Nov. 15th, 2019 @ 11:37 pm gariņs

Ir grūti izlīst no čaulas. Nākas izdzert pāris glāzes ar rumu, lai uzrakstītu mam un parunātos kā mums iet. Nē! Es nekur “sakāpis galvā”, nekur “nevajag”, es ļoti mīlu savu mammu, viņa man ir viss kas ir bijis no bērnības. Viņa, kā liela burvīga dvēsele vienmēr ir visus turējusi kopā un sargājusi. Kā tāda dzirkstelīte. Mīļa mana uguntiņa.
Man pašai personīgi ir vienmēr bijis grūti komunicēt ar kādu ļoti tuvi, pat ar radiniekiem, nu cik nu man viņu ir. Vienmēr ļoti grūti atvērties un cik atceros, vienmēr tā ir bijis, no maza laikiem. Audz lielāks un samācies – spēlēt spēles ar sabiedrību, runāties un komunicēt. Iemācies dzīvot cilvēku dzīvi, iemācies runāt par personiskām lietām neaizskarot personiskos jautājumus, iemācies būt pat ja neesi.
Mam vienmēr smaida, saka, ka es esmu dīvainis, - laikam kāds meža gariņš tevī būs iemājojis, kad dzimi. Un jo es tiešām piedzimu melnā naktī, meža vidū.
Lai arī kā tas nebūtu vai būtu. Pie visas savas nerunāšanas un noslēgšanās, es sarunāju visus savākt kopā aprīlī. Mam, brāli/brāļa sievu, mani, meitu, pusbrāļus un patēvu (ja nebūs jau beigts no dzeršanas) 8 gadi neesam tikušies.
Kaut pīrāgus uzcept. Ar bisi pašaut.
viensVilks