viensvilks
viensvilks |
|
| Oct. 30th, 2019 @ 07:58 am mājiņa sabrukušā | |||
|---|---|---|---|
| 5 gadus atpakaļ es salūzu. Tas nebija kā apvainoties vai mīlestības sāpīte. Nebija arī dusmiņas un nebija nekā pat iekšēja īpaši gruzdoša. Raudot aizmigu un pamodos sabrukušu māju sirdī, kas nesāpēja, kas neuzdeva jautājumus, kas neiekustināja - bet, kas turpināja drupt katru dienu. Sevī īsti nerakājoties es pieķēru sevi pie domas, ka ir grūti no rītiem piecelties un bailes vakaros aiziet gulēt. Es pieķēru sevi pie sajūtas, ka vairs nejūtu – tikai zinu, ka kaut kas manī neatgriezeniski un lēni iznīkst. Es priecājos satikt draugus un iepazīties ar jauniem cilvēkiem – smaidīju – bet iekšā viss bija vienaldzīgi, sāpīgi un nevajadzīgi. Es sāku dzert – lai nejustu to - ka nejūtu neko. Es ielīdu sirsniņā, un tur tikai drupas. Es jautāju prātam - kad? Viņs nevēlējās par šo runāt. Es noliku malā savu jautājumu par jūtām, par tukšumiem un visām tām sajūtām. Nafig, nav mans, nevajag - saņemties, piecelties, darbs, darbs, dzīvot – izdzīvot. Viens. Un tad atnāca Jelgava un tilts – lai no kurienes atnāca un kamdēļ - ielika mani tukšā bildē un teica lec. Visas aizsaules nāras mani sauca un likās, un tik ļoti likās, ka mazu mirklīti, es pat kaut ko jūtu. Pēc pēc nedēļas es nomainīju visu. Sakravāju koferus, pārdevu dzīvokli, iesēdos lidmašīnā un neatgriezos. Balta lapa – jauns sākums. Prom no. - - es skatos atpakaļ uz visu un gribas vienkārši to pateikt skaļi - nebaidies meklēt palīdzību, nebaidies iet ar kādu parunāt, nebaidies atzīt, ka depresija pastāv un arī tu vari saslimt. Šajos gados es izdarīju tik daudz kļūdu, tik daudz pārsteidzīga un nevajadzīga - būtu vieglāk, toreiz, meklēt palīdzību, stāstīt par to un salīmēt, saskočot sevi kopā. Tagad ir palikušas jau tikai lauskas- gan no manām , gan no citu cilvēku dzīvēm. Iekšējā mājiņa neuzcēlās no jauna un lai arī kur es muktu un ko nomainītu – tu, sev, vienmēr velcies kā mugursoma līdz. |
| ||