mama drama ([info]virginia_rabbit) rakstīja,
@ 2024-06-13 19:44:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
labi ka bērēs izskatīties noraudājušamies ir sociāli pieņemami

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]usne
2024-06-13 19:50 (saite)
nezinu gan, man vienmēr ir kauns no tuvajiem cilvēkiem, kuri nespēj raudāt, jo raud parasti tie, kuri ir pietiekami tālu, lai to spētu.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]virginia_rabbit
2024-06-13 19:57 (saite)
es domāju, ka raudāšana ir normāla parādība un tā nav nekāda sacensība

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]usne
2024-06-13 20:07 (saite)
raudāšana ir privilēģija, ko tie, kam dots nenovērtē.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pelnufeja
2024-06-13 20:15 (saite)
What?

Es domāju, ka saprotu, no kurienes šāds izteikums nāk, bet tas ir diezgan muļķīgs. Piemēram, man raudāšana mēdz izpausties kā disociācijas forma. Es bieži nevaru pateikt lietas un aizbēgu no situācijām/sarunām, jo jūtu, ka tulīt nekontrolējami raudšānu, un man tas rada ļoti daudz problēmu, gan sociālu, gan reāli tādu, ka reizēm ir grūti risināt sarežģītas sarunas, jo es nespēju pārstāt raudāt, un tā točna nav privilēģija.

Raudāsana (un tās iemesli) tāpat kā viss cits ir kontekstuāls, un to nevar reducēt uz kaut ko vienu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]usne
2024-06-13 20:33 (saite)
es ļoti labi zinu, kā ir tad, kad nespēj sevi aizstāvēt, jo vari tikai paraudāt. man tā bija visu skolas laiku, līdz nomira Tētis, pēc tam es vairs neesmu spējusi raudāt nozīmīgās situācijās, tikai pie filmām vai negaidītas, ar jaunību un dzīvēsprieku asociētas mūzikas, krematorijā kad ielaiž bedrē jaunības draugu - pašnāvnieku.
spēja raudāt ir kaut kas vairāk par kontekstu, sociālu akceptu, traumas izdzīvošanu, emocionālās attīstibas posma indikātoru.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?