viensvilks
viensvilks |
|
| viensVilks | ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Tikai mirki vēl atpakaļ, kādā purvainā meža piemalē iedegās kādas dvēseles gaisma. Kāds satraucās un kāds priecājās. Mani satina mazā kamoliņā un ielika mazā būrītī. Kā tādu nevainīgi apmaldījušos putniņu, ieburzīja ligzdiņā un baroja ik pa pāris stundām.
es nekad vairs neatradu ceļu atpakaļ bet tiem, kas man palīdzēja sākt jaunu, es saku paldies. |
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Oct. 21st, 2019 @ 04:37 pm elpot | |||
|---|---|---|---|
 Mēģināju kaut ko uzklabināt no rīta, bet vārdi jau kuro dienu ir smagi iestrēgušai rīklē. Es zinu, ka nekas vairs nebūs kā ir bijis, pienāca brīdis un tā sirmošana arī, kad saproti, ka pietiek dzīvot iedomu pasaulē. Es tiešām ļoti cenšos būt taisnīga pret visiem un visus saprast. Tāpat man nepatīk turēt rūgstošu prātu un vsp apvainoties. Un vispār es attaisnoju cilvēku un cilvēku rīcības tāpat – ir vieglāk dzīvot, ja pasaule apkārt ir skaista un nav sveša. Es uzpūtos un nopūtos. Kā tāda gada lielā meditācijā, ieelpoju visas tās savas pasaules un iedomas un izelpoju nu viņas ārā. Un tagad es klusēju - es saprotu, ka vajadzētu jau atkal atsākt elpot, vilkt iekšā gara plaušās dzīvību – melus vai īstos. Es nopūtos, es nezinu. Un pagaidām tukšums. Rehab, LV, gaidu lidmašīnu. |
| ||
| Oct. 17th, 2019 @ 10:01 pm . | |||
|---|---|---|---|
 Katram savs pavasaris. Mēneša laikā, šķiet pat pāris divu nedēļu laikā esmu palikusi par sirmu vilku. Rūcošs brīžiem klusu, rāmu, bet mērķiecīgu. Ar saviem jā un saviem nē. Un, johaidī, sirmu! Nekad nav bijies pat viens pat sirmulis, un tagad pus galva. Ko, lai saka, … neko nesaka. ja būt vienam, sirmam, rūcošam un atbildīgam- tad arī sirmi tas ir skaisti. tāpta 25 vairs nebūs |
| ||
| Oct. 15th, 2019 @ 09:13 pm ja | |||
|---|---|---|---|
 Sakrājās. Nopirku viskiju, dzēru. Dzēru un dzēru. Par mani, par Tevi, par darbu un par stāstiem, par problēmām un par “būt stipram” Sakrājās. Nē neraudāju, nē nežēlojos, nē, nevienam neuzrakstīju. Uzvilku uz lapiņas mazu aplīti un pielīmēju pie grieztiem. Sākums, gals, portāls. Aizmigu. Īsumā. |
| ||
| Oct. 14th, 2019 @ 07:51 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
 Nomest visu lieko malā. Mūsu maskas un mūsu “vajag” Не цепляться за… Не зависеть от… Не казаться для… Не подстраиваться под… Не прятаться за… И не за глаза, Не бежать от… И не возвышаться над… Es gribu dzīvot viegli. Bez izlikšanās un bez noklusētiem vārdiem. Bez uzspīlētām frizūrām un lieka grimma. Nekas nemainīs faktu, ka manī ir tik daudz no vecākiem un tik daudz no viņu senču dzīvēm. Nekas nemainīs faktu, ka netieku brīžam ar sevi galā. Mainīties varu tikai es pati. Un visas pagātnes mainās tam līdz. |
| ||
| Oct. 13th, 2019 @ 11:09 am vecais | |||
|---|---|---|---|
skan: Cuatro Vientos - Danit  Mans vecais nomira, kad man bija 23 gadu. Vairākus gadus viņš dzīvoja pie brāļa pagrabā, neprasot ne lieka apģērba gabala, nedz komforta. Kad biju mazāka pie viņa viesojos 3-4 nedēļā, runājot par mākslu un fotogrāfiju, par biznesu, par darbu, par sportu, par visu. Saprotiet pareizi, vectēvs bija dižs cilvēks, daudz sasniedzi savā dzīvē, spēlējošs 3 mūzikas instrumentus un ģeniāls fotogrāfs un Latvijā atzīts slalomists. Nē, nedzēra. Uz jautājumu kamdēļ Tu dzīvo pagrabā, aukstumā, bez apkures, jau sasodītus daudz gadus, viņš nekad neatbildēja. Un nebija jau tā, ka nebija kur iet. Lēni viņš cēla māju un lēni stādīja tomātus. Kad izdarīja apsolīto, klusi aizgāja mājās. Man viņa ļoti pietrūkst. Man neviena nav bijuša tik tuva. Šodien redzēju tevi sapnī. Tev bija tīras drēbes un tīras rokas. Milzīgo puvušo jauku aizstāja rūtains krekls, ar bikšturiem un glīti pat iebuktētas bikses. Tu man stāstīji, ka biji viens, jo tavi ēšanas, dzīvošanas un uztveres paradumi ļoti atšķīrās no vispārpieņemtiem. Padomāju, ka man arī. Iedevi man arī brilles, teici, ka jāsāk apmeklēt baseins. Es klausīšu. |
| ||
| Oct. 12th, 2019 @ 08:20 am . | |||
|---|---|---|---|
| When the world is pregnant with lies, a secret long hidden will be revealed. |
| ||
| Oct. 11th, 2019 @ 11:19 pm darbs | |||
|---|---|---|---|
 Darbs kā atkarība. Ir labi. Dienas no dienas pačubināt, izdarīt, salikt pa plauktiņiem. Sevi arī. Es esmu šefpavārs vidēja izmēra restorānam. Pirms 3 mēnešiem atlaidu visas vecās piepes un pieņēmu jaunu komandu. Atradu visus pa maziem gabaliņiem. Ar dažiem tika strādāts iepriekš, savukārt daži uzradās laika gaitā. Daži atnāca atpakaļ, no tiem, kas aizmuka pie iepriekšējās vadības. Tik dīvaini paliek viens mazs sīkums – darba kolēģi un tie ar kuriem arts tiek diendienā, zin vairāk par mani, nekā tie, kam uzticētas klusās nakts sarunas. |
| ||
| Oct. 10th, 2019 @ 08:05 am atlaid,tā | |||
|---|---|---|---|
 Saņēmu visus savus klusumus rokā un tev uzrakstīju. Par sapņiem un viens otra atlaišanu. Par to, ka viss iet nekur un mums nav jāiet nekurienei līdz. Es rakstīju ātri, lai nenobītos, lai nenožēlotu un, lai nepārdomātu. Tas kas ir, bija un būs starp mums ir stiprāks par mani. Es runāju ātri. Es pieliku punktu visam. Tā nedrīkst un ir jāapstājas. Tu pateici paldies un apklusi. Nebūs diena, kad tevi nemīlēšu un nebūs vakars, kad neilgošos. Tas ir stiprāks par mani, tas ir stiprāks par tevi, tas ir stiprāks par šo pasauli. Tev jāiet, man ir jāiet. Diemžēl, virzieni citi. |
| ||
| Oct. 9th, 2019 @ 09:01 am aiz | |||
|---|---|---|---|
 Mēs katrs aizmūkam pa savam. No tukšām telpām no savām vientulībām un sāpēm, no sevis un savām vēlmēm. Mēs katrs sevi salāpām un ārstējam pa savam, lai arī cik nepareizi šķistu, kā dara citi. |
| ||
| Oct. 6th, 2019 @ 09:08 am koki mēs | |||
|---|---|---|---|
skan: air BLVK  nekas nesanākas. Mēs esam divi līki koki, kas tiecas katrs pēc savas saules. Vienā mīļumā mēs vijamies un tinamies, bet ne mūžīgi un tikai nedaudz. Nekad vairāk par nedaudz un nekad ilgāk par mirkli, bet laiku un gadiem vienmēr kā vakar. Ir brīžiem tik sasodīti grūti tevi atlaist un grūti noturēt mēli aiz zobiem. Gribas visu tevi pieturēt sev. Iespējams, tas viss būtu jau sen bijis, ne manas bailes. Iespējams viss būtu bijis par ātru un kļūdainu. Iespējams nekad nebūs. Tie –iespējams- ir tik daudz par daudz un vienmēr ir bijuši. Nedz manos spēkos būs aiziet, nedz manos spēkos būs pieturēt. Paliek tikai sērīgs tāds nedaudz pelēkums, tāds nedaudz smeldzīgs lietains Hemingveja laiks. Skaitīt zvaigznes, varbūtības, iespējas, mirkļus un kaut kur būt. Un nedaudz skumt. |
| ||
| Sep. 29th, 2019 @ 09:13 am tu | |||
|---|---|---|---|
| Tu atbraucu un es uzplauku. es aizmirsu visu, kas likās pareizi un labi un paliku ar tevi. Un ir tik labi, tik dīkdienīgi un labi, caurām dienām neko nedarīt un tikai būt viens otram. Ir tik sasodīti labi caurām naktīm sēdēt un stāstīt un klausīties. Uzzināt par tevi vairāk, dzert katru tavu vārdu. Aizmirst par visiem darbiem un pienākumiem, pie velna viņus, pie velna visas karjeras un pacēlumus, virtuves. Pie velna visu to tagad, man ir labi brīvi un saldi. |
| ||
| Aug. 27th, 2019 @ 09:19 am . | |||
|---|---|---|---|
 ir jāapstājas. Iespējams jāmeklē palīdzība, iespējams jau viss par vēlu. Es pamodos pilnīgi iztukšota un sveša. Manas aizsvīdušās acis nespēja atšķir vairs rītu no vakara, es nespēju saprast kur esmu un kamdēļ vispār. Galvā tikai trīstūri un putni, atmiņas, sāpes. Es noskaloju seju, turpat no krāna palakos kā tāds teliņš. Ielīdu atpkaļ migā, spilvens asinīs sega salipusi, roka bāla, rēta uzplēsta. Par daudz. Kādreiz nogriezīšu netīšām sev rokas nost. Aizlīmēju emocionālās rētas, pie modinātāja jau tiku ar visu galā. Ir jāapstājas. Tā nedrīkst. |
| ||
| Aug. 26th, 2019 @ 04:27 am . | |||
|---|---|---|---|
| asaras sāka gāzties pār maniem pleciem, tas viss vadzis, kas bija krājies no Latvijas laikiem, pārbraucieniem, aizvakar un vakar, izsprāga ārā kā korķis. Mans ķermenis raustījās kā zagās un elpa palika sekla. Tas neapstājās, asaras tik lija un lija un piepildīja visu telpu man riņķī, es vairs nebiju es, manis vairs nebija te, es biju tik liels un varens ūdens.
Rokas ņurcīja sirdi un krūtis, kāju nagi iespiedās paklājā, seja saviebās milijons krunās, ne skaņas, ne skaņas ... augšā, vakara pasaku skatās burvis. Es piecēlos vēl asarām birstot, atradu nazi, iegriezu rokā, tik vien lai nedaudz pārgrieztu ādu. Viss tas viesulis izjoņoja ārā no ķermeņa, kā no pārdurta balona. Asaras iesūcās iekšā. Asaras iesūcās iekšā paņemot līdz emocijas un sāpes. Acis palika nespīdīgas un balss zema. Asinis nopilēja uz grīdas un sejā atplauka nedaudz smaids. Vēl viena lēkme ir pārvarēta un vēl viens punkts ir pielikts. Nav jau tie ceļi nevienam pareizi. |
| ||
| Aug. 24th, 2019 @ 02:00 am 5 gadi nebūts Latvijā | |||
|---|---|---|---|
 Draugi novecojušies un daudz kas nezināms. Man trīcēja rokas, tik ļoti trīcēja viss – es nezināju kā man būt. Mana elpa aizrāvās un rokas svīda es tik ļoti ilgojos, ka pēdējās 5 minūtes izkāpjot no lidmašīnas un nākot pie geitiem bija pašas mokošākās. Es dzirdēju savus soļus galvā un viņi bija tik lēni, valodas saplūda vienā lielā putrā un mana sirds žonglēja ar arbūziem. Viss skanēja. Zobi arī. Es apskāvu pirmos draugus. Es tikļoti ieskāvos viņos. Man nebiju neviena vārda un nevienā no valodām. Es jutos tik maza, niecīga, tizla un nemākulīga.. Mēs runājām visu nakti. Par to kas ir bijis un, kas, iespējams, vēl būs, par suņiem un krāsām un manipulācijām, viegli aizskarot sāpīgus jautājumus, bet cenšoties neizplūst. Es biju vēljoprojām tik tizla. Pēc pāris dienām es satiku viņu. Naktī. Nekurienē. Mana balss aizlūza, bet es to noslēpu - es aizstāju klusēšanu ar vārīšanos. Es stāstīju tik daudz- par pārbraucieniem, darbiem, kurioziem, par 5G un fanātiķiem, par dabu, par sevi. Es vārījos kā putras katls, tik ļoti nemierīgi. Viņa klausījās, smējās, piebalsojās, bet vēljoprojām nespēja izteikt ne vārda. Pieci gadu starp mums iešķēla tik milzīgu aizu un robu. Tik daudz neredzēšanās un aizmukšanu sāpes. Mēs klusējām. Es baudīju aukstuma priekšrocību viņu sildīt, mūsu elpas saplūda vienā. Es raudāju un skūpsti savijās ar smeldzi. Vakars ieskanējās kā senas dziesmas, kurām vārdus bijām jau aizmirsušas. Es tik ļoti... Un tad pienāca lidosta un sēdēšanas laiks, kad saproti, ka visas tās tavas žagas atnāk atpakaļ, jo šoreiz tu esi tas, kas aizlido, kurš atstāj, kurš dodas. Caur asarām mijās smaids un caur smaidu mijās mulsums. Sirds vairs neauļoja un rokas nesvīda, viss palika tik klusi, liekas, cilvēki apkārt pat vairs neelpoja, lidmašīnas nosēdēs vārgi un bez-emocionāli, saulriets bija bezkrāsainas, manas jaunās kurpes bija garlaicīgas un neizteiksmīgas. Narvesen pārdevēja bija mīļa, bet kaitinoša un izdzertais sidrs bija pārāk pliekans. Nekas vairs nešķita savās vietās, nekas vairs nebija tā kā ir bijis. Darbs uz kuru es tiecos un no kā iedvesmojos pēkšņi liekas tik beznozīmīgi tukšs. Un e jau lidmašīnā, un es jau te, ar aizkritušām ausīm un asarainu skatu. Es mēģinu izzīlēt, kā aizbraukt un atkal būt vadītājam restorānam, ja iekšā ir tik sasodīti tukši un nenozīmīgi- kā, lai kādam kaut ko, kaut nieka, ar tādu attieksmi, iemāca? Es raudāju. Es tik ļoti raudāju. Es tik ļoti mīlu. Viņu, manu, nekad neasasniedzamo un tikai mirkļos satiekamo. Viss palika tukšs. Ar slotiņu atnāca vēji un aizslaucīja mūsu kaisles, aizslaucīja mūsu mērķus. |
| ||
| May. 7th, 2019 @ 11:30 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
 Pēc pasmagas dienas, es lēni skaitīju soļus un šļūkāju uz veikala pusi. Es cerēju, ka vēl strādā un vispār – bez piena no rīta kafija būs pārāk melna. Melna. Melna kā brīžiem domas. Melna. Vajag tomēr to pienu un maizīti arī. Burvītim kaut kas ēst jāpagatavo un vispār – šķiet, ritenis ir jāsalabo, nav vairs braucams. Tas viss pirms darba. Vēl tikai darbs tikko beidzies. Nu tā - ikdiena un vientuļi arī. Aiz stūra veca tantņa ar tarataiku iet un liekas dzied un es tikai par pienu, dziedu tai līdz. Tā mēs visi bubinam savā valodā, līdz es saprotu ka tantiņa nedzied vairs, bet raud. Iespējams raudāja visu šo laiku kamēr es dziedāju par pienu. Es piegāju tai klāt ar rokām ieķeroties tarataikā, skatījos acīs un jautāju vai viss ir labi? Vai kas noticis, vai kā palīdzēt. Nav manos spēkos izturēt vecu cilvēku asaras. -es tik ļoti gribētu staigāt kā tu! Bez sāpēm, bez tarataikas, kamdēļ es nevaru staigāt kā tu? es klusēju. Man nebija ne vismazākā vārda ko teikt. Ne kripatiņu. - vai jūs dzīvojat tālu? Vai jums palīdzēt nonākt slimnīcā? -nē! Es vairs nevaru, es tikko nāku no slimnīcas un eju pēc zālēm, lai varu iemigt. Sāpes paralizē manu ķermeni naktī, sāpes pārņem visu manu dzīvi un es tik ļoti nogurstu. Man atliek ārstēšanu atkal uz nedēļu, bet es ilgāk gaidīt vairs nespēju. Man nav vairs spēka. Es turu viņu savās rokās, viņa raud. Viņa tik ļoti raud. Es iesaku viņai izdzert vakara zāļu devu un rīt griezties pie ārsta, sabužinu un saku, ka labāk pozitīvi visu. Jo pozitīvi ir tas, ka es viņu satiku, viņa paliks kā dzīvs gaišs punkts manā dzīvē. Patiess un brīvs. Punkts pēc kura saproti, ka dziesma par pienu ir tikai dziesma par pienu! Nekā tev nav atņemts kamēr vēl esi spējīgs kādu apskaut, audzināt bērnu vai radīt savu noteikto harmoniju sev apkārt. Es viņai saku lielu paldies un viņa jau smejas. Es saku, ka tikai ar smaidu var būt vieglāk. Mūsu vainas no tā nesadzīs, bet būs vieglāk. Es apskauju vēlreiz un atvados. vakars paliek kluss. Un es domāju par viņu. Paldies. |
| ||
| Jan. 1st, 2019 @ 10:53 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| laiks tīra mūsu prātus un laiks atlasa visu lieko. Ar jauno gadu! Jauno cūkas gadu! Un cik dīvaini tas nebūtu, jauno gadu es sagaidīju FB sarakstoties ar kādu jaunēkli, ko pat neatcerējos, kamdēļ viņš ir manos draugos. Viņš neapmulsa un atgādināja, ka miljons gadus atpakaļ mēs braucām kopā autobusā Rīga – Talsi. Tas autobuss vienmēr ir bijis un gan jau ja vienmēr paliks episks. Teica, ka viņam ir skumji un uzklausīju kamdēļ. Un vēl es sadedzināju vēlmēs ( kas degot ieslēdza ugunsgrēka signalizāciju un piecēla kājās visu māju ) un izdzēru samaisītu ar šampi. Un nē- lai kas notiku, es neapstāšos savos sapņos un iecerētajā. |
| ||
| Dec. 27th, 2018 @ 02:52 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Patēvam bija operācija. Teica, ka nedeva vispārējo narkozi — respektīvi viņš redzēja kā ar skalperi viņam kasa ārā pusvaigu un zem acs. tipa nekā traka jau nebija- pacēla ādu un zem tās pakasīja. Jobanstirots es tā paklausījos un tā arī nesapratu jēgu — gudrības zobu mēs raujam — pilna narkoze, pimpādiņu apgriežam — pilna narkoze, bet pusvaigu "pakasīt" ir lokālā. Tas ir kāda veida šausmu filmā un pakaļā ir onkoloģijas centrs? |
| ||
| Dec. 2nd, 2018 @ 09:48 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Kaut kas neatgriezeniski manī nomira. Kaut kas, kas tur dzīvoja ilgi un ne par ko nesūdzējās. Pēc pēdējiem strīdiem, darba problēmām un pēdējā laika notikumiem, iekšēji izveidojās tik kritiski smaga avārijas situācija, kā iekšbūve un daļa no sen liktajem pamatiem sabruka un saira putekļos. Avārijas brigādes netika izsauktas. Ārsti un varas iestādes netika piesaistītas. Pat ja es raudāju un teicu, ka man tas ir neizturami, viss tika turēts lielā vienaldzībā. Viss sadzīst. es es nezinu, vai nomira labais, vai nomira ļaunais – tukšumu būs grūti aizlāpīt ar kafiju. |
| ||
| Nov. 27th, 2018 @ 10:47 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Man bija sapnis, kas mani atgrieza atpakaļ savā ciemā, kur es meklēju dzīvesvietu. Diez kamdēļ man tāda veida sapnis vajā - Teju 3 –4 x mēnesī es atgriežos savā mazajā pilsētelē un meklēju kur dzīvot, atgriežos dzīvokļos, kur mitinājos, un vienreiz pat ar zeķēm bridu pa sniegu līdz mājām, jo man nebija pat līdzi mantu. Pat zeķes bija vecas. Vai tas nozīmē, ka man ir nepabeigti darījumi ar šo pilsētu vai nenoslēgti kontakti, vai man zemapziņā ir bail atgriezties kaut kur. Būtu bail atgriezties savā bezatbildībā un pelēkumā, bet tās bailes ir maz saistītas ar šo pilsētu. Es kaut kur skumstu pēc viņas un kaut kur skumstu pēc draugiem, kas tur palika nesabužināti un neatvadīti. Iespējams tamdēļ es atgriežos un kaut ko tur meklēju, bet iespējams, ka man iekšēji bail, ka tie kontakti un draudzības ir mūžam jau zudušas. Laiki iet uz priekšu un ozoli aug līdz saulei. Mēs nevaram visas somiņas paņemt sev līdz. |
| ||