Garastāvoklis:	bored
Mūzika:	kaijas aiz loga klaigā

Turpinām...
    Viņa sēdēja piesmēķētā telpā pie pudeļu nokrauta galda, uz kura cigarešu pelni mijās ar izžuvušām tomātu sēklām un slapjām sērkociņu kastītēm. Logs, noklāts ar ietaukotu putekļu kārtu, slāpēja vakara sauli, kas centās ielauzties caur stiklu. Meitene lūkojās uz izklaižu biedriem, kuri pārsprieda tīmekļa atgremojumus ar divu dienu reibinošām atziņām. Skats tika vērsts uz rokās turētu pudeli, kurā mājoja silts dzēriens, kas negribīgi tukšojās ieraduma pēc. Viņa vairs neatšķīra reibumu no skaidra prāta, jo šī robeža jau sen bija izplūdusi grūtos rītos, kas pārdzīvojuši garas dienas, gaidīja atspirdzinošu izskaņu vakarpusē.

    „Man šķiet, ka esmu priecīga. Te ir mani draugi. Man ir ērti. Es to varu atļauties. Un kādēļ lai es vēlētos ko citu? Šī bija grūta diena. Esmu to nopelnījusi.”

    Meitene cēlās, lai atvērtu ledusskapi. Nebija nepieciešama nedz kāju stabilitāte, nedz dzidrs skatiens, lai rokas tik trāpīgi satvertu jaunu taras vienību. Tās atceras, jo, gadiem nemanāmi aizritot, ir trenētas šīs darbības veikšanai. Tas ir talants. Gluži tāpat, kā sekojoša darbība, lai atdarītu pudeles korķi ar šķiltavām. Protams, šķiltavas vienmēr atgādina ko pazīstamu. Caur pazīstamu salmu drīz plūst gaiss, plaušās piepildot ar dūmiem. Patīkamiem dūmiem. Dūmiem, kas ieskauj un liek rītos meklēt skapī veļas pulvera svaigi skartas drēbes, kas darba vietā nenodod iepriekšējā vakara izklaides.
    Meitene darbojās autonomi. Bez apziņas līdzdalības. Šīs darbības nenoslogoja viņas prātu, jo viņa perfekti spēja funkcionēt cikliskā režīmā. Visi mainīgie bija jau apzināti, visi scenāriji pazīstami, visas sarunas jau izrunātas. To vienmēr ir bijis iespējams atkārtot perfekti, jo neuzstādītie mērķi sasniegti un jauni nav bijuši nepieciešami.

    „Es izgulēšos. Vēl nav pusnakts... Vēl mazliet. Es taču izgulēšos rīt. Man rītvakar nekas nav ieplānots.”

    Nekad nav arī bijusi vajadzība ko ieplānot. Atnākot mājās, vienmēr sagaidīja lielisks plāns. Tāds, kas nekad nav prasījis simtprocentīgu atdevi un vienmēr sniedzis vēlamo rezultātu.
    Tomēr dažkārt meitene aizdomājās. Tad, kad izsista no sarunas. Vai palikusi uz brīdi viena. Meitenes prāts vienmēr ir spējis izdomāt arī sev ko savādāku. Taču solījumi allaž beigušies pie galda. Tāpat kā apņēmība vienmēr izsīkusi sekojošā rītā. Un pēc īsām naktīm rīti pienāca strauji.

    Atsanēja modinātājs. Nāca atmiņas par to, cik murgaini izvārtīta ir nakts. Trūka atmiņas par to, kurā brīdī tika izrunātas visas sarunas. Pārdomas. Miegs. Modinātāju virkne.
    Meitene darbojas autonomi. Viņā ceļas kājās, taču nebija modusies. Viņas vietā darbojās programma tīriem zobiem, apģērbam un sabiedriskajam transportam. Programma priekš absolūtā minimuma un matemātika stundu skaitīšanai līdz darba dienas beigām. Zināmi maršruti un luksofora signāli. Zināmas preces, kurām stiepties veikalu plauktos, ar nelielām izmaiņām pēc vāji randomizēta grafika.
    Programma uzkārās, meitenei rokas stiepienā pēc taras. Viņa taču sev bija solījusi savādāku vakaru. Situācija pazīstama. Iznākums arīdzan zināms. Tad kādēļ tam pretoties?

    „Nopirkšu citai dienai. Ir akcija.”

    Dzīvoklī meiteni sveicināja pazīstama vide. Solījumi tika atcelti. Darbība tika aizstāta ar vienkāršotu rīcības modeli.
    Drīz vien viņa sēdēja piesmēķētā telpā pie pudeļu nokrauta galda, kur cigarešu pelni mijās ar izžuvušām tomātu sēklām un slapjām sērkociņu kastītēm.