Nov. 24th, 2019 @ 10:55 pm diena
mazi ieskati darbā. Pavārs netiek galā ar grillu, viss piedeg, viss sūdos, netīrs, pats aplipis ar tomātu mērci un zaljumiem. Lecu uz cept, vārīt – Salvadore, tagad esi uz līnijas un sūti ēdienu ārā. Yes, good, aiziet. Rampampam, satīrīju, notīrīju, visu saliku pa plauktiņiem, viss cepjas, dzīvojam. Atgriežos uz servisu - tur elle un indija priekšā –viss netīrs, viss bardakā, pus galdiņi aizsūtīti, pus galdiņi pat nav sākti gatavot.. bam, bam, ček, izlabots (ar konkrētu laika bagāžu) – kamēr laboju šo - starteri un side ir galīgi sajukuši prātā – lecu tur. Izlabots. Sviedri līst, uzacis pazūd. 
Pauzes jau kuru dienu nav bijis 15 h diendienā, bez apstājas.
Ir labi, izlabots, daži mirkļi un viss, - tīram, beržam un braucam mājās.
Līdz brīdim kad pienāk gril pavārs un saka – Ini, klau, ir kamdēļ tu nesmaidi - tā nevar strādāt, ir jābūt pozitīvam. 
Pateicu paldies, izgāju no virtuves, uzsprāgu cigaretē un pat divās.
Nomierinājos un berzām, tīrījām, izlaboju saldos arī un biju mājās ap pusnakti. 
ielīdu vannā un dzēru vīnu. 
A lai arī sadusmoja man tas pipelis, ka vajag smaidīt, daļa taisnība viņam tomēr bija, neskaitot faktu, ka viņš tomēr totāls lohs virtuvē. 
Savi mazie sīkumi no visiem. 
A par to davajka rīt.
viensVilks