7-jūdžu zābakos
nekas jau nenotiek uzreiz. ko tur - Romu vienā dienā neuzcēla?
ne darbs uzreiz uztop, ne gudrība pielīp, ne mīlestība, ne kas. bet ir, pienāk viena diena, kurā viss jau ir izmainījies. māja ieguvusi aprises, atziņas izkristalizējušās, bērni pieauguši..
šorīt gāju uz veikalu un pamanīju, ka arhitekta Toyo Ito idejas makets, uz ko vēl nesen skatījos izstādē, jau ir uztapis par ēku. drīz varēs tajā ieiet, nolikt grāmatas uz sola, uzspēlēt futbolu gaitenī. mēs tik ļoti gaidījām savu jauno telpu. sēdējām abas ar Tamami katra savā maketa pusē, skatījāmies caur logiem un smaidījām. un tajā mirklī es pirmo reizi tā pa īstam apjautu, cik liela nozīme ir tam, ka tev patīk telpa, kurā tu dzīvo vai strādā. ka tā taču ir mikro pasaule, kurai tu tajā brīdī piederi. arhitekts šajā gadījumā nav vienkārši uzkonstruējis kaut kādu tur apdzīvojamu platību, bet viņš ir materiāli noformulējis ideju par to, kas ir tā cilvēku kopiena, kas tajā uzturēsies, atradis izskatu mediju dizaina laboratorijai. un kas ir vēl svarīgāk (kāpēc arī Ito uzskatāms par lielu vīru) - visi piekrīt viņa versijai. gan studenti, gan pasniedzēji sajūt to kā savējo. varbūt, tas izklausās naivi vai kaprīzi - bet es zinu cilvēkus, kas izvēlēsies šo fakultāti tikai tās izskata pēc. sajūtas pēc - piederēt šai telpai, šai idejai.
un man liekas, ka tas ir laimīgs brīdis, kad tu esi par 100 % apmierināts ar vietu, kurā atrodies un to apzinies.
tā ir tā gudrība, kas piemīt Tamami. kad reiz atgriezusies no lieliski pavadītas saulainas pēcpusdienas kruīzā pa Tokiju, es atgūlos viņas ērtajā klubkrēslā un noelsos - zini, man liekas, ka Tokija ir skaistākā pilsēta pasaulē, viņa atbildēja - nuja, tāpēc jau es nebraucu uz ārzemēm! šī tiešā frāze var kādam izklausīties aprobežota vai iedomīga, bet man tā likās ļoti vērtīga. tā ietver sevī absolūtu harmoniju. tā ir reta sajūta. cilvēki dažkārt mēdz teikt - kā man patīk lauku gaiss vai kā man patīk kalni, es varētu te dzīvot mūžīgi utt, bet, tur dzīvojot, sāk gausties par vienmuļo darbu un garlaicību, bet cik daudz ir to cilvēku, kas dzīvojot, piemēram, laukos, spēj jebkurā brīdī atzīt, ka tā ir skaistākā vieta uz Zemes? man liekas, ka tā ir liela māksla - prast novērtēt to, kas ir.
es nezinu, vai to var saukt tīri par pieķeršanos lietām. jo Tokijai reizē piemīt arī kaut kas efemers, kā pilsētai, ko ik pārnedēļu nokrata zemestrīce un kuras valdība ceļ neskaitāmas slimnīcas nomalēs, rēķinoties ar katastrofas draudiem. bet ir tāda apmierinātība ar to, kas ir pašlaik un te. kas atšķiras no eiropeiski revolucionārā gara un mūžīgas tieksmes pēc kaut kā cita. tai pat laikā Tokija progresē speed-core ritmā, bet prasmīgi apvienojot to ar jau esošā harmoniju.
bet es? es esmu nedaudz iemācījusies būt mierā ar patreizējo. man patīk mana datorpele, mani zābaki, mana istaba, mani cilvēki, nodarbošanās. bet viss, kas man tiek dots, acumirklī arī tiek atņemts. man ir tāda dzīve, kas slīd ļoti ātri - nevis kā konditorijas fabrikas konveijers, bet kā motora spole. iespaidu tik daudz, ka liekas jau plūst pāri malām, cietais disks pilns, 4 vārstu sirds un 100 000 zirgaspēki. un liekas, ka nav laika apstāties, ļaut atziņām izkristalizēties, sajūtām nobriest, pat solījumu izpildīt. arī jaunajā fakultātē man būs lemts piedzīvot tikai atklāšanas mirkli, un tad jau es traukšos tālāk.
bet es mācos no šīs pilsētas, kur vis notiek ar paātrinājumu - 30 minūšu baudpilnas vakariņas, vienas dienas draudzības, 40 sekunžu karuselis. mācos izdzīvot tagad, nevis pēc tam. bet vēl līdz pilnībai tālu. visgrūtāk ir tikt galā ar mīlestību - dažkārt nepietiek tikai nokliegties "piedod!" un aizjoņot ātrvilcienā. prasās kaut 5 minūtes pastāvēt uz perona un pamāt ar baltu lakatiņu. citādi sajūta, ka viss vienā mirklī sprāgs, un visu jauno aizskalos apokaliptiski asaru plūdi.