viensvilks
viensvilks |
|
| Nov. 19th, 2019 @ 08:03 am Saldā dzīve | |||
|---|---|---|---|
| Man jau liekas, ka cilvēks ir spējīgs uz visu, nav tā naivuma vairs iekšā kā 20 gados – kad likās ka pasaule ir skaista un cilvēki labi. Visi. Bez ierunām. Ja kāds nav, viņu noteikti var izlabot. Es no sirds ticēju, ka šī pasaule ir ne tāda kāda ir patiesība. Es ticēju, ka meli izliekas. Ka gaiss ir blīvs. Nu tā bija. Vadot restorānu saproti cik ļoti visiem nospļauties. Par sevi, par viens otru, par saviem uzskatiem. Atteikties no saviem vārdiem. Cilvēki nāk, cilvēki aiziet. Atbildība par darbu, dzīvi, par viens otru eksistē kā videospēlē. Izmantosim šo – patestēsim tur – pašmauksim te – nu šo pieturēsim. Nerūpēties. Ja nu vienīgi dirsa sāks svilt, tad var. UN galu galā, nav jau mums tās reapeat pogas, mēs nevar pārrakstīt savus vārdus, rīcības, mēs nevaram izmainīt vakardienas, mēs nevaram izspēlēt easy līmeni rītdienai. Līdz galam nesaprotu kā var būt komandā un par viens otru nerūpēties – manā bērnībā nekad nav bijušas mācību stundas – kā rūpēties par otru, bet mēs visi to iemācījāmies. Viņiem jau no bērnības ir how to care about fammily un how to feel empatic un how to act visādāssituācijās – un galarezultātā, tie ir kantaini cilvēka paveidi, kas nemāk pat īsti parādīt emocijas, rūpes un pateikt ko domā. Es daudz par to runāju darbā – ka ir jādomā, nevar būt idiots, ka nevar ienākt virtuvē kliegt uz 70 gadīgu pavāra palīgu kamēr viņai jau vairs nav ko elpot - un arī tad neaizdomāties, ka ir par daudz. ka ir jātver acis un viens otram jāpalīdz. Ka darbs var būt vairāk kā tikai darbs - ja mēs pavadam 50-60-70 proc no dzīves darbā – nafig mums ir jāstrādā tur, kur mēs negribam atrasties. Un aiz tiem of corse, yes, allright, es īsti neesmu pārlicināta, ka kāds mani sadzīrdēja. Bet nākamajā rīta tikām pie kastes ar virtuļiem. Saldā dzīve |
| ||