o nu būs vēl viena Nāves jūra https://www.la.lv/kaitejums-videi-liels-bet-neizmerams

Eižens saka "es te varētu dzīvot". es arī te varētu dzīvot. varbūt vēl ne šogad, bet es varētu nobriest dzīvošanai mežā.

šodien nav madūzu, šodien ir viļņi. uztupinu simonu uz piepūsta rozā virtuļa un ļauju jūrai izspļaut krastā.
tagad viņš drebinās satīts jakās
no rīta pamodāmies apdeguši, salauzīti, sastieptām sprandām un lapstiņām, bērni kašķīgi, pie jūras vēl bija nomācies, mēs mīņājāmies un apsvērām autobusu (ā ā mani dedlaini). jūra izdzēsa visu lieko.
man ir perfekti savelti mati.
āda pāriet no gliemežu krēma.

aizgājām tikai līdz Slīteres robežai, bērni gribēja iet jūrā, nevis gar to. noķērām zalkti, medūzu, kurkuļus, vējzivi, garneli un kazragu. pēc tam palaidām. simo apdega saulē, bet vakarā tik un tā vēlreiz prasījās peldēties. ūdens tīrs, skaidrs, bez zālēm. Eižens saka, ka gribētu šeit dzīvot, nekur citur neesot tik labi. te jūrā ir "māju sajūta".
vecāmāte nelamājas. bet es joprojām neuzticos. pagalmu apsēdušas skudras, nu jau 5 pūžņi, un kož, lai kur cilvēks apstātos, laikam nolēmušas nonest šīs mājas. tie nav karojoši pūžņi, bet viena saime - iespējams viņu intelekts jau ir pārāks par mūsējo

bērnus pieskata jūra

un skriešus uz jūru

mēs šajā pludmalē esam vietējie. mēs un Lāči esam te paliekam visilgākos periodus. bēbīts guļ ēnā, E mierīgi sēž pļenčkā, es lasu, I ēd fujeti. visi citi, kas te ap Jāņiem sabraukuši, tikai uz stundu atnāk ar mērķi apslacīties un aiziet. ap 12 katru dienu atnāk pusmūža resnuļu bariņš, kas laikam ciemojas pie kāda otrpus šosejai. bet mēs te dzīvojam (jo pagalmā ir tveice un drausmīgi daudz visādu kukaiņu)