| Kā kļūt par šovinistu cūku divarpus dienās |
[Jan. 2nd, 2016|06:10 pm] |
Atvainojiet, draugi, ka nesanāca piedalīties viscibas sveikšanas un vēlējumu diskotēkā, bet mums ir attaisnojošs iemesls: šī bloga orgkomiteja spontāni izlēma, ka Jaungada sagaidīšana būtu labs un sociāli attaisnojams iemesls varoņpilsētas Bratislavas apmeklēšanai. Ko arī realizējām.
Šī neaprakstāmi jaukā vieta jau bija paspējusi pagaist no atmiņas, tāpēc jau atkal varēju ieplestu žokli skatīties apkārt un brīnīties. Un justies kā šovinistam, un saprast, kāpēc čehi veras uz saviem dienvidu brāļiem ar tādu kā – nē, pat ne pārākumu, bet drīzāk iejūtību. Jo saprotiet, dienvidu brāļi – viņi patiesi cenšas. Viņi mēģina visu izdarīt tā, lai būtu kā pie pieaugušajiem, lai viss notiktu kā īstās pilsētās. Tikai kaut kā nekādi nesanāk.
Turpat blakus vecpilsētai kalna galā majestātiski stāv pils. Tumša un neizgaismota ikdienā, vecgada vakarā viņa atmirdz ieblāvās karoga krāsās un no lampiņu virtenēm darītos ornamentos. 2016, tā vēsta no lampiņu virtenēm darītais ornaments. Un tūrists labticīgi traušas pakalnā, lai novērtētu senās kultūras mantojumu, bijīgi ieiet pa pils vārtiem tādā nelielā, kantainā pagalmā, kurš ir tukšs, pilnīgi tukšs, vienīgais dekora elements ir pāris nelielas stikla durvis vēstures elpas apdvestajos, sešdesmit gadus senajos mūros. Wow!, pie sevis padomā tūrists.
Pie gadumijas pilsēta nopietni un rūpīgi gatavojas milzu pūļiem, ir mobilizēti visi iespējamie spēki, krastmalā satiksme slēgta, uz ielām miljons policijas mašīnu, pie ieejas vecpilsētā aizdomīgākiem tēliem (t.sk. man, piemēram) tiek pārbaudīts mugursomas saturs, organizācija ar bažām un aizdomām sāk gatavoties masu svinībām zilās* Donavas krastos. Pūlis patiesi prātam neaptverams, cilvēki pie upesmalas margām vietām stāv pat divās rindās. Šķiet pie paša, paša salūta šaušanas centra, kur bez jelkādas grūstīšanās ieriktējāmies arī mēs, stāvēja trīs rindās. Bet varbūt es pārskatījos.
Un tā it visā, pilnīgi visā. Noskatījuši, ka citur ir ar pogu iedarbināmi gājēju luksofori, arī lepnie bratislavieši pie sevis ierīko šādu haiteku. Lūk, tu stāvi četru joslu ielas malā, nospied pogu lai tiktu pāri, ielas vidū uz drošības saliņas iedegas zaļā gaisma. Kas ļauj tev šķērsot pirmās divas joslas. Ko? Tu gribēji iet pāri visai ielai, nevis tikai aiziet līdz vidum? Nu tad spied nākamo pogu un gaidi, kamēr tiksi pie nākamās zaļās gaismas. Mēs gan nesaprotam, kas tās tev par tādām dīvainām vēlmēm, visi parasti aiziet līdz vidum un nāk atpakaļ.
Ielas pilnīgi noteikti ir skaistas, omulīgas un senlaiku elpas apdvestas, taču ārpus vecpilsētas – tumšas un tukšas. Atkritumu urnas pie stabiem piestiprinātas apmēram pusotra metra augstumā. Man ērti, par pārējiem neesmu tik drošs. Upmalas promenāde ir jauka un romantiska, tāpēc šo noskaņu neviens nepūlas sabojāt ar izgaismošanu. Tā vietā ne pārāk plašā celiņa pašā vidū lampiņas saliktas asfaltā, tieši tādā augstumā, lai varētu nepamanīt un paklupt. Viesnīcā Villeroy&Boch santehnika ļoti labi sadzīvo ar pasaulē lētāko tualetes papīru un dušu, kurai tek uzgalis. Istabā goda vietā stāv fēns. Oriģinālajā kartona iesaiņojumā. Atvērtā, jo nē, viņš nav pilnīgi jauns.
Un tā, septiņreiz izvandījies pa vienām un tām pašām piecām vecpilsētas ielām, tu saproti, ka šis izbrauciens būs tieši tāds, kā tu biji sapņojis. Gulēt, ēst un dzert. Dažādās secībās un izpildījumos. Ar mazliet aizdomās sarautu uzaci, jo par spīti visapkārt valdošajam kolhozam, pilsētā Bratislavā ir dārgi. Tiešām nepatīkami dārgi. Jā, burgeris bija ekselents, bet ne jau par 10 eiro! Alus? Trīs eiro? Jūs jokojat? 8 mazi pelmenīši pa seši? Par šādām cenām pieticīgajā nomales miestā Prāgā mēdz smieties sejā un rādīt ar pirkstu. Patiesais gastronomiskais prieks bija iestāde ar feispalmīgo nosaukumu PizzaMizza, tik gardu picu es nebiju ēdis až neatceros cik sen, ļoti iesaku, ļoti. Vecā gada vakaru, starp citu, aizvadījām Depresijā. Tas šķita akurāt atbilstoši, kā arī Depresijā varēja smēķēt, bija salīdzinoši silti un idilli jauca tikai tas, ka uz labierīcībām bija jādodas ārā, tad blakus durvīs, tad caur garu aukstu gaiteni līdz galam. Tur galā, kā jau pieklājas, labierīcības iedalītas vīriešu un sieviešu būcenītī, nevienam pat neienāk prātā, ka ja turp jādodas ar bārā izdiņģētu atslēgu, tad apmeklētāji šīm labierīcībām 99% gadījumu turp dosies pa vienam.
Taču kopumā Bratislava ir brīnišķīga, brīnišķīga pilsēta, kurā pietrūkst tikai divas lietas. a) ko redzēt, b) ko darīt. Bet tev ne uz mirkli neparādās tāda kā aizvainojuma vai piečakarētības sajūta, nē, tev sirds gavilē. Jo ir kā, skat, ja atļausiet līdzības, reku atskrien četrgadīgs bērniņš kurš ar krītiņiem noķellējis lapu, un acīm mirdzot tev rāda, skaties!, reku' sunītis, reku' es, a šitā ir māja. Nu tu taču nevari viņam pateikt, bērniņ, piedod, šis tavs zīmējums no pilnīgi jebkura skatupunkta ir pilnīgs sūds. Nē, tu smaidi, māj ar galvu un saki 'malacis!' Un ja tu esi šī bērniņa vecāks – tu sajūsmā nobildē šo, būsim godīgi, bezsakarīgo smērējumu un lepni iepostē feisbukā, kur saņem 68 laikus un 5 komentārus "cik skaisti".
Ienāca prātā, ka Prāgu var salīdzināt ar tādu pieredzējušu, hedonisku dāmu, kas izbauda dzīvi, kas apzinās savu skaistumu, nekautrējas no ne-perfektumiem, bet zina savu vērtību, un kāds varbūt ātri garāmskrienot vienkārši palūrēs uz pupiem un noelsīs 'uhti!', bet kāds cits gribēs iepazīties un patiesi novērtēt. Un Bratislava ir tāds pirmsskolas vecuma skuķēns it kā glītās bizītēs un punktainā kleitiņā, tak ar nošmulētu seju un mazliet puņķi pie deguna, runā it kā normālā valodā, bet nav līdz galam apguvusi gramatiku un neprot izrunāt burtu Ř, un viņa tev rāda no krēsliem un segām uzbūvēto pili, cienā ar smilšu kūkām un iedomātu tēju, un tu ar prieku piedalies šajā rotaļā. Varena pils!, tu saki, un ļoti garšīga tēja! Un bezmaz pats tam sāc noticēt.
Ļoti izdevušās brīvdienas, es uzskatu. Un brauciet, biedri, uz Bratislavu, labs garastāvoklis garantēts pat visnejēdzīgākajā ziemas aukstumā.
Fotogrammas gaidiet pie biedres ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) etalonfunkcija, no manis bonusā izkārtne īpaši priekš cloned_pt, es zinu, viņš nespētu paiet garām.
* Donava varbūt ir zila biedra J. Štrausa iztēlē, dabā viņa ir nepatīkami zaļgana. Starp citu, uzminiet, kas skanēja uguņošanas pavadījumā? Un gan jau katru gadu, es neticu, ka tā bija vienkārši sakritība.
|
|
|
