slīka tik ātri, ka viņš vairs nevarēja atļauties airēties, bet tikai cerēt uz sievieti, kas peld viņam iepretim. Iespējams, ķerra nav tā labākā peldierīce, bet pēc divu paaudžu propagandas tauta vairs īsti nezināja, kas tad var īsti kalpot par peldielrīci un kas nē. Situācija spraiga. Vēl tik daži metri. Vēl tik daži tosteri, ko atvairīt. Ingrīda gluži palēcienā izšāvās no ūdens un sniedza roku ieceļojušam slīcējam, kurš slīkdams virs ūdens bija spējīgs noturēt tikai to. -"Buļkš!", skaņu izdeva piedrazotais ūdens, kurā pazuda abi jaunieši, beidzot dodot šim stāstam izskaņu. Nav pārsteigums ka abi noslīka. Bet ko gan jūs citu gaidījāt?! Stiklainais Didzis savukārt pamodās piepudelētos krūmos, atrada taru un konstatēja, ka akmeņlauztuves ir atvērtas un devās turp stiprināt stiklainību. Didzim nedēļas nogale bija izdevusies! Un Didzim, starp citu, nedēļas nogale bija katru dienu.

	2013.06.08  11.55 Uzasinātu lāsteku pludmale Pazaudējis lietussargu, Jānis lūkojās debesīs. Nebija jau tā, ka pat smalkākā lietus lāse varētu Jāni izmērcēt. Debess bija gaužām skaidra. Bet tieši no tā viņš baidījās. Sāka satumst. Jānis izbīlī lūkojās zvaigznēs, kas sāka pārvērsties uzasinātās zvaigžņu lāstekās. Lāstekās, kas gāzās pār viņu ar vienu vienīgu mērķi - caurdurt Jāņa vārīgo miesu. Lai gan nevarīgs un nobijies, stāsta varonis izvairījās no tūlītējas nāves un novērsās no draudīgās debess. Pludmales smiltis Jāņa redzes lokā bija pietiekoši rāmas, lai varētu kaut uz brīdi uzelpot. Taču kedas, kas bija teju redzamas mijkrēšļa izskaņā, sāka pārvērsties lapseņu spietā. Ap to lidinājās bezgala daudz agresīvu kukaiņu, kas piesardzīgā, taču pārdomātā agresijas mutulī svārstījās meklēdami izdevīgāko uzbrukuma taktiku. Pārbiedētā Jāņa kaklu pārņēma asfiksija, kas, pārsējusi ciešu cilpu pār Jāņa elpvadu, lēnām un mokoši smacēja pēdējās dzīvības pazīmes no šī neveiksmīgā tēla. Tēla, kas ar rokām gluži kā no gaisa centās sagrābstīt kādu ieelpu no kuras bija šķirts. Agonijā pavērsis galvu pret zvaigžņotajām debesīm viņš tomēr spēja ievilkt smagnēju elpu, kas saraustīja viņa skābekļa izsalkušo miesu. Nepaspējis veikt otru, tik ļoti nepieciešamu ieelpu, viņš sev pretī ieraudzīja agresīvo lapseņu spietu, kas bultas konformācijā triecās viņa elpvados ar mērķi uzplēst viņa iekšas. Panika. Jānis raustīdamies pludmales smiltīs haotiski novilka sev kreklu un manīja, kā viņa āda pārvēršas čūlojošā rētu paklājā. Sāpes nebija tik mokošas kā apziņa, ka viņā iemetinājusies agresija. Agresija, kas savijās un ņēma virsroku pār Jāņa piezemēto raksturu. Savilcis pirkstus dūrē, kāds cēlās augšup. Tikai tas kas piecēlās vairs nebija Jānis. Nopurinājis no sevis mierīgās pludmales smiltis, šis ļaunais tēls pavērsa skatienu uz draudīgajām debesīm, kuru zvaigznes atsāka savu baiso lāsteku deju iepretim nu jau agresīvajam stāsta varonim. Bet viņš nebijās šīs dejas. Viņš no gaisa izķēra aso, pikējošo lāsteku ar ašu rokas vēzienu, nenobirdinot ne asins lāsi no plaukstas, kas to tvēra. Agresija lika Jānim doties nogalināt. Atdoties baudai, ko sniedz kāda nevainīga tēla dzīvības izbeigšana ar uzasinātu zvaigžņu lāsteku. Agresija kāroja asinis. To lēno plūsmu pār nekustīgu miesu. Taču Jānis nespēja pieņemt agresijas vēlmes. Viņā pēdējā apziņas atbalss ņēma virsroku pār agresiju un trieca šo aso zvaigžņu zobenu sev sirdī. Sirdī, kas savā izskaņā par prieku agresijai visos virzienos izšļāca asinis. Visbeidzot Jānis nogāzās sarkanajās pludmales smiltīs. Bet vismaz viņš nāvē bija brīvs no agresijas.

	2013.06.06  17.41 Klavierspēle mazuta cisternā Pēc kārtīgas, trīsdienu korporatīvās ballītes orangutāns Žanis, tērpts saplēstā žaketē un izbijušu uzvalka bikšu driskās, pamodās mazuta cisternā. Žanim briesmīgās sāpēs plīsa pušu viņa pārlieku lielais primāta galvaskauss. Viņa apziņa, kas tikusi smagi kontuzēta ar iepriekšējās dienas jaudīgo banānu uzlējumu, manāmi gausi uztvēra redzes sensoru signālus, liekot pasaulei ap orangutāna paģiraino mūli asinhroni griezties. Bet tas netraucēja stāsta varonim veikt motora funkcijas. Funkcijas, kas drīz rezultējās visai likumsakarīgā iznākumā - mūlis mazutā. Sajutis ogļūdeņražu klātbūtni mutes dobumā, Žanis sāka spļaudīties un pat izkliegt primātus aizskarošus izteicienus. Jāzeps, vagonu parka priekšnieks - lepns, taču ar radikulītu sirgstošs slapjdeguna pērtiķis - izdzirdējis šīs nicinošās, cisternas skaņas aši palēcās un ar asti iekārās līkajā biroja lustrā. Radikulīts - ķēms tāds - tikpat aši lika par sevi zināt un izpaudās visā savā varenībā. Lielās mokās pērtiķis novēlās atpakaļ uz sava glaunā ofisa galda, kuru dekorēja žāvētu banānu instalācija, kas, protams, likumsakarīgi skāra pērtiķa slapjo degunu. Mokošās sāpēs vagonu parka pārzinis apēda sagāztās instalācijas žāvēto banānu detaļas un, mazliet atguvis spēkus, sniedzās pēc muguras smēres, ko bija paslēpis atvilktnē zem primātu pornogrāfijas žurnālu kaudzes. Līdz ar smēres pirmo triepienu, Jāzeps - jauns un žirgts - tipināja iepretim vulgārajai mazuta cisternai. -”Beidz lamāties, tu vulgārā, netīrā cisterna!”, dusmīgi Jāzeps uzteica vulgārajai, netīrajai cisternai, kas vientuļa kūpēja saules gaismā uz necila sliežu atzarojuma. Izdzirdējis vārdu skaņas otrpus metāla sienai, mazuta nošmucētais orangutāns izcēla mūli no viskozā mazuta un, gandrīz atguvis kustību prasmi, sāka orangutānam atbilstošā veidā lēkāt un izdvest primātam raksturīgas skaņas. Viskozais, mellais mazuts savukārt bija gaužām citās domās par šādu neadekvātu deju, liekot samērā smagajam Žanim paslīdēt un gāzties. Iekustināta, izdomāja gāzties arī mazuta cisterna. Uz sāniem. Vulgārā cisterna ripojot nospieda ar radikulītu sirgstošo Jāzepu, nolīdzināja vagonu parka ofisa telpas līdz ar līko lustru un pērtiķu pornogrāfijas žurnālu kaudzi. Bet ar to cisterna neapstājās. Izdvesdama šaušalīgi vulgārus primātu izteicienus tā ripoja tālāk - nolīdzinot ciemus, pilsētas, labības laukus un banānu plantācijas. Vulgārā cisterna tik ripoja un ripoja līdz vairs nebija kur ripot un ko līdzināt... Kādā rītā, skaidrā prātā no mierīgās cisternas izlīda vulgārais orangutāns. Viņa priekšā pavērās līdzena pasaule. Būtībā sfēra.

	2013.06.03  17.22 Pelēcis gandrīz nemaz neraud Nedaudz pieliecoties uz sāniem, Pelēcis veiksmīgi izvairījās no tvaika, kas kūpēja no caurās, pelēkās caurules, kas draudēja Pelēcim jau labu laiku. Viņa pajukušās, tumši pelēkās zandeles bija viscaur izmirkušas un Pelēča pacietības mērs pilns. Jau trīs dienas viņš pa teju mellām samazgām brida un meklēja zilgano Malvīni. Pelēča #949494 krāsas mētelis plaši vaļā esot atbiedēja agresīvos aligatorus un nikni pelēcīgās notekūdeņu žurkas. Toties pazemē bija visai gaišs. Viedajam Pelēcim mēteļa kabatā bija īpaša ziede un līdzi visai pieklājīga izmēra lāpa, kuras fosforescējošais starojums iespraucās ikkatrā, iepriekš pelēkajā, ķieģeļu sienas spraugā, liekot bēgt pat visbaisākajam sirmajam tarantulam. -"Māāālvīīne", pelēcim sāka trūkt spēki un viņa balss palika arvien gausāka. Izvilcis pēdējo mazliet nobružāto speķa kumosiņu no visai pelēkās mugursomas, viņš piesēda stindzinošajās, teju mellajās samazgās un pelēku asaru birdinādams žļembāja nobružāto speķi līdz paša žoklis atteicās kustēties. Pārgurušais, pelēkais tēls atgāzās uz muguras un aizmiga, tikai nāsij un lāpai esot virs mello samazgu līmeņa, kas lēnām, bet mērķtiecīgi bīdījās uz samazgu krātuves pusi. Mellā samazgu krātuve. Mellas kaijas. Krāsaina varavīksne virs palielas, horizontālas caurules. Pasakaini pelēka vieta. Te piepeši no horizontālās caurules izvēlās Pelēcis un ar lielu švunku pazuda mellajā samagu dīķī no kura tika izskalots tikai dienu vēlāk. Pamodies pelēko akmeņu krastā viņš manīja pavisam neierastu krāsu fejas, kas lidinājās ap viņa izdegušo lāpu. Tad nu viņš izmisis lūdza fejām, -”Ak jel, aizvediet mani pie Malvīnes!” Krāsainās fejas ķiķināja un raidīja krāsainas dzirksteles Pelēča virzienā. Šādu nekaunību neizturējis, Pelēcis ņēma vispēlēcīgāko samazgu pludmales akmeni un meta krāšņi krāsaino feju virzienā. -”Āāāāāā-āāāāā-āāāā.” Kā jau būdams izslāpis un ar vāji pelēcīgu koordināciju, Pelēcis akmeni bija ielidinājis nespīdošajā lāpā. Lāpā, kas uzsākusi pampt uzjautrināja krāsainās fejas. Nedaudz pavaidējis, Pelēcis piecēlās. Notīrīja pajukušās zandeles no mello samazgu paliekām un ar ašu atvēzienu aizspēra krāsainās fejas mellajā samazgu dīķī. Atskanēja smiekli. Ķiķināšana un rotaļīgas balsis. Nu jau ne tik krāsainās fejas spēlējās mellajās samazgās un aicināja Pelēci viņām pievienoties. Malvīni Pelēcis tā arī neatrada.

	2013.06.02  19.14 Laikapstākļi aiz metāla durvīm Valdis ieslēdzās hidrometeoroloģijas apakšstacijā un atteicās nākt laukā. Uz notikuma vietu ieradās militāro atslēdznieku brigāde. -"Valdi, mēs zinām, ka tu esi tur iekšā!", ruporā iebļāvās atslēdznieku brigadieris un skarbā balsī turpināja, -"Valdi, nāc ārā uz labu. Pretējā gadījumā mums nāksies uzlauzt slēdzeni." -"Es nenākšu ārā. Ne par ko!", aiz biezajām tērauda durvīm atskanēja balss. Atslēdznieku brigadieris deva signālu un viņa padotie ieņēma taktisku pozīciju pie slēdzenes. Viens vecāka paskata vīrs bija ekipējies ar armijas durvju lauzni, savukārt divi kalsnie atslēdznieku ierindnieki ar attiecīgi miniatūru prettanku autogēnu un pusautomātisko mazkalibra mūķīzeri. -"Valdi, šis ir tavs pēdējais brīdinājums!", klauvēdams pie metāla blāķa dusmīgi noteica brigadieris. Nesagaidījis atbildi viņš deva slepenu rokas signālu, pēc kura atslēdznieki kā darbīgas skudras centās uzšķērst durvis ar visiem viņiem zināmajiem paņēmieniem. Izdzirdējis baiso, taktisko atslēdznieku specvienības darbu, Valdis izbīlī skaļi iebļāvās, -"Pārstājiet! Lūdzu pārstājiet!". Uz brīdi izbeidzās troksnis, kas ļāva Valdim paskaidrot, -"Es, es jau tikai vēlējos korektu laikapstākļu prognozi!". -"Protams, ikviens vēlas īsto laiku īstajā laikā”, gaužām saprotoši atcirta atslēdznieku brigadieris. -”Bet viņi tikai melo un melo!”, žēli noteica Valdis otrpus durvīm. Atslēdznieku brigadieris pakasīja pakausi un nopūtās, -”Jā, pagaišās brīvdienās ar sievu ieplānojām pikniku. Lija tik traki, ka viņa izmērcēja kleitu un dabūja plaušu karsoni!” -”Un manam brālim zibens saspārdīja kūti!”, izteicās saskumušais prettanku autogēna turētājs, saguris no šīs iekārtas turēšanas. -”Es savukārt uzvilku mēteli, domādams ka gāzīs lietus! Nogulēju slimnīcā no pārkaršanas!”, piebilda pusautomātiskā mūķīzera speciālists. -”Manas zeķes vēl joprojām ir slapjas!”, demonstratīvi nometis armijas lauzni, raudošā balsī izteicās vecais vīrs. Te piepeši atskanēja metāla klaudzoņa, čīkstēšana un citas ačgārnas skaņas. Atvērās durvis! Atslēdznieku brigadieris, ieraudzījis saskumušo Valdi, steidzās viņu apskaut. Visi kopīgi ieslēdzās hidrometeoroloģijas apakšstacijā un pieprasīja sinoptiķu demisiju.

	2013.05.30  22.42 Veltņi un naglas Apalītis uzvēlās apalītei. -"Būs kompozīcija!", neķītrā balsī viņš uzteica un deva vaļu rokām. -"Nebūs vis!", spalgi iekviecās apalīte un apalītim apaļīgajā sejā trieca sulīgu eklēru. -"M-m-m, eklērs!", patīkami pārsteigts uzteica apalītis pastumjot malā apalīti un iestumjot sulīgo eklēru mutes dobumā. Apalīte, ieraudzījusi iebiezinātā piena straumes, kas pāršalca pār apalīša lūpām, kuras žļembāja sulīgo eklēru, steidza piena straumēm tuvināt savu kāro mēli. Tomēr šo intīmo saikni ar iebiezināto pienu izjauca apalīša sviedrainā plauksta, kas turēja sieviešu dzimtes apalīti drošā attālumā. Apalīte apvainojusies aizripinājās līdz konditorejas stūrim, saķerot gana daudz putekļus un atraujot grīdas dēļu naglas ar savu lipīgo miesu. Apalīte, atguvusi horizontālu stāvokli, no apaļīgo krūšu starpas izvilka flautu un sāka izdot kārdinošu meldiņu dejojot medus danci. Apalītis, lai gan puskurls, sajuta šo uzbāzīgo meldiņu klauvējam pie viņa speķainās auss. Viņa miesas slāņi arīdzan trīsēja, redzot šo ārkārtīgi smago, taču daiļo apaļumu, kas dancoja turpat konditorejas stūrī. Norijis pēdējo eklēra kumosu, viņš vēlās pretī savam dzīves aicinājumam. Ne izlauztie dēļi, ne apalītes naglas un putekļu aizsargkārta spēja viņu atturēt no patiesas iekāres. Viņa ļodzīgā miesa sadūrās ar apalītes nagloto stāvu un uzšķērsta pludoja no tauku slāņiem zem epitēlija - līdz pārpludināja visu nu jau piešmucēto konditorejas grīdu. Izlija viss. Apalītis bija sauss un tukšs - gluži tāpat kā kaķu pilnā pagalmā atvērti konservi tiek izlakti mežonīgā steigā. Apalīte aplūkoja savu kārno draugu, kas izpūties karājās pār naglu viņas apaļīgajās krūtīs un nosprieda, ka viņš nav īstais vīrietis, ko mīlēt un barot.

	2013.05.29  18.26 Vircas rīts -"Saki kaza, kā klājas?", pacilā balsī taujāja sirmais Ainārs caurās biksēs. -"Bēē-ēē", atbildēja zāles piebāztais dzīvnieks. -"Nē, kaza. Tev jāsaka - paldies, Aināriņ, man klājas labi!", savu neapmierinātību pauda cauro bikšu īpašnieks. -"Bēē", iebilda nelokamā un lakoniskā kaza. -"Ai, liec takš to kazu mierā!", iezviedzās plankumainais zilonis, kas bīstami vicināja krūmcirti šūpojoties šūpuļtīklā. Ainārs nospļāvās, pamāja ar galvu un turpināja metināt cauro komposta spaini. Ieraujot vēl sešas drapes viņa pirkstu gali pārvērtās līkos slotaskātos. Izbīlī viņš nometa metināmo aparātu, kas ar atplesto rīkli centās izrīt kaviāru, par ko bija pārtapis komposts caurajā komposta spainī, kas arvien enerģiskāk staroja piķa mellas varavīksnes bez stariem, bet ar draudīgu nostāju. -”Nāc ar mani, uz mūžzaļiem betona purviem, kur lidinās daiļas nāras un uz puduriem vardes drāžas”, teica mazliet baisais, taču vārdiem bagātais metināmais aparāts, kas ar savu kaislīgo balsi aizdedzināja Aināra slotaskātus, kuru degošais mirdzums nu jau dejoja ar piķa melno varavīksni bez stariem. Taču cauro bikšu valkātājs nejuta sāpes, tikai pārdabisku spēku, kas viņa slapjo pēcpusi izcēla no urīna peļķes un vārgo miesu lidināja pretim čalojošam vircas portālam, kas šļācās no metināmā aparāta pēcpuses līdz ar pārstrādātu kaviāru straumēm. Mirklis eiforijas un Ainārs saplūda ar vircu - viņa līkā mugura vairs nesāpēja un bikses ieguva mūžīgus ielāpus, kas nekad vairs netiktu plēsti. Vircas portāls aizvērās. -”Bēē”, noblējās pārsteigtā kaza un pārvērtās par teļu. Agresīvais zilonis ar savu lokano un viltīgo snuķi saķēra jauno jaunlopu un, pasviežot to gaisā, pārvērta to jaunlopa filejā ar smadzeņu kaulu un sieru. Un te, piepeši, atvērās jauns vircas portāls, nedaudz augstāks par iepriekšējo, kas šļakstīja piķa mellas varavīksnes bez stariem. No vircas atveres āra vēlās gribošas nāras, uzbudinātas vardes, brūklenes un purva gāzes. Tik daudz, ka plankumainais zilonis nosmaka šajā nospiedošajā gļotu kompotā. Pirms vircas portāls aizvērās, no tā izvēlās Ainārs bez biksēm. Tik ar ielāpiem un lielām paģirām.

	2013.05.28  21.52 Piesēdiens pieurinētā vārtrūmē Un Stūķētājs to bija paveicis atkal! Viņa pantaloni bija pilni ar redīsiem, kas nemanāmi tur iestūķēti viesojoties Pelēkā kalna tirdziņā pie tantes Svetas. Stūķētāja priecīgais alkoholiķa mūlis sveicināja ikvienu garāmgājēju ar kājāmgāzošu izelpu un acīmredzamu nepieciešamību pēc stomatologa pakalpojumiem. Toties redīsus viņš sūkāja kā ledenes. Blakus šim nenosakāmā vecuma ļurbabiksim vārtījās kāds vieds, bārdains onka. Arī alkoholiķis. Ar zizli. Pseidonīmā 'Burvis' un ar kāri uz jaunām un ņiprām gotiņām. Iemalkojis nātru novārījumu Ozolbliezēja dižalū viņš turpināja bērt lāstus, kacināt gotiņas un koklēt dainas par hidroelektrostaciju negatīvo ietekmi uz grauzēju populāciju. Stūķētājs stūķēja alu ar Burvi jau kopš pirmā loma septiņdesmit trešajā, kad abi ar pārdabiskiem spēkiem pazudināja alus muciņu no Pelēkā kalna estrādes. Tobrīd jaunieši atteikdamies jelkad izžūt, ikdienas trenēja iekšā šo alus dieva doto muciņu. Pusotras ikdienas. Jo pusotru dienu vēlāk izžuvuši, viņi uzsāka patieso žūpas dzīvesveidu līdz ar tukšo muciņu un vēlmi pēc nākamās. -"Uķi, ķuķi, traļi vaļi", ieķērcās Stūķētājs, kas uz ielas pamanīja apseglotu zebru. Tam pieceļoties kājās, bikses ar visiem redīsiem palika uz asfalta. Švakā koordinācija, nošļukušās bikses un vājā redze liedza uzsākt ašu gaitu, taču klupdams krizdams Stūķētājs skrēja pretim Zebrai. Tikmēr jauna un ņipra gotiņa pieliekusies barojās ar izbirušajiem redīsiem pie nu jau erektīvā Burvja. -"Opa-pā", dziļdomīgu un maģisku vārdu virknējumu izdvesa Burvis un ietrieca ņiprajai gotiņai ar zizli pa tesmeni, kas karājās no viņas caurās fufaikas. Stūķētājs savukārt izvēlās uz ietves. Iespējams, viņš vairākas dekādes nav bijis skaidrā. Iespējams vairāk. Bet pavēris savas aizpampušās acis viņš skaidri un gaiši redzēja spēkratu zebras krāsās, kas eleganto 'dipadu-dapadu' nomainīja uz ķērcošu riepu skaņu, kas asfaltu krāsoja sarkanu. Nometis zizli, atkāris žokli Burvis kliedza cik skaļi vien dzērājs spēja. -"Ņemat mani ārstēties!", un turpat saļima uz zemes. Ņiprā, taču vājdzirdīgā gotiņa žvadzinādama savu zvaniņu, beidza mieloties ar redīsiem un devās pastaigā uz citām pļavām.

	2013.05.27  16.27 Pavasaris -"Pavasaris atvēlies arī mūsu ielejā", nodomāja Alfrēds, vērojot kroplos gājputnus riņķojam virs toksisko konservu ražotnes gradētavas ūdens tvaika mutuļa. -"Būs skābais lietus!", nosprieda šis domīgais tēls un nu jau balsī turpināja - "laiks piknikam! Iespējams pat lidoņu mehāniski atdalītās gaļas emulsija nebūs jācep. Sautēsies nokrišņos!" Brītiņš pauzes. Tostarp vērojami apreibuši nu jau krītputni pie horizonta. -"Ha-hā!", laimīgs iezviedzās sliktais sadists un deva stingru pavēli savam padotajam - "Robot, marš pēc gaļas!" Izkustinot bojātas elektronikas un aizvēsturisku divdesmit pirmā gadsimta mašīnu izpūtēju kaudzi, izvēlās kāds klibs, norūsējis putekļusūcējs ar intelektu. Mākslīgo. -"Tiks darīts, saimniek", noklaudzēja šis mehāniskais, nekompetentais metāla blāķis un imitējot cilvēku bezdēšanas skaņas ripoja pretim putnu līķiem apbārstītajam horizontam. Alfrēdam mākslīgais kuņģis bija visai vecs. Tas izdvesa divdesmit trešā gadsimta cilvēkam neraksturīgas, burkšķošas skaņas. Kuņģis smakoja un izrādīja izsalkuma pazīmes. Pazīmes, kas lika Alfrēdam ķerties pie antiūdeņraža grilējamās iekārtas, ko bija paslēpis perpendikulārā dimensijā. Gaidot, kamēr materializējas lētā cepamiekārta, Alfrēds aizdedza pelikānspalvu smēķi un vēroja, kā gāzes šļācās no izkaltušās tuksneša zemes. Pēc septiņiem tikšķiem, pieciem nanopiesitieniem un diviem smēķiem ieradās arī nekompetentā vaļīgo skrūvju un mākslīgā intelekta atkritumu urna, kas aprīkota ar maitas gaļas pārstrādes moduli. Izspļāvis dažus putnu ādu un kaulu batoniņus, tas ievilka savu mehānisko šņukuri un sūkstījās par zemo uzlādes līmeni, netīrām saules baterijām un citām robotu likstām. Alfrēds nospļāvās un ar savu mikrošķiedru kreklu, kas piesūcināts ar otrā tipa organiskā ēdiena paliekām un trešā standarta alu, notīrīja palīgam gaismas jūtīgās virsmas. Robots uzbudināts rotēja ap savu asi. Abi uzjautrināti zviedza. Tikmēr jau pilnīgi materializējās grils. Pilnīgi materializētajam grilam tika virsū uzkrauta gaļa un dota komanda anhilēt antiūdeņradi, pārvēšot putna ķesku un kaulu maisījumu divdesmit trešā gadsimta progresīvajam cilvēkam garšīgā veidolā. Ielejā, kur valdīja pavasaris, mira putni un bangoja gāzes ienāca kodolkarš. Pie apvāršņa parādījās sēne. Liela, baisa un ārprātīgi gaiša sēne. Alfrēds pazaudējis trešā standarta alus taru lūkojās tālienē. -"Robot, pieskati gaļu. Apgriez to ikkatras divas minūtes". Saimnieks devās pretī sēnei. Sēnes radiācija drīz vien apēda viņa nešķīstās iekšas, mokošā, pūšļojošā nāvē. Tā pat kā arī visu, kas atradās ārpus Alfrēda mājas enerģētiskā vairoga. Divdesmit sestais gadsimts. Defekti valda pār pasauli ar savām ģenētiski mutētām rīklēm un rokām. Šie defekti ienāk arī reiz pavasarīgajā ielejā, kur sliecas viena māja. Viena vientuļa māja. Viens nekompetents robots un viens materializējies grils. Grils pie kura robots cītīgi apgriež iesmu ar neesošu gaļu uz iekārtas, kuras antiūdeņraža rezerves jau trīs gadsimtus ir izsmeltas.