Šulcs te garām gāja - [entries|archive|friends|userinfo]
vistu_zaglis

[ website | šulcs.lv ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| VZL ]

[Apr. 15th, 2019|04:25 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[mood |Pirmdiena]
[music |Iyeoka / Simply Falling]

"Nē nu paga, kāpēc tik maz?", viņa teica un iebēra topošajā kāsī vēl kārtīgu šķipsnu zaļā pulverīša. "O, tagad būs labi", viņa atzinīgi pamāja ar galvu par savu panākumu.

Jajebu, cilvēki, es nezinu, kādas jums tur pieredzes, bet es šitā tripojis nebiju nekad mūžā, es nekad nebūtu domājis, ka no lauku labumiem var šādi apsisties!

Pirmās aizdomas par ahtungu parādījās jau aizejot atpakaļ līdz virtuvei, apsēžoties pie galda un secinot, ka es varu nokoncentrēt uzmanību uz kaut ko vienu. Vai nu uz sarunu, vai uz sēdēšanu uz krēsla, vai uz to, ka virtuvē lampa. Ielīst dīvānā šķita prātīgāka ideja, un dīvānā iestājās it kā pazīstamais, bet ne līdz galam patīkamais stāvoklis, kad tava aktīvā apziņa nodalās no visām pārējām smadzenēm. Tu spēj domāt pilnīgi taisni un nesamocīti, bet viss, kas saistīts ar kustībām, skaņu izdošanu, saņemšanu un procesēšanu, attēliem un atmiņu – ar to nodarbojas cita smadzeņu daļa, ar kuru nākas īpaši, eksplicīti komunicēt un pierunāt izveikt to, ko jau tajā brīdī šķiet svarīgi izveikt. Nu tur – tu apzināti saņemies uz to, ka jāatver acis un jāpaskatās apkārt; apzināti nogādā informāciju, ko gribi, lai tavs rumpis audiāli nokomunicē, uzmanīgi seko līdzi, lai tiek pateikti tieši tie vārdi, kurus tu gribēji, lai pasaka, vispār tas jau uzreiz sāka šķist samērā nogurdinoši.

Sākumā pat izdevās kaut kādas dīvainas sarunas, lai gan kādā mirklī B atzina, ka īsti līdz galam nav kursā, kāpēc pacēlusi konkrēto tēmu un kā tas vispār kaut nedaudz ir saistīts ar to, par ko šī saruna sākās. Bet vienā brīdī es sevi pieķēru pie domas, ka tā manis daļa, kas ir apzināta un domāt spējīga – viņa neveido atmiņas. Vispār. Ar atmiņu nodarbojas tā smadzeņu daļa, ar kuru man nākas visu laiku sadarboties, un es precīzi atceros visus notikumus, kas saistās ar jebko fizisku, bet domu procesi ir aktīvi, kamēr ir aktīvi, un pazūd jau nākamajā brīdī. Saproti, tev uzdod jautājumu, tu pie sevis izdomā nesarežģītu, trīs teikumus garu atbildi, un sāc sūtīt šo atbildi pārējām smadzenēm, lai viņa tiktu vokalizēta. Pie pirmā teikuma beigām tu sāc aizmirst, kāds bija jautājums. Pie trešā teikuma tu vairs neatceries pirmo. Un tev nākas priekš sevis atkārtot atkal un atkal, lai tas neaizietu pilnīgā nekurienē, bet tomēr nosēstos kā atmiņa, ka tu nespēj veidot nekādas atmiņas. Tas bija creepy AF, es redzēju, nu tā, ka tiešām _redzēju_ sarakstu ar domām, kuras būtu jāpasaka, un _redzēju_, kā viņas viena pēc otras tiek noplēstas un aizlido kaut kur nekurienē. Pārējos vizuālos efektus pat nemēģināšu pārstāstīt, tur man trūkst tēlainības. Bet es pavisam skaidri un apzināti sapratu, ka nespēju neko atcerēties, un šī apjausma nešķita pārāk iepriecinoša.

Kaut kādā brīdī es iedomājos, kā būtu, ja es pamostos no rīta un secinātu, ka šis stāvoklis ir permanents. Šī doma man ārkārtīgi nepatika, es piezīmēšu, tāpēc es viņu pāris sekunžu laikā aizmirsu. Jo, nu, Memento, anyone? Protams, ka es atceros, kā aiziet līdz turienei vai šejienei, bez piedomāšanas varu ieliet sev ūdeni, bet tajā pat laikā es pat vairs neatceros brīdi, kurā izlēmu piecelties to darīt.

Vēl mazliet, un komunikācija ar realitāti kļuva pārāk sarežģīta. Nē, nepārprotiet, apziņa joprojām darbojās ar ierasto jaudu un saprata visu, kas notiek. Un ļoti gribēja saņemties un pateikt B, ka es ar viņu nerunāju nevis tāpēc, ka nerunāju, bet tāpēc, ka trūkst resursu izdot jebkādas skaņas. Vienīgi, well, tajā brīdī trūka resursu izdot jebkādas skaņas, es fiziski ne uz ko tādu nebiju spējīgs. Uz mirkli izdevās pierunāt sevi atvērt acis un apskatīties apkārt, secināju, ka istaba joprojām izskatās kā ierasts, nolēmu ticēt, ka vizuālā infomācija līdz manīm nogādāta bez kropļojumiem – atgādināšu, ka aktīvā smadzeņu daļa dzīvo savu pavisam neatkarīgu dzīvi no tās, kas saistīta ar jebkādiem sensoriem – aizvēru acis un pavisam skaidri redzēju, kā manis paša domas kļūst aizvien īsākas un īsākas, līdz pārvēršas vienā vārdā. Kas ir uzrakstīts uz ķieģeļu sienas pelēkiem burtiem Trajan fontā. Es aizmirsu, kas tas ir par vārdu, bet viņš sākās ar burtu R, vai vismaz tā man šķiet.

Kādu brīdi pabesījos par notiekošo, jo vispār šķita mazliet absurdi nobraukt visu šo gabalu tikai tāpēc, lai pavadītu visu nakti tripojot, nolēmu saņemties, savākties un pieslēgties realitātei. Nosūtīju atlikušajām smadzenēm rekvestu atkal atvērt acis un apskatīt, kas notiek apkārt, un ziniet, kāda bija atbilde uz šo rekvestu? Wait for it... Lapsiņa! Zīmēta lapsiņa! Es tāds pie sevis "wait, wut?", mēģinu paskatīties vēlreiz, un tagad attēlā ir koks. Viens vientuļš koks uz balta fona. Mirklis ohuja, un sapratu, kas ir noticis. Viss pārējais organisms ir bezkaunīgi aizmidzis. Aizmidzis un tupa sapņo kaut kādu nesakarību, man pat ir iespēja šo sapni mazliet it kā redzēt, bet no malas, un tas ir totāli bezjēdzīgs attēlu kopums. Man mazliet grūti izstāstīt, cik _ļoti_ es  ahujel pie šīs atklāsmes, jo nu – a ko man ta tagad darīt? Es taču esmu pie pilnas apziņas! Tā arī nācās pavadīt visu šo laiku imagināri bungājot pa galdu un gaidot, kad fiziskajam apvalkam labpatiksies pamosties, tas kaut kādā brīdī apnika un es nolēmu proaktīvi pamodināt sevi, lai pastāstītu B šo tikko notikušo ahtungu, lai arī tas neaiziet nekurienē, labi, ka uz šito saņēmos, jāteic.

Tur arī radās sajūta, ka laikam šī nebūs pati produktīvākā nakts mūžā, un ir pamazām jātaisās gulēt, nekas te labāk nekļūst. Iekārtojos, palīdu zem segas, aizmigu. Nu – fiziskais es aizmiga, prāts, protams, nē, prāts palika skatoties visādas šizofrēniskas bildes un domājot par to, ka nespēj atcerēties iepriekšējot domu, un tad vēlreiz padomājot par to, ka nav ne mazākā priekšstata, kas bija tas, ko es domāju pirms tam. Jebaķ, ļaudis, nē, es protams nevienā brīdī nenožēloju notikušo, bet kaut kā negribētos to piedzīvot vēlreiz. Es te burtos nespēju nodot ne trešdaļu visu to ahtungu un wtf-u, kas notiek, kad tu nodalies no sevis paša, vienkārši pierakstīju galvenajos vilcienos personīgajai referencei. Ja vēl kaut ko atcerēšos – papildināšu, bet ir aizdomas, ka neatcerēšos vis.

Pamodos, paskatījos apkārt, padomāju pie sevis, vai es jūtos es pats, ar prieku secināju, ka jā, informācijas apmaiņa ar realitāti ir atjaunota, attēls tiek nodots reālā laikā, izejošā komunikācija notiek reālā laikā, es atceros, ko es tikko pateicu, un ļoti, ļoti atviegloti nopūtos.
linkiet garām

Comments:
[User Picture]
From:[info]unpy
Date:April 15th, 2019 - 05:32 pm
(Link)
Mhm. Visai klasiska pieredze, jāsaka - https://youtu.be/1XzFVsMWeEI
[User Picture]
From:[info]vistu_zaglis
Date:April 15th, 2019 - 05:34 pm
(Link)
Tā reize, kad es zināju, kas būs aiz linka vēl pirms nospiešanas, hehe
[User Picture]
From:[info]unpy
Date:April 15th, 2019 - 05:43 pm
(Link)
Visādi citādi, jauki aprakstīji, ja kāddien kāds prasīs, kā ir pie tādas jaudīgākas iepīpēšanas, tagad varēšu mest linku uz Tavu ierakstu.
[User Picture]
From:[info]puce
Date:April 15th, 2019 - 05:47 pm
(Link)
:D :D
[User Picture]
From:[info]ratatoska
Date:April 15th, 2019 - 06:12 pm
(Link)
Satriecoši. Bez vistuzagļa stāsta es nesaprastu multeni un bez vistuzagļa stāsta nekad par šo multeni neuzzinātu.
[User Picture]
From:[info]rasbainieks
Date:April 15th, 2019 - 06:12 pm
(Link)
nu bet vismaz fontu atceries!
[User Picture]
From:[info]vistu_zaglis
Date:April 15th, 2019 - 06:14 pm
(Link)
Jā, es pats nesapratnē, kāpēc tas konkrētais attēls palika acu priekšā. Bet vispār tagad padomājot – es atceros visus attēlus, kas bija incoming no realitātes, varbūt šis konkrētais arī aizgāja tajā pašā folderī.
[User Picture]
From:[info]honeybee
Date:April 15th, 2019 - 06:56 pm
(Link)
Jbķ
[User Picture]
From:[info]unknown_entity
Date:April 16th, 2019 - 09:29 am
(Link)
Man šitā katru reizi, tādēļ arī nepīpēju. Neesmi mēģinājis gulēt aiziet, tiesa
[User Picture]
From:[info]vistu_zaglis
Date:April 16th, 2019 - 04:09 pm
(Link)
Man abida par to, ka mani zaļumi vispār īsti neķer, ar atsevišķiem izņēmumiem, es tur tā tīri kompānijas pēc savilkos. Un hobana, zdrassķe. Šitas jāliek aiz auss, un vismaz ārpus mājām tomēr jāizvairās no.
[User Picture]
From:[info]hilda
Date:April 16th, 2019 - 11:41 pm
(Link)
Apsveicu ar pirmo jauko pieredzi.
Skaistākus apsveikuma vārdus sacerēšu citu reizi, jo šobrīd esmu pārāk sapīpējusies.