indulgence

Konkrētajā gadījumā veikalu tīkls tik plašs un apgrozījums tik liels, ka marketbosenes alga ir piliens jūrjā. Un pat grūtos laikos vadošā ešelona algas ir pēdējais, ko skar optimizācija. Kad vadībai ķersies klāt, tad jau bankrots klāt - visticamāķ, jau pirms tam aizjūras īpašnieki pasākumu slēgs kā nerentablu. Bet ne jau par to stāsts - tas bija tikai piemērs iz dzīves, ka kur liela ļaužu un naudas masa, tur neizbēgami veidojas dienderu slānis. Un tas nav īsti dalāms: valts/privāts.

fenrir

Un kā vēl ir dalāms - ja privātajā sektorā parazīti savairojas, tev ir iespēja viņiem savu naudu nedot. Ja valsts pārvaldē - tevi policija ved uz VID skaidroties par nodokļu nemaksāšanu. Tur tā atsķirība.

petrovichs

Emmm... Ir daži monopoli.

sara

āmen- !

no dzīves pieredzes - tiešām ir bijis, ka valsts iestādēs j'\astrādā kukumu uzmetis un tā, ka privātā saņem 5 x lielāku algu, a neko no tevis īsti nepras, jo uzņēmums liels un peļņa nāk- un sāk aapaugt ar dienderiem- tieši tāpat kā valsts- tas tiesa. Vienīgi privātais spēj ātrāk attīrīties, ja vajag un šādā krīzes situācijā spēj daudz fiksāk reaģēt

indulgence

Redz, būt dienderim privātā uzņēmumā nenozīmē būt stulbam. Bieži vien tieši dienderi izrāda apbrīnojamu attapību metodēs, kā veidot priekšniecības acīs neaizvietojama darbinieka tēlu.

Sākot no vienkāršām metodēm, piemēram, bankas klerks ierodas birojā, tad ar šausmīgi svarīgu sejas izteiksmi un papīru mapi padusē apskraida visus vajadzīgos kabinetus, it kā kādu meklētu - visi redz, ka puisis raujas vaiga sviedros, ir čakls un darbīgs, - un kad tas paveikts, dodas internetā "paganīt aitiņas" ij sarunāt uz vakaru pisienu, tikai ne strādāt (metode konkrēta iz dzīves un attaisnoja sevi). Vai arī, kā to dara manis aprakstītā marketinga guru: mētājas ar rīkojumiem "aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko", nemitīgi liek mainīt darba procesā visu ko, līdz dedlains sasniegts, atbildīgie padotie panikā raujas brīvdienās un pa naktīm (bet reizē arī jūtas daudz ko nepaspējuši izdarīt, tb pie augstāk stāvoša bosa sūdzēties neies). Visai mērķtiecīgi tiek radīts tāds haoss, kurā orientējas tikai pats haosa izraisītājs - ko jūs bez manis vispār iesāktu?!, - padotie iebiedēti, priekšniecība redz "bargo un izlēmīgo vadības stilu" un viss pīrāgos. Beigu beigās padotie, pakaļu putās darbu paveic, un tiek raportēts uz augšu: "Es paveicu!" Aber augšā aplaudē - vo kādi mums lieliski nodaļu vadītāji! Tb lai "augšas" sāktu tīrīšanu komandā, vai nu reāli jānobrūk kādam projektam, nesot acīmredzamus zaudējumus, vai kādam padotajam jāsaņem dūšu (bet minētā vainas apziņa bremzē), jāpieraksta visus cundurus un jādodas pie bigbosa. Lielākā daļa izvēlas pie pirmās izdevības mainīt darba devēju, nevis riskēt ar kašķi. Un tā tas vilcieniņš ripo. :)