bā, te ir vilki. naktī gāju čurāt un pati dzirdēju

no rīta izprenkojām Eiženu, pievedām lielo suni (kurš nekad nenāk istabās) pie gultas un pamodinājām E

Eižens saka "es te varētu dzīvot". es arī te varētu dzīvot. varbūt vēl ne šogad, bet es varētu nobriest dzīvošanai mežā.

aizgājām tikai līdz Slīteres robežai, bērni gribēja iet jūrā, nevis gar to. noķērām zalkti, medūzu, kurkuļus, vējzivi, garneli un kazragu. pēc tam palaidām. simo apdega saulē, bet vakarā tik un tā vēlreiz prasījās peldēties. ūdens tīrs, skaidrs, bez zālēm. Eižens saka, ka gribētu šeit dzīvot, nekur citur neesot tik labi. te jūrā ir "māju sajūta".
vecāmāte nelamājas. bet es joprojām neuzticos. pagalmu apsēdušas skudras, nu jau 5 pūžņi, un kož, lai kur cilvēks apstātos, laikam nolēmušas nonest šīs mājas. tie nav karojoši pūžņi, bet viena saime - iespējams viņu intelekts jau ir pārāks par mūsējo

Ingmārs man dzenas pakaļ ar dēlēm

laukos auto-veikals vairs ceturtdienās nebrauc, Dzelzītim galvā vēzis

vecāmāte ne tikai dūšīgi kurina, bet ir pagādājusi sev kaut kādu vietējo čivauvu vientulības kliedēšanai

vecie lamājas, vecā draud nedot zāles, ja viņš būs rupjš. mazais mieg un klausās. uzsedzu arī mazajam palagu uz galvas, sapratu, ka tas pret mušām vajadzīgs.

aizmiga, tagad mīšos vētrā pēc ūdens.

esmu saindējusies un drebuļos drebinos uz Rīgu

aukstas segas no āra ar nupat atvērušos ķiršziedu smaržu

Simoniņš šoreiz līdzi paņēmies slims, karsts, bet tik un tā apmierināts. sēž piepūties sarkaniem vaigiem bleķa ratiņos un ļauj sevi vest.

mana mīļākā lauku daļa - nolikt bēbi gulēt un braukt ar drandaļotu pēc alus un saldējuma.

pret vakaru e izvadāja Simonu vagoniņā pa visu teritoriju kādas sešas reizes. un S sēž kā ķipis, turās. kad apnika, apsēdās zem ozola un ilgi lika zīlēm micītes.
kaut mēs te varētu iekārtoties tā, ka palikt ilgi un strādāt no šejienes.
idejas ziņā vecie, protams, priecājas, bet realitātē viņi jau šodien nespēja mūs izturēt. jo E kļuva par iron golem un uzmaucis Pringles čipšu bundžu līdz elkonim klauvēja pa stenderēm Panorāmas laikā. un nebija apturams, jo tāds ir iron golem - viņu nekas nevar apstādināt.



"mēs nodedzināsim jūsu māju! april april!"

vecāmāte aizrāvusies ar dormeo un topšop sūtījumiem un mūs šonakt izguldīja Persijas prinča cienīgās gultasdrānās (kam apakšā vecie, pazīstami smakojošie suņa deķi)

foršs lauku brauciens, lai arī naktīs salām. bet bērni labi gulēja, nekašķējās. Simons ir saticīgs, ēd, ko dod, prot sevi nodarbināt, patīk autobusā braukt, kaķis patīk, ārā iet slingā, cik vajag. E toties dabūja "ziemas prieku" - ar siļķu kasti no kraujas līdz pat jūrai dragāt pa stāvu nogāzi un kliegt: i'm a hammer bouncer!
ziema manā gadalaiku topā vairs nav pēdējā vietā.

jāsaņemas iet pačurāt tumsā un aukstumā.
šovakar nedzērām. es gan cerēju, ka vakarā izvilks kādu šeriju vai brendiju. jo lauki, salšana un dzeršana ir nedalāmi.

nu, te aukstumā un klusumā tas bēbīts guļ kā nākas.

laukos sadzimuši odzēni

neesmu redzejusi spoguli kopsh 4dienas. smirdu pec laukiem. aizmuguree sedoshais man aizradija, ka esmu kreklu uz otru pusi uzvilkusi. shoferis salamaja, ka E ed saldejumu.