viensvilks
viensvilks |
|
| viensVilks | ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Tikai mirki vēl atpakaļ, kādā purvainā meža piemalē iedegās kādas dvēseles gaisma. Kāds satraucās un kāds priecājās. Mani satina mazā kamoliņā un ielika mazā būrītī. Kā tādu nevainīgi apmaldījušos putniņu, ieburzīja ligzdiņā un baroja ik pa pāris stundām.
es nekad vairs neatradu ceļu atpakaļ bet tiem, kas man palīdzēja sākt jaunu, es saku paldies. |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Feb. 6th, 2020 @ 10:24 am . | |||
|---|---|---|---|
| Es no sirds ticu, ka katra dvēsele uz zemas nonāk ar konkrētu mērķi - lai šo mērķi sasniegtu, dvēsele pati izvēlas ģimenes, vietas un notikumus kurus izdzīvot. Jā, sāp mums - un dažreiz liekas ka debesis ir aizvērušās un nav nekam vairs jēgas. Es esmu izgājusi dažādas formas un veidolus savā dzīvē un daudzās no tām es pati sevi tā arī sapratusi neesmu, bet vienmēr ilgojos pēc vairāk. būs ļoti jokaini – bet ēc visa tā, kas notika manā bērnībā - es daudzus gadus centos pierādīt, ka cilvēka būtība un radība ir laba. Katrs indivīds ir burvīgs un skaists, daži vienkārši ir salauzti un apmaldījušies. Es daudz par to runāju un rakstīju, tai skatā stāstus un blogus un mēģināju savu iespēju robežās arī veikt mazus psiholoģiskus pētījumus. Viņi skāra citus un es daudz arī klausījos citos, bet nekad nefokusējos uz sevi – kas izskaidro, ka pat labākie draugi nezin neko, pat ne to, ka bija smagi. Ticiet vai nē, es spēju atrast gaišu un mīļu savās atmiņas un ģimenes dzīvē ko dalīt, ko izstāstīt. Daļa no šīm atminām nekad tā arī nebija notikušas. Tas pieturēja mani dzīvu. Mēs visi esam savādāki - dažiem vajag palīdzību, daži var palīdzēt. Daži ir upuri, daži ir izdzīvotāji – es tiešām vēljoprojām ticu ka cilvēki ir labi. Ir tik daudz veidu kā dalīties ar rūpēm un mīlestību. Šīs dažas dienas es izgāju cauri dažādām stadijām. Es atcerējos, es dzēru, es gribēju aizmirst. Es noslēdzos, es atvēros. Es saņēmos un gāju skriet, meditēju. Es ticēju sev un neticēju. Es meklēju palīdzību un to noliedzu. Es dusmojos, es baidījos, es nožēloju, es piedevu, nepiedevu. Es biju panikas lēkmēs un biju mierīgs. Es vēljoprojām turpinu atcerēties, jaunas un jaunas detaļas. Ir daudz ar ko strādāt un daudz ko pieņemt. bet ir daudz gaiša iekšā. |
| ||
| Feb. 4th, 2020 @ 08:29 pm hujzin | |||
|---|---|---|---|
| Es sapratu, ka man ir jāizraksta viss ārā, katra skramba un atmiņa. Lai arī salikts kopā tas būs nenozīmīgos vārdos. Sāksim visu no sākuma. 1/02/2020 – es piedzeros. Es izdzēru tik daudz viskija, cik ūdeni vispārpieņemts dienā. Mani atmiņu zibšņi mani sāka nokausēt, es atcerējos lietas, kas manās atmiņās nekad nebija - es no tām samulsu, es no tām nobijos. Es dzēru, jo bija sāpe, es dzēru jo gribējās visu aizmirst. Kā gribējās visu sabāzt atpakaļ tur, kur tas viss bijis un bija arī sajūta, ka esmu sajucies prātā. Pavisam, totāli. Šizofrēnija ne? Atceries lietas kas nav notikušas? Bet viņas notika. Iespējams būtu vieglāk, ka tas būtu izdomāts. Enījvei. - es piedzēros. Es pamodos, es aizgāju izskriet paģiras ārā, noskrienot 9 km jutos labāk, gandrīz pavēmu, bet pa tumsu un dubļiem kaut kā arī atskrēju mājās. Iepostoju feisī, ka jūtos labi, uzrakstīju dažiem, kam dzērumā rakstīju ka es esmu f ucked up, ka es esmu sorted. Uztaisīju vakariņas, iegāju vannā, iedzēru miega zāles un smaidot aizmigu. Dzīve nav tik bēdīga. 2/2/20 down, es turpinu atcerēties visādas huiņas, es jūtos mazs un netīrs un vispār kas pie joda un 7 vilkiem notiek – es sāku neticēt sev. Es? Man dzīvē nekad neviena, bez manis nav bijuša - es pati esmu izkūlusies visam cauri – izglītībām un darbiem. Es esmu kur esmu, jo ir pie tā tika strādāts. Neticēt vairs sev, tas ir par daudz. Pirmais kas man nāca prātā, ka es degu ārā – cilvēki mēdz pārstrādāties un ir daudz gadījumi, kad tas notiek pat ja pats to nejūti. Es sāku lasīt (moderni lasīt nozīmē, klausies visu pēc kārtas uz saviem beats x) Sāku ar depresiju, šizofrēniju, panic attacs, soul damage, childhood trauma. Flashbacks. katrā no visiem kaut kas ir, daudz kas nav. 4 stundas, kaut kas ir atrasts un izšķirotas, arī zivis darbā un savākta komanda un sataisīti jaunie ēdienu piedāvājumi un vispār viss notiek. Chill. Ejam tālāk, lasām tālāk. Nākamais topiks rindā bija par sexual abuse - nu es tam tā viegliņām un mierīgi piegāju - nu ir man kaut kas šis tas bijis- bet es ar to jau tiku galā. Teiksim pieskārieni un vsp vienreiz un vispār bija jāpastrādā ar to visu bet es jūtos droši. Aiziet play – klausāmies. Un visas zarnas izgāzās uz grīdas. Es ieslēdzos ofisā, izrubīju kameras, sāku elpot. Man ir pati sūdīgākā panikas lēkmē kāda bijusi, 1 2 3 4 5 6 . aizturēt elpu 1 2 3 4 5 aizturēt un tā turpināt kamēr sāc elpot normāli. Ausīs vēl joprojām skan survivor stāsti. Ar visu kā mēs iemācāmies sevi aizsargāt no atmiņām, kas spēj mūs nogalināt. Ķermenis ir gudrāks nekā mēs. A šodien ir jau 4 febr.-20. kamdēļ visas atmiņa atnāca pēc 20 gadiem es izskaidrot nespēju - jā tas ir sāpīgi un jā tas izskaidro kamdēļ es esmu viensvilks arī. Es tiku izvarota no 11 – 16 gadiem, regulāri. Pierunājot, piespiežot, aizejot pati, piekrītot, bēgot. ne viens – 6 dažādi cilvēki. Arī ģimenes locekļi, arī pats tuvākais dzērumā. Tas viss bija lost atmiņā. Ir kā ir. Bet ir sākums kaut kam drausmīgam, bet sākums vienmēr ir novērtējams. Hujviņzin kamdēl es to rakstu tagad visu ārā - ir sajūta ka vajag/ A ja nu kāds izlasīs un sapratīs, ka neesi viens, vai arī hz, ka vajag palīdzība. |
| ||
| Dec. 26th, 2019 @ 09:42 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
 Sēžu uzņemšanā. Jau kuro stundu tā jau sēžu, jau kuro kafiju, jau daudz naktī, jau tik ilgi. Svētdien iespieda kāju strarp mašīnu un moci, bija trieciens, sāpīte arī. Sarakstīju papīrus, aizbraucu uz darbu. Kamēr paiet var, tikmēr jau viss labi. Līdz kāzām, kas nekad nebūs, gan jau sadzīs. Šodien sāka sāpēt tā ka paiet vairs nevar. Atstāju moci darbā, aiztakšojos līdz uzņemšanai – no uzņemšanas līdz slimnīcai ar ātrajiem - dzīvā rinda 3 stundas un jau ir rīts. Fakts, ka pēc 3 stundām ir jābūt darbā neiepriecina. Vispār viss besī. Nav neviena pat blakus. Neviens kam pazvanīt, kam papinkķēt. 4 stundas – tieku pie ārsta – kaulā ir plaisa, bet neko nevar darīt un staigā, kamēr sadzīs. Atbraucu mājās. Meita gaida ar tēju. Prasa vai ir viss labi. Dzeru tēju liekos gulēt - tomēr maz ir svarīgi dzīvē - tikai nedaudz - bet tas nedaudz ir mūsu viss. |
| ||
| Nov. 24th, 2019 @ 10:55 pm diena | |||
|---|---|---|---|
| mazi ieskati darbā. Pavārs netiek galā ar grillu, viss piedeg, viss sūdos, netīrs, pats aplipis ar tomātu mērci un zaljumiem. Lecu uz cept, vārīt – Salvadore, tagad esi uz līnijas un sūti ēdienu ārā. Yes, good, aiziet. Rampampam, satīrīju, notīrīju, visu saliku pa plauktiņiem, viss cepjas, dzīvojam. Atgriežos uz servisu - tur elle un indija priekšā –viss netīrs, viss bardakā, pus galdiņi aizsūtīti, pus galdiņi pat nav sākti gatavot.. bam, bam, ček, izlabots (ar konkrētu laika bagāžu) – kamēr laboju šo - starteri un side ir galīgi sajukuši prātā – lecu tur. Izlabots. Sviedri līst, uzacis pazūd.
Pauzes jau kuru dienu nav bijis 15 h diendienā, bez apstājas. Ir labi, izlabots, daži mirkļi un viss, - tīram, beržam un braucam mājās. Līdz brīdim kad pienāk gril pavārs un saka – Ini, klau, ir kamdēļ tu nesmaidi - tā nevar strādāt, ir jābūt pozitīvam. Pateicu paldies, izgāju no virtuves, uzsprāgu cigaretē un pat divās. Nomierinājos un berzām, tīrījām, izlaboju saldos arī un biju mājās ap pusnakti. ielīdu vannā un dzēru vīnu. A lai arī sadusmoja man tas pipelis, ka vajag smaidīt, daļa taisnība viņam tomēr bija, neskaitot faktu, ka viņš tomēr totāls lohs virtuvē. Savi mazie sīkumi no visiem. A par to davajka rīt. |
| ||
| Nov. 22nd, 2019 @ 08:09 am . | |||
|---|---|---|---|
visa par daudz |
| ||
| Nov. 19th, 2019 @ 08:03 am Saldā dzīve | |||
|---|---|---|---|
| Man jau liekas, ka cilvēks ir spējīgs uz visu, nav tā naivuma vairs iekšā kā 20 gados – kad likās ka pasaule ir skaista un cilvēki labi. Visi. Bez ierunām. Ja kāds nav, viņu noteikti var izlabot. Es no sirds ticēju, ka šī pasaule ir ne tāda kāda ir patiesība. Es ticēju, ka meli izliekas. Ka gaiss ir blīvs. Nu tā bija. Vadot restorānu saproti cik ļoti visiem nospļauties. Par sevi, par viens otru, par saviem uzskatiem. Atteikties no saviem vārdiem. Cilvēki nāk, cilvēki aiziet. Atbildība par darbu, dzīvi, par viens otru eksistē kā videospēlē. Izmantosim šo – patestēsim tur – pašmauksim te – nu šo pieturēsim. Nerūpēties. Ja nu vienīgi dirsa sāks svilt, tad var. UN galu galā, nav jau mums tās reapeat pogas, mēs nevar pārrakstīt savus vārdus, rīcības, mēs nevaram izmainīt vakardienas, mēs nevaram izspēlēt easy līmeni rītdienai. Līdz galam nesaprotu kā var būt komandā un par viens otru nerūpēties – manā bērnībā nekad nav bijušas mācību stundas – kā rūpēties par otru, bet mēs visi to iemācījāmies. Viņiem jau no bērnības ir how to care about fammily un how to feel empatic un how to act visādāssituācijās – un galarezultātā, tie ir kantaini cilvēka paveidi, kas nemāk pat īsti parādīt emocijas, rūpes un pateikt ko domā. Es daudz par to runāju darbā – ka ir jādomā, nevar būt idiots, ka nevar ienākt virtuvē kliegt uz 70 gadīgu pavāra palīgu kamēr viņai jau vairs nav ko elpot - un arī tad neaizdomāties, ka ir par daudz. ka ir jātver acis un viens otram jāpalīdz. Ka darbs var būt vairāk kā tikai darbs - ja mēs pavadam 50-60-70 proc no dzīves darbā – nafig mums ir jāstrādā tur, kur mēs negribam atrasties. Un aiz tiem of corse, yes, allright, es īsti neesmu pārlicināta, ka kāds mani sadzīrdēja. Bet nākamajā rīta tikām pie kastes ar virtuļiem. Saldā dzīve |
| ||
| Nov. 15th, 2019 @ 11:37 pm gariņs | |||
|---|---|---|---|
 Ir grūti izlīst no čaulas. Nākas izdzert pāris glāzes ar rumu, lai uzrakstītu mam un parunātos kā mums iet. Nē! Es nekur “sakāpis galvā”, nekur “nevajag”, es ļoti mīlu savu mammu, viņa man ir viss kas ir bijis no bērnības. Viņa, kā liela burvīga dvēsele vienmēr ir visus turējusi kopā un sargājusi. Kā tāda dzirkstelīte. Mīļa mana uguntiņa. Man pašai personīgi ir vienmēr bijis grūti komunicēt ar kādu ļoti tuvi, pat ar radiniekiem, nu cik nu man viņu ir. Vienmēr ļoti grūti atvērties un cik atceros, vienmēr tā ir bijis, no maza laikiem. Audz lielāks un samācies – spēlēt spēles ar sabiedrību, runāties un komunicēt. Iemācies dzīvot cilvēku dzīvi, iemācies runāt par personiskām lietām neaizskarot personiskos jautājumus, iemācies būt pat ja neesi. Mam vienmēr smaida, saka, ka es esmu dīvainis, - laikam kāds meža gariņš tevī būs iemājojis, kad dzimi. Un jo es tiešām piedzimu melnā naktī, meža vidū. Lai arī kā tas nebūtu vai būtu. Pie visas savas nerunāšanas un noslēgšanās, es sarunāju visus savākt kopā aprīlī. Mam, brāli/brāļa sievu, mani, meitu, pusbrāļus un patēvu (ja nebūs jau beigts no dzeršanas) 8 gadi neesam tikušies. Kaut pīrāgus uzcept. Ar bisi pašaut. |
| ||
| Nov. 11th, 2019 @ 08:05 am sapnis | |||
|---|---|---|---|
| Un tur jūs bijāt, visi seši, sēžot uz aizas malas un smaidot. Es nekad nebiju domājusi, ka manis ir tik daudz. Šeit nu jūs bijāt, manas dvēseles daļas – dažādu rasu, dažādu dzimumu un vecumu cilvēki. Es es sapratu jūs uzreiz, es atpazinu jūs bez jautājumiem, mēs smaidījām, mēs šodien tik ļoti smaidījām. Ja pasaule sajuks, nekas, neuztraukties, mums katram ir vēl veselas 6 daļas no gara. |
| ||
| Nov. 11th, 2019 @ 07:31 am . | |||
|---|---|---|---|
| (c) Skandināvi mitoloģijā –grēk-ēddāji ir maitas putni, kas aprij atdzisušo ķermeņus, iznēsā tos savās miesās un tad nogādā tos pie Helheimas, pie dzīvības un nāves dievietes. Viņa ierāda mirušajiem kā dzīvot mūžu atpakaļgaitā, no beigām līdz sākumam. Tie top aizvien jaunāki un jaunāki, līdz spēj atdzimt un atkal parādīties dzīvē |
| ||
| Nov. 10th, 2019 @ 10:15 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
 Es čukstu, lai nomet masku nost. Kamdēļ tik ilgi ar to - nav svarīgi - pietiekami, lai tajā iemīlētos. Ņem lūdzu nost masku, atstāj to, izmet. Es viņu atradīšu, noslaucīšu pelējumus un mušu pelnus. Notīrīšu, paņemšu sev līdz. Tur pilsētā ar apaļām mājām un puscilvēkiem. Pasaulē kur netika uzceltas piramīdas. Jā, es viņu paņešu līdz - es tapināšu miesu no gara, es tapināšu balsi no čukstiem.. Mīļā, atstāj! Nemocies! Izmet to, atstāj, aproc Tāpat atradīšu. |
| ||
| Nov. 8th, 2019 @ 07:50 am . | |||
|---|---|---|---|
| (c) kas noticis ar manas dvēseles balsi? Kas ir manas dzīves apraktie kauli? |
| ||
| Nov. 6th, 2019 @ 08:01 am palīdz | |||
|---|---|---|---|
| Kas notiek, kad mēs palīdzam kādam? Vai mūsu gars attīras un kļūstam balti kā jēriņi? Vai blēsim debesīs? Vai palīdzēšana ir palīdzēšana? Piemērs : es vairākus gadus palīdzēju savai Ex. Nē, mums nebija un nav kopīgu bērnu, nē, mums nav kopēju īpašumu, nē, es nedzīvoju viņas vai kopīgā mājā. Kaut kā tas muļķīgi iesākās, kad šķīrāmies un tik pat muļķīgi palika. Man ir atbildīgs darbs, daudz stundas un laba laba alga – es palīdzēšu kamēr nostāsies uz kājām. Un lūk ir jautājums par palīdzēšanu - mana tā plīdzēšana neļāva nedz cilvēkam nostāties uz kājām, nedz saņemties kaut ko mainīt, nedz noticēt sev. Mana palīdzēšana un laba gribēšana iebāza cilvēku mucā, pateica ka pasaule ir skaisata un viegla. Ir jēga padomāt – palīdzēšana bieži vien nemaz nav palīdzēšana. Nevajag pārprast - es esmu diezgan sirsnīgs cilvēks, es vienmēr iestāšos par vājākajiem un tiem kuriem iet grūti, piesegšu un cīnīšos par mīļajiem un ja vajag dzīvību atdošu par sev tuvajiem. Bet ar egoismu arī jāsāk strādāt – nevar visus sabāzt kabātās - katram savi ceļi, savas mācības un saules. |
| ||
| Nov. 2nd, 2019 @ 09:05 am .. | |||
|---|---|---|---|
| Uzrakstīji kā jūties. Par to, kas ir bijis un kas būs, par savām jūtām un par saviem gaisa burbuļiem. Īsumā jau neko jaunu, visu zināmu un pieņemamu. Es tikai ļoti negribēju to lasīt, negribēju, lai ir un grībēju arī. Tas viss ļoti nāk tik ļoti neīstā laikā. Man tagad vajadzēja cilvēku blakus, nevis cilvēku aizejošu, man vajadzēja balstu nevis tukšumu. Tā jau laikam vienmēr notiek. Vai nu mūs pārbauda, vai dara stiprākus vai skatās cik nu mēs varam izturēt. hz Es klusi nopūšos, iekožu lūpā, atlaižu tevi vaļā. Mēs jau to pateicām skaļi, nav jēgas vairs dejot rganām apkārt. Izvilku 7 gadu emocijas un mīļatmiņas, mazu radio un vēstulē ierakstītus sirdspuktus. Ieliku tos seifā. Aizslēdzu. Tagad iešu uz darbu. |
| ||
| Nov. 1st, 2019 @ 08:50 am Prāta urķēšana tas ir | |||
|---|---|---|---|
 Man brīžiem liekas, ka man galvā par daudz spēku un enerģijas, viņš ar mani spēlējas un es viņu. Tā. Laikam jau tās ir manas vienīgās īstās attiecības un trū love, vienmēr blakus pat ja brīžiem ir grūti paciest visus tos putnus, kas tur dzīvo. Tā jau notiek, kad izaugam. Iekšēji jau gribas vēl spēlēties un skaistās mīļās pasaulītes, gribas tos mazos dārziņus ar rozēm un lai sirds arī nesāp. Bet aiz tā visa. Vakar zvanīja mazais, saka, ka iesprūdis pilsētas vidū, maks mājās, tumšs. Kā liekas? Man vairs bija slikti? Es nevarēju savākties? Man nebija ko elpot? Pf, nekā no tā, noorganizēju taksi, atvedu pie sevis uz darbu, sabaroju, sasmīdināju, samīļoju. Viss nosacīti, viss ir tikai mūsu galvā. Lai arī kā, es arī savus putnus mīlu, nezinu gan cik viņi mani. |
| ||
| Nov. 1st, 2019 @ 07:13 am noklusēts | |||
|---|---|---|---|
| ….lietas, kas uzrodas nesalabotas un ilgu laiku noklusētas, liekas, sen jau aizmirstas. Panikas lēkmes ir biežāk un spēcīgāk kā gribētos(visumā viņas nekad tādas nav bijušas), tukšumi kā siekalas velkas visam līdz. Man likās, ka pasaule uzsprāgs - gaiss paliek sāpīgs un telpas mazas. Elpot grūti, uz vietas nostāvēt vēl grūtāk. Servisa vidū, lasu pasūtījumu 7 reizes un nesaprotu, kuri pasaules vilki norij manus vārdus. Paķēru papīru, sāku rakstīt. Visu. Kā jūtos, kas notiek. Nepalīdz. Uzpīpēju. Nekā. Tu jautāji, kamdēļ, kas pie vainas un vai darbā stresi un vai manī viņi – saku, ka man viņu nav un uz jautājumu, kamdēļ es atbildēt nespēšu. Ja vien es saprastu. Nomierināties nesanāca. Ieslēdzos toalletē, kur ir arī bērnu pārsienamies galdiņš, nosēdos uz grīdas, elpoju. Elpoju gaisu, kas nav. Izkratīju somu uz grīdas – tamponiņš, austiņas, atskaņotājs, maks, pāris dzelzs tabletes, maks, kapeikas. Žonglēšanas bumba un viens sūdiem aplipis antidepresants. Savācos. Vakarā aizmigu kā izžuvusi aka, no rīta skrēju, aizgulējos. Vilcienu gandrīz nokavēju, krūšturi neuzvilku, apenes arī slapjas, zeķes dažādas. Ceļā, tālu – nav ne jostas mugurai, nedz zāles. Būs jāizdzīvo bez visa tā. 3 dienas, nav daudz. Labrīt. |
| ||
| Oct. 30th, 2019 @ 07:58 am mājiņa sabrukušā | |||
|---|---|---|---|
| 5 gadus atpakaļ es salūzu. Tas nebija kā apvainoties vai mīlestības sāpīte. Nebija arī dusmiņas un nebija nekā pat iekšēja īpaši gruzdoša. Raudot aizmigu un pamodos sabrukušu māju sirdī, kas nesāpēja, kas neuzdeva jautājumus, kas neiekustināja - bet, kas turpināja drupt katru dienu. Sevī īsti nerakājoties es pieķēru sevi pie domas, ka ir grūti no rītiem piecelties un bailes vakaros aiziet gulēt. Es pieķēru sevi pie sajūtas, ka vairs nejūtu – tikai zinu, ka kaut kas manī neatgriezeniski un lēni iznīkst. Es priecājos satikt draugus un iepazīties ar jauniem cilvēkiem – smaidīju – bet iekšā viss bija vienaldzīgi, sāpīgi un nevajadzīgi. Es sāku dzert – lai nejustu to - ka nejūtu neko. Es ielīdu sirsniņā, un tur tikai drupas. Es jautāju prātam - kad? Viņs nevēlējās par šo runāt. Es noliku malā savu jautājumu par jūtām, par tukšumiem un visām tām sajūtām. Nafig, nav mans, nevajag - saņemties, piecelties, darbs, darbs, dzīvot – izdzīvot. Viens. Un tad atnāca Jelgava un tilts – lai no kurienes atnāca un kamdēļ - ielika mani tukšā bildē un teica lec. Visas aizsaules nāras mani sauca un likās, un tik ļoti likās, ka mazu mirklīti, es pat kaut ko jūtu. Pēc pēc nedēļas es nomainīju visu. Sakravāju koferus, pārdevu dzīvokli, iesēdos lidmašīnā un neatgriezos. Balta lapa – jauns sākums. Prom no. - - es skatos atpakaļ uz visu un gribas vienkārši to pateikt skaļi - nebaidies meklēt palīdzību, nebaidies iet ar kādu parunāt, nebaidies atzīt, ka depresija pastāv un arī tu vari saslimt. Šajos gados es izdarīju tik daudz kļūdu, tik daudz pārsteidzīga un nevajadzīga - būtu vieglāk, toreiz, meklēt palīdzību, stāstīt par to un salīmēt, saskočot sevi kopā. Tagad ir palikušas jau tikai lauskas- gan no manām , gan no citu cilvēku dzīvēm. Iekšējā mājiņa neuzcēlās no jauna un lai arī kur es muktu un ko nomainītu – tu, sev, vienmēr velcies kā mugursoma līdz. |
| ||
| Oct. 29th, 2019 @ 12:16 am 11 gada jūlijs | |||
|---|---|---|---|
| un sēdēju un raudāju, klusi, tumsvienpatībā pie vannas. un neiedomājos visādas domas un sapratu, ka vienbrīdī kaut kas manī ir nogajis sķērsām. Es paliku par spēcīgu maitu, kas vakaros tup ēnās un dažreiz raud. Es centos sevi uztaisīt pasaulei un, še, tagad pasaule man kļuvusi sveša. Un es, kā liekas, pasaulei tāpat un nekas nav mainījies |
| ||
| Oct. 28th, 2019 @ 12:12 am kazlēni | |||
|---|---|---|---|
< Nemaz negribas tos vārdus. Tik ļoti gribas paklusēt, bet iekšā mazi kazlēni dejo un blēj savus stāstus. Viss ir labi, sasodīti labi – ir mīļš bērniņš, ir labs darbs, ir tik ļoti laba komanda un cilvēki, kas uzticas. Ir prieks mosties un prieks, kustēties - tik vien kā iekšā tie kazlēni blēj – aiz visām tām mājām, darbiem, pašvērtējumiem un talantiem, ir jābūt kam vairāk. Tam mazam vairāk, kas neaizsalis iekšā ņurd un deg, šalc un līst - tam visam pāri ir jābūt kaut kam vēl un kaut kam vairāk! Es meklēju. Daudz. Šamanismā un grāmatās gudrās, viedos vārdos un ekstrēmos sportos. Es tik ļoti meklēju. Un atradu daļu rūsganajās lapās, daļu cilvēka smaidos, daļu atmiņu rēgos, kas skraida pa ielām. Tik daudz pašos cilvēkos. Es apstājos. Domāju. Ir tik labi. Kā ir. |
| ||
| Oct. 22nd, 2019 @ 09:31 pm rudens | |||
|---|---|---|---|
 Un jau nu tie visi būtu nepateiktie vārdi.. Un ja nu tie visi būtu kā lapas pie mūsu kājām. Miljoniem jautājumu un tik pat daudz atbilžu, tūkstošiem siltu un dusmu arī. Un kas notiktu ja tas viss jūklis būtu nobiris un redzams, plivinošs gaisos. Redzams man un Tev, redzams, citiem un visiem. Vai tad mēs iemācītos klausīties? Vai tad mēs iemācītos pateikt? |
| ||
| Oct. 22nd, 2019 @ 08:16 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
 Rīga nemainās, tās pašas emocijas un ritmi, ielās tikai rēgi –atmiņas skraida. Aiz katra stūra kāda glūn un čukst – te dzīvots, te smiets, te ir palikts un turpināts iet. Es nemainos, tie paši ritmi, tikai rēgi – atmiņas aiz katra stūra, pilsētās un valstīs rāmi čuč un gaida savu kārtu. |
| ||