es ļoti labi zinu, kā ir tad, kad nespēj sevi aizstāvēt, jo vari tikai paraudāt. man tā bija visu skolas laiku, līdz nomira Tētis, pēc tam es vairs neesmu spējusi raudāt nozīmīgās situācijās, tikai pie filmām vai negaidītas, ar jaunību un dzīvēsprieku asociētas mūzikas, krematorijā kad ielaiž bedrē jaunības draugu - pašnāvnieku.
spēja raudāt ir kaut kas vairāk par kontekstu, sociālu akceptu, traumas izdzīvošanu, emocionālās attīstibas posma indikātoru.