indulgence

Ja privātajam uzņēmumam pietiekama kapacitāte un resursi, tad arī tas apaug ar neprofesionāliem liekēžiem, kas imitē darbu. Man tieši galvenais pacients tāds, kuru vēroju klusā apbrīnā: marketinga nodaļas vadītāja dzīvo un darbojas ar pārliecību, ka marketings aprobežojas ar reklāmas plakātā pareizas beibes un fona tai izvēlēšanos, jebkuru 3dienu projektu spēj izvilkt līdz 3 nedēļām, taču sēž savā amatā, saņem algu kā Kalvītis Lattelekom padomē, trenkā daudz izglītotākos padotos (kuriem vismaz grāds ir marketingā) un uzskata sevi par businesa haizivi. Mazāks kantorītis ar šādu darba stilu nobankrotētu pāris mēnešu laikā, aber te viss kā pa sviestu - pietiekami plašs tīkls pa visām 3 Baltijas valstīm, lai ko tādu nepamanītu. Reālu zaudējumu nav, nenopelnīto aprēķināt nav iespējams, cirks turpinās (darbinieki un izpildītāji griež zobus, aiz muguras neslēpti ņirgājas, acīs smaida un klanās, jo naudu pelnīt kā ta vajag). Un ja tur kādu atlaidīs, tad kādu no tām marketinga departamenta beibēm, kuras reāli procesu velk par spīti bosenes pūlēm to maksimāli kavēt. Tb acīmredzot vaina ir cilvēkresursu ziņā pārāk plašu struktūru neprasme menedžēt, vienalga, privāta vai valsts bodīte.

fenrir

Ja kantoris to var atļauties, cikls vēl nav noslēdzies. Cits jautājums būtu ja vadībai nāktos sākt ņemt aizņēmumus lai beibes algu nosegtu neiedziļinoties vai ir kāda jēga no viņas (kas, protams, gan jau ka nenotiks un apgriezīs reāli strādājošos, nodaļa vispār neko vairs nevarēs padarīt, un viss tāpat beigās, cerams, novedīs pie parazīta izlingošanas).

indulgence

Konkrētajā gadījumā veikalu tīkls tik plašs un apgrozījums tik liels, ka marketbosenes alga ir piliens jūrjā. Un pat grūtos laikos vadošā ešelona algas ir pēdējais, ko skar optimizācija. Kad vadībai ķersies klāt, tad jau bankrots klāt - visticamāķ, jau pirms tam aizjūras īpašnieki pasākumu slēgs kā nerentablu. Bet ne jau par to stāsts - tas bija tikai piemērs iz dzīves, ka kur liela ļaužu un naudas masa, tur neizbēgami veidojas dienderu slānis. Un tas nav īsti dalāms: valts/privāts.

fenrir

Un kā vēl ir dalāms - ja privātajā sektorā parazīti savairojas, tev ir iespēja viņiem savu naudu nedot. Ja valsts pārvaldē - tevi policija ved uz VID skaidroties par nodokļu nemaksāšanu. Tur tā atsķirība.

petrovichs

Emmm... Ir daži monopoli.

sara

āmen- !

no dzīves pieredzes - tiešām ir bijis, ka valsts iestādēs j'\astrādā kukumu uzmetis un tā, ka privātā saņem 5 x lielāku algu, a neko no tevis īsti nepras, jo uzņēmums liels un peļņa nāk- un sāk aapaugt ar dienderiem- tieši tāpat kā valsts- tas tiesa. Vienīgi privātais spēj ātrāk attīrīties, ja vajag un šādā krīzes situācijā spēj daudz fiksāk reaģēt

indulgence

Redz, būt dienderim privātā uzņēmumā nenozīmē būt stulbam. Bieži vien tieši dienderi izrāda apbrīnojamu attapību metodēs, kā veidot priekšniecības acīs neaizvietojama darbinieka tēlu.

Sākot no vienkāršām metodēm, piemēram, bankas klerks ierodas birojā, tad ar šausmīgi svarīgu sejas izteiksmi un papīru mapi padusē apskraida visus vajadzīgos kabinetus, it kā kādu meklētu - visi redz, ka puisis raujas vaiga sviedros, ir čakls un darbīgs, - un kad tas paveikts, dodas internetā "paganīt aitiņas" ij sarunāt uz vakaru pisienu, tikai ne strādāt (metode konkrēta iz dzīves un attaisnoja sevi). Vai arī, kā to dara manis aprakstītā marketinga guru: mētājas ar rīkojumiem "aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko", nemitīgi liek mainīt darba procesā visu ko, līdz dedlains sasniegts, atbildīgie padotie panikā raujas brīvdienās un pa naktīm (bet reizē arī jūtas daudz ko nepaspējuši izdarīt, tb pie augstāk stāvoša bosa sūdzēties neies). Visai mērķtiecīgi tiek radīts tāds haoss, kurā orientējas tikai pats haosa izraisītājs - ko jūs bez manis vispār iesāktu?!, - padotie iebiedēti, priekšniecība redz "bargo un izlēmīgo vadības stilu" un viss pīrāgos. Beigu beigās padotie, pakaļu putās darbu paveic, un tiek raportēts uz augšu: "Es paveicu!" Aber augšā aplaudē - vo kādi mums lieliski nodaļu vadītāji! Tb lai "augšas" sāktu tīrīšanu komandā, vai nu reāli jānobrūk kādam projektam, nesot acīmredzamus zaudējumus, vai kādam padotajam jāsaņem dūšu (bet minētā vainas apziņa bremzē), jāpieraksta visus cundurus un jādodas pie bigbosa. Lielākā daļa izvēlas pie pirmās izdevības mainīt darba devēju, nevis riskēt ar kašķi. Un tā tas vilcieniņš ripo. :)