[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are 20 entries, after skipping 60 most recent ones in the "Bezjēgas orākuls" journal:[<< Previous 20 entries -- Next 20 entries >>]
| Februāris 3., 2021 | |
|---|---|
| 15:15 [Link] | Ir nedaudz skumji, ka valstiskā līmenī par komunikāciju ar sabiedrību Covid jautājumos, vakcināciju un visām saistītājām lietām, nopietni sāk domāt tikai tagad. Tagad, kad daudzas problēmas jau ir ielaistas ļoti dziļi, skaidrot un pārliecināt var arī vairs neizdoties. Tas bija jāsāk jau rudenī. Neesmu mācījies komunikāciju un neesmu arī nekāds eksperts, bet tik daudz es saprotu, ka ja valsts nespēj jēdzīgi un pamatoti izskaidrot savas darbības, tad sabiedrība meklē citas autoritātes. Tas ir vēl skumjāk tā iemesla dēļ, ka jau vairākus gadus esam NATO atzīta stratēģiskās komunikācijas izcilības lielvalsts, bet nespējam jēdzīgi nokomunicēt Covid krīzi. Arī man ir viena neskaidra lieta. Tagad visi runā par Covid britu variantu. Visi eksperti vienā mutē pauž, ka tas esot ''daudz reizes lipīgāks'', bet neviens nesaka kā tas lipīgums izpaužas. Var inficēties arī caur masku? Var inficēties uz ielas paejot viens otram garām? Varbūt pietiek ar niknu acu skatienu, lai saslimtu? Ja mēs nopietni gatavojamies arī šim vīrusa paveidam, tad šīm lietām būtu jābūt skaidrām jau tagad. Mūzika: Wardruna - Kvitravn |
| Janvāris 28., 2021 | |
| 16:09 [Link] | https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arz Šī ziņa šķiet amizanta, bet tur ir daudz interesantu aspektu. Kultūras mantojuma jēdziena paplašināšana šajā virzienā bija tikai laika jautājums. Pasaule mainās aizvien straujāk un mantojuma sargi izmisīgi skrien pakaļ un ķer ko var. Francijā šajā ziņā ir senas tradīcijas. Pagājušā gadsimta 70. gados tur dzima ''Jaunā muzeoloģija'', kas radikāli mainīja izpratni par muzejiem un plaši eksperimentēja ar tiem. Tiešas sekas tam bija Ekomuzeju fenomens ar veselu ciemu un vides muzealizāciju. Tas ir tik francisks fenomens, ka nekur citur Eiropā īsti nav iedzīvojies. Tā kā šajā ziņā šis likums labi iekļaujas šajā tradīcijā un savā ziņā attīsta tālāk ekomuzeju koncepciju. Tajā pašā laikā tur varētu būt vēl viens aspekts. Šajā nemierīgajā laikā un arī ilgstošās cilvēku migrācijas ēnā, tas varētu būt mēģinājums saglabāt tradicionālo franču lauku dzīvesveidu. Neesmu gan drošs vai tas palīdzēs labāk saprasties pilsētniekiem ar lauciniekiem. Tie dzīvesveidi ir pārāk atšķirīgi. Mūzika: Metallica - Master of Puppets |
| Janvāris 14., 2021 | |
| 13:36 [Link] | Vēlos padalīties ar vienu filosofa A. Sveces citātu no garāka raksta Satori. Pats raksts man nešķiet sevišķi labs, ļoti vienpusējs un autors neslēpj savu nepatiku pret D. Trampu. Kā viedoklim tam gan ir tiesības tikt paustam. Tomēr šajā konkrētajā citātā filosofs Svece tomēr spēj paraudzīties dziļāk un, šķiet, ka arī saprast sabiedrības neapmierinātību gan ASV, gan arī šeit Latvijā. Drusku sasaucas ar manām pārdomām kuras, vairāk vai mazāk saprotami, esmu centies arī šeit reizēm ieskicēt. Tajā pašā laikā vēsturē jau vairākkārt ir bijuši brīži, kas tikuši dēvēti par ''vecās pasaules bojāeju'', bet pasaule joprojām pastāv. ''Tomēr skaidri redzams, ka daļā amerikāņu ir tāds aizvainojums un neapmierinātība ar sabiedrībā notiekošo, kas padara šādus grautiņus iespējamus. Un te galvenā doma, ko šoreiz neizvērsīšu, bet pieteikšu tieši. Es piekrītu tiem, kuri saka, ka šo aizvainojumu nevar skaidrot tikai ar ekonomiskiem cēloņiem un liela nozīme ir trauksmei par to, kā mainās sabiedrība. Proti, daļai cilvēku, šķiet, ir sajūta, ka pasaule, kurā viņi pieraduši dzīvot vai kurā vēlas dzīvot, zūd un tie, kuru uzdevums būtu aizstāvēt šo cilvēku intereses, nodod viņus abstraktu ideju, ideoloģiju, politkorektuma vai – Latvijas gadījumā – Eiropas vārdā. Un viņi šo procesu uztver kā netaisnīgu tieši tāpēc, ka demokrātijām pēc definīcijas vajadzētu aizstāvēt arī viņus, bet tā vietā viņi tiek apsaukāti par rasistiem, ksenofobiem, homofobiem u.tml. Un es piekrītu, ka ASV vai Latvijas sabiedrību veido cilvēki ar dažādu izpratni par to, kā sabiedrībai vajadzētu mainīties, un demokrātija prasa, lai visu viedoklis tiek ņemts vērā, jo citādi mēs nevaram sadzīvot. Teorijā kompromisi nav tolerējami, politikā tie ir nepieciešami, ja gribam izvairīties no vardarbības. Tomēr problēma ir tā, ka nevar vienkārši vēlēties, lai imigrantu nav, ģimeni veido tētis un mamma, jaunieši ciena vecākus un turpina viņu tradīcijas, pagātnes dižgari netiek apšaubīti utt. Mēs gribam arī dzīvot drošībā, un tāpēc jādraudzējas ar citām valstīm; mēs gribam būt bagāti, tāpēc jāmainās līdzi tehnoloģiskajām pārmaiņām; cilvēku prasība respektēt viņu izvēles nav vienkārši iegriba; rasisms pastāv un rada reālas ciešanas, ksenofobija pastāv, homofobija pastāv, un tai ir sekas. Es saprotu vēlmi aizstāvēt kādas vērtības un dzīves modeļus un piekrītu, ka demokrātijā tā ir jārespektē, bet kādi būtu reāli risinājumi?'' Saite uz pilno rakstu: https://satori.lv/article/trampa-ma Tags: eksistenciālisms |
| Janvāris 13., 2021 | |
| 12:37 [Link] | Gada sākumā uzzinātā skumjā ziņa, ka miris somu ģitārists Aleksi Laiho bija tiešām negaidīta. Viņa dibinātā grupa Children of Bodom man patika un ap 2004. gadu to aktīvi klausījos. Joprojām kasešu formātā ir divi viņu albumi un vecajā auto vēl mēdzu šad tad uzlikt. Starp citu, izrādās, ka Children of Bodom ir pasaulē visvairāk pārdotā Somijas grupa. Somijā vien pārdevusi vairāk kā 250 000 ierakstu. Tad nu piemiņai, lai skan Everytime I die https://www.youtube.com/watch?v=5cEK1OL Mūzika: Children of Bodom - Everytime I Die |
| Janvāris 11., 2021 | |
| 16:37 [Link] | Par citām aktualitātēm. Mēneša laikā noskatījāmies JRT maksas seriālu ''Aģentūra''. Vispār mums patika. Diezgan manāmā JRT manierē, labs operatora darbs. Sižets brīžiem prasījās raitāks, bet garlaicīgi nekļuva. Daudz ironijas par sevi un šodienas apstākļiem. Piemēram, A. Keišs jaunajai biroja (birojs atrodas JRT ēkā Miera ielā) darbiniecei saka, ka: ''Šeit kādreiz bijis teātris''. Ļoti patika, ka iesaistīti krietni daudz jauno aktieru no LKA studentiem. Dažiem uzreiz redzams, ka būs lietaskoki. Citiem atkal sniegums diezgan viduvējs. Piemēram, seriāla galviņā defilējošā Lolita Stūrmane ir ļoti skaista meitene ar modeles figūru, bet tēlojums diezgan kokains. Varbūt šī konkrētā loma pie vainas. Savukārt ļoti patika Marija Linarte. Nav vairs gluži debitante, bet noteikti vēl pieskaitāma pie jaunajiem aktieriem. Nav klasiska skaistule, bet tāda, kas prasa iedziļināšanos. Arī tēls pārliecinošs un ticams. Vēl gribas uzteikt Tomu Harjo un Agati Kristu, viņu attēlotais pārītis bija ļoti kolorīts, tas ienesa seriālam zināmu garīgu dimensiju. Mūzika: Therion- The Wondrous World of Punt |
| Janvāris 7., 2021 | |
| 11:01 [Link] | Vissliktākais ko ASV paveicis D. Tramps ir noticis pēdējos mēnešos, bet jo sevišķi vakar. Savu prezidentūru noslēgt ar grautiņiem amerikāņu svētākajā vietā un savu personīgo politisko pašnāvību ir jāmāk. Pats trakākais, ka uz nezināmu laiku ir pilnībā diskreditēta visa Republikāņu partija. Kad viņiem tagad izdosies nokļūt pie varas nav zināms. Nākamajās vēlēšanās noteikti nē. ASV sabiedrības vairākums būs gatavs balsot kaut par salauztu tabureti nekā par republikāņu kandidātu, vienalga kurš tas būtu.
Tags: eksistenciālisms |
| Janvāris 6., 2021 | |
| 12:36 [Link] | Sieva ir mani padarījusi līdzatkarīgu savā soļošanas mānijā. Jau visu pērno gadu piedalījās 10 000 soļu izaicinājumā, kad katru dienu bija jāsavāc šāds soļu daudzums. To uzskaitīt lieliski palīdz soļu skaitīšanas aplikācija telefonā. Tā nu es bieži gāju viņai līdz un pērn novembrī arī pats uzinstalēju soļu skaitīšanas aplikāciju. Kopš tā laika, arī man, gluži nemanot gribas sasniegt ikdienas mērķi 10 000 soļi. Man tas gan nav īpašs izaicinājums, jo dodoties uz darbu kājām un nākot atpakaļ jau teju savācas vajadzīgais daudzums. Sarežģītāk ir tagad, kad vairākas dienas nedēļā jāstrādā no mājām. Tad gan speciāli jādodas soļu medībās, pie viena atklājot jaunas un neredzētas vietas plašā apkārtnē. Pilnīgi noteikti, ka šīs garās ikdienas pastaigas ir ļāvušas mums šajā pandēmijas laikā saglabāt veselo saprātu. Soļojot prātā nāk daudz labu domu, vai arī tieši otrādi, ne par ko nedomā un koncentrējies uz elpošanu. Šogad ar sievu esam pieteikušies uz diezgan hārdkorīgu pārgājienu izaicinājumu. Žēl tikai, ka pirmajos posmos nevarēsim iet abi kopā, jo pašreizējie apstākļi neatļauj meitu atstāt kaut kur. Tags: eksistenciālisms |
| Decembris 28., 2020 | |
| 10:59 [Link] | Grozies kā gribi, bet kaut kādā ziņā Covid radīs jaunu pasaules kārtību un dzīvesveidu. Atgriešanās pie ''dzīves kā ierasts'' formātā 1:1 diez vai vairs ir iespējama. Reālos mērogus mēs redzēsim tikai laika gaitā, bet pašlaik es redzu divas lietas, kas noteikti varētu mainīties. Pirmkārt jau globalizācijas temps noteikti kritīsies, vismaz uz kādu laiku noteikti. Pirms 100 gadiem tāds covid vispār nebūtu ticis ārā no Āzijas. Otrā lieta ir atvērtā tipa biroji, bet tos man galīgi nav žēl. Nekādu neesmu sapratis to priekšrocības. Šī gadsimta sākumā ienāca Latvijā ar lielu pompu, kā vispārpieņemta Eiropas prakse, kas reprezentē ģimenisku atmosfēru, atklātību un iekļaujošu darba vietu. Parādās gan aizvien vairāk pētījumi, ka šādos birojos darbiniekiem ir problēmas ar koncentrēšanos, pieaug stresa un trauksmes līmenis utt. Arī covid pierādīja, ka pietiek saslimt vienam darbiniekam un dažu dienu laikā viss uzņēmums ir izsists no ierindas. Kabinetu sistēmā tie savstarpējie ikdienas kontakti tomēr ir mazāki, līdz ar to arī mazākas iespējas vienlaicīgi inficēt visu uzņēmumu. Mūzika: Einar Selvik - Ragnar Death Song |
| Decembris 23., 2020 | |
| 14:32 [Link] | Mēneša un gada beigas ir tikpat saspringtas kā vienmēr. Nekāds vīruss nav atcēlis to, ka pašvaldībām atzinumus vajadzēja jau vakar, darbi ir jānodod tad, kad jānodod un valsts budžeta naudas izlietojums jāpārbauda neskatoties uz visiem vīrusiem. Tad nu tā vietā lai apzinīgi sēdētu mājās, jādauzās apkārt pa Latviju. Šajā sakarībā sanāca paviesoties pie Jēkabpils vecticībniekiem. Vietējais baķušķa palielījās, ka neviens no viņējiem nav saslimis ar covid. Primāri tas protams esot tāpēc, ka Dievs viņus sargājot. Ir gan arī loģiski un vēsturiski argumenti. Vecticībnieki ir vieni no retajiem, kas ir mācījušies no visām daudzajām sērgām un mēra epidēmijām. Viņiem ir kategoriski aizliegts lietot svešus traukus. Katram ir savi, personalizēti galda piederumi, kurus tie arī lieto. Līdz ar to arī viņi neizmanto sabiedrisko ēdināšanu, jo tur to nevar ievērot. Vienmēr tikai pašu gatavota pārtika un savi trauki. Vispār jau viņi joprojām ir viena no noslēgtākajām un savdabīgākajām reliģiskajām kopienām. Viņus ir vajājuši visi Krievijas valdnieki un režīmi jau kopš 17.gs. Atsakoties pieņemt pareizticības reformu viņi kļuva par šķeltniekiem un cilvēkiem ārpus likuma, kas meklēja patvērumu visattālākajās impērijas provincēs, vispurvainākajos un izolētākajos kaktos. Tā viņi nokļuva arī Latvijā. Protams, ka daļa apmetās pilsētās, kur tā izolācija bija iespējama vairāk sociāla nekā fiziska. Pagājuši jau vairāk kā 300 gadi, bet vecticībnieki un pareizticīgie viens otru joprojām ir gatavi tikai pieciest. Par nekādu sadarbību vai draudzību nevar būt runas. Arī Latvijā viņiem ir daudz labākās attiecības ar katoļiem un luterāņiem nekā ar pareizticīgajiem. Līdz ar to arī viņus nekādā ziņā nevar uzskatīt par Krievijai simpatizējošu grupu. Nav nekāda pamata mīlēt valsti ar kuru viņiem jau ļoti sen nav nekādu saišu un kurā vecticībnieku darbībai joprojām tiek likti ļoti daudz un dažādi administratīvi šķēršļi. Tajā pašā laikā, ārpus lielajām pilsētām, viņiem ir lielas problēmas ar valsts valodu. Vienkārši dzīvojot noslēgti viņiem nav iespēju un arī nepieciešamības šo valodu lietot. Nav arī nekādas centralizētas virsvadības. Katra draudze ir neatkarīga un darbojas autonomi saskaņā ar savām tradīcijām. Latvijā gan draudžu vadība regulāri satiekas, lai pārrunātu aktualitātes. Tags: eksistenciālisms |
| Decembris 16., 2020 | |
| 11:47 [Link] | Izlasīju Alda Bukša jaunāko kriminālromānu ''Brāļi''. Man patika. Spraigs sižets un praktiski nemitīga darbība. Arī sižets aktuāls. Par Eiropas mēroga organizēto noziedzību, narkokurjeriem, krievu spiegiem un nelegālo imigrāciju. Visam pa vidu latviešu viesstrādnieks Londonā, kas nācis no dziļas Latgales. Latviešu dzīves Londonā aprakstos ļoti daudz līdzību ar mana tēva klasesbiedra un labākā drauga stāstiem par saviem pirmajiem gadiem Londonā. Viņš šogad atgriezies atpakaļ Latvijā pēc vairāk kā 20 Londonā nodzīvotiem gadiem. Un tā kā viņš tur ieradās vēl 90.gados, tad viņam bija vēl skarbāk. Pirmos gadus vairāk sanāca runāt krieviski nekā angliski, aizņemties naudu no ukraiņu mafijas, dzīvot vienā istabā ar 8 Rumānijas čigāniem un ko tik vēl nē. Pa vidu vēl pamanījās palikt parādā Lielbritānijai lielas summas nodokļos. Beigās jau viņš bija nelielas celtniecības firmas īpašnieks un specializējās McDonalds restorānu remontos. Gribēja sapelnīt miljonu. Miljonu nesapelnīja, bet angļu pensija sanāks. Tags: Grāmatu tārpa ziņojums |
| Decembris 9., 2020 | |
| 08:06 [Link] | Sejas grāmatā vairāki paziņas lepni paziņojuši, ka iztīrījušu savas laika joslas no visādu muļķību sludinātājiem un tagad esot mierīgi. Protams, uzturēšanās savā omulīgajā sociālajā burbulītī saudzē nervu sistēmu. Bet arī ''otrā puse'' dara to pašu un kopējo sabiedrības sadalīšanos tas nekādi neuzlabo. Pārskatāmā nākotnē arī nekāda tuvināšanās nav iespējama. Man vienmēr ir interesējis kā dzīvo cilvēki ārpus ''mana burbuļa'', ar kādām problēmām viņi saskaras utt. Savādāk tā izpratne par dzīvi tāda vienpusēja un stipri ierobežota. Tags: eksistenciālisms |
| Decembris 7., 2020 | |
| 09:24 [Link] | Pietiks žēloties par skarbo dzīvi. Nedēļas nogalē noskatījos Podnieka ''Vai viegli būt jaunam?''. Pilnā apjomā nekad to nebiju redzējis. Esmu diezgan iespaidots. Tie padomju Latvijas jaunieši, manā dzimšanas gadā, runāja tik loģiski un argumentēti, ka nevilšus rodas vēlme salīdzināt ar mūsdienu jauniešiem un jaunietēm. Kopumā jau filmā attēlotais jaunatnes noskaņojums diezgan tieši turpinājās arī 90.gados. Režīms bija mainījies, bet sabiedrība jau palika tā pati. Daudzējādā ziņā tas turpinājās arī laikā ko jau es tieši piedzīvoju - 2000.gadu sākumā. Šodienas apstākļi jau ir diezgan atšķirīgi, ļoti daudz citu lietu uzslāņojies virsū. Kaut gan savā būtībā jau sabiedrība nav radikāli izmainījusies. Vēl ar sievu nonācām pie atziņas, ka tur attēlotie panki un Pērkona koncerta skatītāji teju visi ir ģērbušies kā no kādas panku stila enciklopēdijas izkāpuši. Tik krāšņus pankus mūsdienās atrast ir retums. Šodien ir hūdiju laikmets, visiem ir slinkums stundām veidot savu frizūru un aksesuārus. Tags: ko es redzēju |
| Decembris 3., 2020 | |
| 12:27 [Link] | Beigu beigās vēl izrādīsies, ka sazvērestību teorētiķiem kaut kur būs bijusi taisnība. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomi |
| Decembris 2., 2020 | |
| 09:53 [Link] | Jaunāko ierobežojumu kontekstā visvairāk žēl ir bērnudārza audzinātāju. ~12h pavadīt sejas maskā galīgi nav jauki. |
| Novembris 19., 2020 | |
| 18:30 [Link] | Pēdējo gadu jaunajā latviešu rokmūzikā ir viens projekts, kas man sevišķi simpatizē. Grupa ar smieklīgo un publiskā vietā grūti izrunājamo nosaukumu - Strapon. Diezgan labi pazīstu vokālistu, bet tas nav iemesls kāpēc es te viņus reklamēju. Vieni no retajiem, kas šodien spēlē tādu diezgan tīru un oldskūlīgu hardroku. Bez nekādām figņām vai laikmetīgām tendencēm. Tīrs roks. Turklāt čaļiem ir kārtīgs sex, drugs & rock'n'roll dzīvesveids. Izdevuši pat divus albumus (nu labi, pusotru): https://strapon.bandcamp.com/ Šo klipu kaut kā biju palaidis garām, kaut gan tas ir lielisks: https://www.youtube.com/watch?v=OpbPnKi |
| Novembris 17., 2020 | |
| 08:24 [Link] | Nesen ar sievu apmainījāmies novērojumos par latviešu valodas lietojumu. Viņa novērojusi bīstamu tendenci, ka jauniešiem (pamatskolas vecuma) daudz vieglāk ir izteikties angliski nevis latviski. Latviešu valodā ir ļoti neliels vārdu krājums un faktiski dzimto valodu pārzin tikai sarunvalodas līmenī. Ja jāsaka kas sarežģītāks, tad daudz vieglāk to ir izdarīt angliski. Arī es esmu novērojis kā Rīgā jaunieši sarunājas. Tādā savdabīgā angļu/latviešu valodas mikslī. Sava veida ''pidžins'', kas nav īsti nav ne šis ne tas. Valstiskā līmenī visu laiku notikusi liela cīņā pret krievu valodas ietekmi (arī ne vienmēr sekmīga), bet angļu valodu visi uzņēmuši atplestām rokām (izņemot dažus ''trakus'' filologus). Tomēr, sāk šķist, ka angļu valoda, atsevišķās vecuma grupās, iesakņojusies dziļāk nekā krievu valoda jebkad bija spējusi. Pats par sevi šīs fakts varētu būt pat pozitīvs, ja tikai tas nenotiktu uz latviešu valodas rēķina. Latviešu valodas pozīcijas Latvijā tas diez vai stiprina. Tags: eksistenciālisms |
| Novembris 13., 2020 | |
| 09:26 [Link] | LU Deju folkloras kopa ''Dandari'' šogad svin 40 gadu jubileju. Zināmu apstākļu dēļ, grandiozās svinības ir atcēlušās. Tomēr, virtuālaja vidē šī jubileja tiek aktīvi atzīmēta. Pastāstīšu arī es savu Dandaru stāstu. Par šo kopu tā pa īstam uzzināju tikai pēc iepazīšanās ar savu topošo sievu, kura bija aktīva dalībniece un joprojām cenšas tāda būt. Pirmos gadus diezgan aktīvi gāju uz mēģinājumiem, tomēr sapratu, ka nekāds izcilais dancotājs neesmu un arī nebūšu. Kaut gan tā brīža horeogrāfe teica, ka var pat lācim iemācīt dejot un varbūt kaut kas arī būtu sanācis, ja būtu neatlaidīgāk darbojies. Šeit uzreiz ir nepieciešama atkāpe, ka šai kopai nav nekā kopīga ar Tautas deju ansambli. Šeit tiek dejoti minimāli apdarināti folkloras danči, kas cirkulēja latviešu vidē 19.gs. un arī jaunākos laikos. Uz TDAšņikiem viņi skatās drusku no augšas, kā uz folkbaletu kam ar tautas dejām ir ļoti attāls sakars un bez fonogrammas vispār nespēj padejot. Dandariem ir plašs muzikantu sastāvs un viņi paši gan spēlē, gan danco. Turklāt arī dziesmai ir nozīme un Dandari skaitās vienīgais kolektīvs, kas spēj vienlaicīgi dejot uz dziedāt. Nu lūk. Tad kad vairs nenācu uz ikdienas mēģinājumiem es biju sevi pasludinājis par Dandaru ''grūpiju''. Braucu sievai līdzi uz koncertiem, festivāliem, nometnēm, tusējos aizskatuvē, piestrādāju par fotogrāfu utt. Bija iespējas paceļot pa Latviju un Baltiju un iepazīt šo atvērto un draudzīgo dancotāju subkultūru par kuras eksistenci daudzi nemaz nenojauš. Tagad mana dalība pasākumos ir krietni retāka, bet reizēm joprojām labprāt dodos līdzi. It sevišķi, ja pasākums notiek interesantā vietā kur nav sanācis būt. Vēl pāris vārdu par kopas uzbūvi, kas ir ļoti interesanta. Lai arī formāli folkloras ansamblis, tā faktiski darbojas kā mūža organizācija. Tas kurš ir uzņemts par īsto dandaru, tāds paliek uz visu mūžu, pat ja viņš pārstāj dejot. Tāpēc šo 40 gadu laikā ir sakrājies ļoti daudz ''veco dandaru'', bet aktīvais sastāvs periodiski nomainās. Es, iespējams, esmu vienīgais gadījums kopas vēsturē, kas ir izgājis uzņemšanas ceremoniju, tomēr formāli nekļūstot par biedru. Toreiz bija īpaša situācija un īpaši apstākļi. Mūzika: Solstafir |
| Novembris 11., 2020 | |
| 09:10 [Link] | Armēnijas priekšrocība vienmēr skaitījās tās plašā un šķietami ietekmīgā diaspora visā pasaulē. Tomēr, pēdējā Karabahas kara laikā tā nespēja pārliecināt pasauli par Armēnijas lietas ''taisnumu un cietumu''. Pat kādreiz ļoti slavenā ASV armēņu rokgrupa System Of A Down pieslēdzās, radot patriotisku dziesmu un videoklipu. https://www.youtube.com/watch?v=XqmknZN Nekas no tā nepalīdzēja. Karu Armēnija faktiski zaudējusi, par mata tiesu izvairījusies no pilnīgas Karabahas zaudēšanas un nokļuvusi vēl ciešākā atkarībā no Krievijas... Tags: eksistenciālisms |
| Novembris 3., 2020 | |
| 15:22 [Link] | Nedēļu ilgs atvaļinājums šajā laikā ir diezgan bezjēdzīgs, bet nu tas ir beidzies. Galvenās izklaides bija ikdienas mini pārgājieni pa tuvāku un tālāku apkārtni (5-6 km. katru dienu) un lasīšana. Izlasīju Juvāla Noasa Harari bestselleru ''Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture'' un esmu patīkami pārsteigts. Uzrakstīts ļoti saistoši un viegli lasāmi un man tiešām patika. It kā pamatā zināmas lietas, bet ļoti veikli sarindotas secībā un kopsakarībās un pēc grāmatas izlasīšanas daudzi procesi vēsturē ir kļuvuši skaidrāki. Saprotu arī kāpēc akadēmiskajiem vēsturniekiem šī grāmata ne pārāk patīk. Kritiķi pārmet autoram (kurš ir vēstures profesors Izraēlā) nezinātniskumu. Viņuprāt, vēstures profesoram grāmata ir pārāk populārzinātniska, kas daudzus sarežģītus procesus pārāk vienkāršojusi un sniegusi daudzus nepietiekami pamatotus secinājumus. Par vienu otru secinājumu varētu piekrist, bet grāmata tiešām nav zinātniska monogrāfija un vieglas uztveramības vārdā ir upurēts diezgan daudz. Tomēr, svarīgākie fakti ir pamatoti ar atsaucēm un autors neaizstāv kādu vienu konkrētu teoriju, bet piedāvā lasītājam vairākas un diezgan saistoši apspēlē tās. Vēl kritiķi pārmēt, ka autora darbs ir zinātniski bezjēdzīgs, jo nesniedz nekādu jaunu teoriju par cilvēces izcelsmi vai kādu citu svarīgu tās attīstības problēmu. No vienas puses tā ir, autors tiešām nekādus revolucionārus atklājumus nav veicis tikai saistošā valodā pārstāstījis pētniekiem jau labi zināmas lietas. No otras puses, grāmata balstās ilgu gadu pētījumos un autoram tomēr ir savs viedoklis par cilvēces attīstību tās pirmsākumos, ko viņš arī pauž. Tas gan ir ļoti neuzbāzīgs, bet trenētai acij samānām motīvs, kas caurvij visu grāmatu. Par ''Kognitīvo revolūciju'', kas palīdzēja Homo Sapiens kļūt pārākiem par citām radniecīgajām Homo sugām un rezultātā palikt vienīgajiem. Vienā vietā gan autors kļūst pārāk tiešs un moralizējošs. Nodaļā par mūsdienu industriālo lauksaimniecību, kurai viņš velta ļoti skarbu kritiku. Tas kļūst saprotamāk zinot, ka autors ir pārliecināts vegāns, tomēr kopējo grāmatas noskaņu (tādu viegli ironisku skatījumu no malas) tas drusku pabojā. Kopumā laba grāmata, kas nezinātājiem sniegs daudz vērtīgas informācijas par cilvēces vēstures senākajiem posmiem, bet zinātājam daudzas lietas sakārtos un ļaus ieraudzīt drusku savādākā gaismā. Tags: Grāmatu tārpa ziņojums |
| Oktobris 30., 2020 | |
| 18:57 [Link] | Reti labs prozas gabals no Satori. Drusku par covid, drusku par rudens noskaņām kopumā. Man patika. https://satori.lv/article/karnevals Tags: eksistenciālisms |