Garastāvoklis:

apathetic

Es vēlos
Viņa pamodās no vēja brāzmas, kas draudīgi atrāva vaļā logu. Logs, skaļi čīkstēdams, prasījās pēc uzmanības un liedza meitenei no jauna iemigt. Istabā bija vēss, taču, noslēpusies zem biezas segas, viņa jutās droša. Tomēr drīz vien viņas prātu sāka pārņemt nomācošu sajūtu virpuļvētra, pār kurām viņa nespēja valdīt. Trīcošām rokām meitene mērķtiecīgi sniedzās pēc zāļu pudelītes uz naktsgaldiņa, klusām pie sevis ko murminādama. Norijusi divas, viņa tām uzdzēra ledainu ūdeni. No viņas neveiklajām rokām izlidoja ūdens glāze un izšķīda pret grīdu. Meiteni tas nesatrauca un viņa turpināja slēpties zem siltās segas.
Istaba, kurā teju iespraucas gaisma caur tās netīrajiem logiem. Plaisas griestos, kas caur sienu atlobījušāmies tapetēm, beidzās iztrūdējušos caurumos dēļu grīdā. Pelējuma smaka un vēja iekustināta loga čīkstoņa.
Meitene nekustīgi blenza nekurienē gaidot, kad viņas prātu pārņems vielas, kas bija uzsākušas cīņu pret virpuļvētru. Drīz vien iekšējais vējš sāka pierimt. Iestājās apātija. Visai mierīgā meitene turpināja sastingumu vēl kādu brīdi, līdz spēja bilst dažus vārdus. Apātijai draugos nāca ziņkāre. Un tad viņa ievēlējās.
Nekavējoties viņas priekšā sākās pārmaiņas. Tapetes - nodilušas un gadu desmitiem vecas, sarullējās atpakaļ uz sienas, kuras plaisas atkāpās līdz griestiem, līdz izzuda pavisam. Pelējuma smaku nomainīja gaisā virmojošu ziedlapiņu aromāts. Grīdas dēļi atdzīvojās, jaunai koksnei aizvelkot ciet visas savas nepilnības. Čikstošie logi aizvērās un istabā iespīdēja sildoša gaisma. Visas krāsas nomainījās un drīz bija sajūtams vasarīgs siltums. Stiklu pa stiklam, lāsi pa lāsei glāze atgriezās viengabalaina uz naktsgaldiņa.
Meitene, izlīdusi no segas, piecēlās kājās, sevi aplūkoja un ievēlējās vēlēšanos. Nepagāja ne mirklis un viņas drūmi pelēkais, caurumainais naktskrekls pārtapa par krāšņu kleitu. No krāšņas kumodes viņa izvilka adatu. Vecu un norūsējušu. To ielikusi kabatā, viņa turpināja vēlēties. Aiz katra viņas soļa, drūmā realitāte pārtapa par pasakaini krāšņu pasauli.
Pavērusi dzīvokļa durvis, viņa pavēlēja kāpņutelpas spuldzītēm pārvērsties par antīkiem gaismekļiem un dusmīgiem kaimiņiem par miermīlīgām statujām, kas savā nekustībā nespēja graut meitenes dienu.
Aiz greznām parādes durvīm parādījās ārpasaules aina - stindzinošs vējš, slapja sniega un trūdošu lapu virpulis, kuru papildināja dubļainas takas ar mānīgām peļķēm. Lieliska diena pastaigai. Viena vēlēšanās un drūmais mežs pie mājas pārvērtās zaļojošā biezoknī, kurš aši slējās stāvus augstās klintīs, drīz vien atstājot meiteni milzīga kalna pakājē. Tam sekoja vēl viena vēlēšanās, lai sniega sega pārvilktos pār kokiem un atdusētos kalna virsotnē.
Vēsi. Ar elegantu knipi meitenes kleita pārklājās ar biezu kažoku. Basās kājas tika ieautas siltos zābakos. Ievilkusi dziļu elpu, viņa spēra soli pretim savai iztēlei.

Apātiskā meitene vēlējās justies vientuļa un tūliņ pat viņu pārņēma stindzinoša pamestības sajūta. Mazliet apdomājusies, viņa vēlējās pēc tuvības. Acumirklī viņai blakus uzradās divi tēli, ko viņa nepazina. Meitene vēlējās pēc kopīgām atmiņām un sarunām. Viņas apziņu sāka aizpildīt iedomāti brīži, kas šos svešiniekus pārvērta draugos. Viņa lāva sev sajust prieku un tūlīt viņas vientulība tika slāpēta. Šis sajūtu gradients spēcīgi strāvoja caur visu viņas ķermeni. Pievērusi acis, viņa centās izbaudīt šo eiforijas sajūtu, līdz turpināja ceļu kalnos ar jauniegūtajiem, taču tik pazīstamajiem draugiem.
Un tomēr viņu nepameta mākslīguma sajūta. Iedomu emocijas bija pietiekoši labs aizstājējs ārpasaules maskēšanai, taču trūka teju šķipsniņa ticības, ka tas viss ir pa īstam. Tomēr viņa centās. Centās saskatīt patieso maldinošajā un atdoties šiem māņiem.
Pastaiga viņu gurdināja. Kalna virsotne likās neaizsniedzama un tāla. Ar domu un rokas vēzienu, viņa slēja klintis zem savām kājām, kas pacēla viņu augšup, augstāk par tālumā šķietamo virsotni. No šīs virsotnes viņa spēja saskatīt visu apkārtni. To, ko viņa neredzēja, to viņa ievēlējās. Pilis, ezerus un upes viņa gleznoja ar savu iztēli.
Apgriezusies, meitene lūkojās uz draugiem, kad bezrūpīgi baudīja ainavu. Visaugstākā kalna galā viņa vēlējās, kaut šie draugi nīstu viens otru. Meitene savērpa nepiedodamu nodevību, kas viņas iedomu draugus atsvešināja vienu no otra. Viņa iepazīstināja šos tēlus ar agresiju, kam drīz vien sekoja cīņa.
Meitene lūkojās uz sitieniem, kas arvien biežāki un naidīgāki mijās ar asins lāsēm. Viņa centās ko sajust, taču bez ievēlēšanās to nespēja, tādēļ uzbūra skumjas, satraukumu, bēdas, prieku un uzbudinājumu. Meitene vēlējās šīs sajūtas uz ādas, pie sirds vai kā šermuļus, kas caurstrāvo viņas ķermeni. Ievēlēšanās to darīja mākslīgu. Viņa joprojām jutās tukša un izsmelta - vienīgās patiesās sajūtas, kas viņu nekad nebija pametušas, brīžiem tām slēpjoties aiz iztēles priekškara. Lai ko arī viņa mēģinātu, to drīz vien grāva racionālais prāts.
Teju padevusies, meitene izvilka no kabatas norūsējošo adatu un pārvērta to asā duncī. Šo iztēles rīku viņa pasniedza vienam no iedomu tēliem, kurš trieca to otram krūšu kurvī, pārvēršot to asiņaini nekustīgu. Viņa taujāja tēlam pēc sajūtām, taču tas klusēja.
Pati nebildusi ne vārda, meitene vēroja nāves ainu, kas nespēja viņai sniegt pat vilšanos. Ieskatījusies acīs slepkavam, viņa lūdza sev radīt intīmu sajūtu jucekli, kas viņus abus saistītu. Drīz vien izmisusī meitene spēja saredzēt kopīgus tuvības brīžus. Viņa spēja saskatīt sevi kā cilvēku, kam šī būtne ir rūpējusi.
Pirms šajās sajūtās iezagās maldi, meitene aši sev lūdza pēc kontrasta. Tūlīt pat viņas mīļotais pastiepās un sniedza viņai nazi, kas meitenes rokās acumirklī uzšķērda viņa paša rīkli.
Meitene sastinga, taču cerība sajust patiesas jūtas bija veltīga.
Pasaule ap viņu raustījās, uz brīdi ļaujot realitātei izlauzties caur iztēles važām. Viņa vēlējās, lai viss izzūd. Tūlīt pat asins lāses, akmeņi un sniegotā sega virpulī pameta viņas iedomu pasauli, atstājot viņu drūmā, vēsā mežā plānā naktskreklā. Viņas rokās duncis pārtapa par adatu, kas asiņoja no pirkstā izdurtās rētas. Vismaz to viņa juta.

Meitene zināja, ka nākamā diena viņai nesīs jaunus draugus, ja vien viņa to vēlēsies. Viņa arīdzan zināja, ka spēs nomirt kaut mākslīgi laimīga, ja vien to vēlēsies. Viņa spēja badu un skumjas aizstāt ar laimi, vismaz tik ilgi, līdz viņas ķermenis atteiktos uzturēties viņas iedomu pasaulē. Bet to viņa vēlējās citudien.