Feb. 6th, 2020 @ 10:24 am .
Es no sirds ticu, ka katra dvēsele uz zemas nonāk ar konkrētu mērķi - lai šo mērķi sasniegtu, dvēsele pati izvēlas ģimenes, vietas un notikumus kurus izdzīvot. Jā, sāp mums - un dažreiz liekas ka debesis ir aizvērušās un nav nekam vairs jēgas.
Es esmu izgājusi dažādas formas un veidolus savā dzīvē un daudzās no tām es pati sevi tā arī sapratusi neesmu, bet vienmēr ilgojos pēc vairāk.
būs ļoti jokaini – bet ēc visa tā, kas notika manā bērnībā - es daudzus gadus centos pierādīt, ka cilvēka būtība un radība ir laba. Katrs indivīds ir burvīgs un skaists, daži vienkārši ir salauzti un apmaldījušies.
Es daudz par to runāju un rakstīju, tai skatā stāstus un blogus un mēģināju savu iespēju robežās arī veikt mazus psiholoģiskus pētījumus. Viņi skāra citus un es daudz arī klausījos citos, bet nekad nefokusējos uz sevi – kas izskaidro, ka pat labākie draugi nezin neko, pat ne to, ka bija smagi.
Ticiet vai nē, es spēju atrast gaišu un mīļu savās atmiņas un ģimenes dzīvē ko dalīt, ko izstāstīt. Daļa no šīm atminām nekad tā arī nebija notikušas.
Tas pieturēja mani dzīvu.
Mēs visi esam savādāki - dažiem vajag palīdzību, daži var palīdzēt. Daži ir upuri, daži ir izdzīvotāji – es tiešām vēljoprojām ticu ka cilvēki ir labi. Ir tik daudz veidu kā dalīties ar rūpēm un mīlestību.
Šīs dažas dienas es izgāju cauri dažādām stadijām. Es atcerējos, es dzēru, es gribēju aizmirst. Es noslēdzos, es atvēros. Es saņēmos un gāju skriet, meditēju. Es ticēju sev un neticēju.
Es meklēju palīdzību un to noliedzu. Es dusmojos, es baidījos, es nožēloju, es piedevu, nepiedevu.
Es biju panikas lēkmēs un biju mierīgs.
Es vēljoprojām turpinu atcerēties, jaunas un jaunas detaļas. Ir daudz ar ko strādāt un daudz ko pieņemt.
bet ir daudz gaiša iekšā.
viensVilks
saki
link