viensvilks
viensvilks |
|
| Feb. 4th, 2020 @ 08:29 pm hujzin | |||
|---|---|---|---|
| Es sapratu, ka man ir jāizraksta viss ārā, katra skramba un atmiņa. Lai arī salikts kopā tas būs nenozīmīgos vārdos. Sāksim visu no sākuma. 1/02/2020 – es piedzeros. Es izdzēru tik daudz viskija, cik ūdeni vispārpieņemts dienā. Mani atmiņu zibšņi mani sāka nokausēt, es atcerējos lietas, kas manās atmiņās nekad nebija - es no tām samulsu, es no tām nobijos. Es dzēru, jo bija sāpe, es dzēru jo gribējās visu aizmirst. Kā gribējās visu sabāzt atpakaļ tur, kur tas viss bijis un bija arī sajūta, ka esmu sajucies prātā. Pavisam, totāli. Šizofrēnija ne? Atceries lietas kas nav notikušas? Bet viņas notika. Iespējams būtu vieglāk, ka tas būtu izdomāts. Enījvei. - es piedzēros. Es pamodos, es aizgāju izskriet paģiras ārā, noskrienot 9 km jutos labāk, gandrīz pavēmu, bet pa tumsu un dubļiem kaut kā arī atskrēju mājās. Iepostoju feisī, ka jūtos labi, uzrakstīju dažiem, kam dzērumā rakstīju ka es esmu f ucked up, ka es esmu sorted. Uztaisīju vakariņas, iegāju vannā, iedzēru miega zāles un smaidot aizmigu. Dzīve nav tik bēdīga. 2/2/20 down, es turpinu atcerēties visādas huiņas, es jūtos mazs un netīrs un vispār kas pie joda un 7 vilkiem notiek – es sāku neticēt sev. Es? Man dzīvē nekad neviena, bez manis nav bijuša - es pati esmu izkūlusies visam cauri – izglītībām un darbiem. Es esmu kur esmu, jo ir pie tā tika strādāts. Neticēt vairs sev, tas ir par daudz. Pirmais kas man nāca prātā, ka es degu ārā – cilvēki mēdz pārstrādāties un ir daudz gadījumi, kad tas notiek pat ja pats to nejūti. Es sāku lasīt (moderni lasīt nozīmē, klausies visu pēc kārtas uz saviem beats x) Sāku ar depresiju, šizofrēniju, panic attacs, soul damage, childhood trauma. Flashbacks. katrā no visiem kaut kas ir, daudz kas nav. 4 stundas, kaut kas ir atrasts un izšķirotas, arī zivis darbā un savākta komanda un sataisīti jaunie ēdienu piedāvājumi un vispār viss notiek. Chill. Ejam tālāk, lasām tālāk. Nākamais topiks rindā bija par sexual abuse - nu es tam tā viegliņām un mierīgi piegāju - nu ir man kaut kas šis tas bijis- bet es ar to jau tiku galā. Teiksim pieskārieni un vsp vienreiz un vispār bija jāpastrādā ar to visu bet es jūtos droši. Aiziet play – klausāmies. Un visas zarnas izgāzās uz grīdas. Es ieslēdzos ofisā, izrubīju kameras, sāku elpot. Man ir pati sūdīgākā panikas lēkmē kāda bijusi, 1 2 3 4 5 6 . aizturēt elpu 1 2 3 4 5 aizturēt un tā turpināt kamēr sāc elpot normāli. Ausīs vēl joprojām skan survivor stāsti. Ar visu kā mēs iemācāmies sevi aizsargāt no atmiņām, kas spēj mūs nogalināt. Ķermenis ir gudrāks nekā mēs. A šodien ir jau 4 febr.-20. kamdēļ visas atmiņa atnāca pēc 20 gadiem es izskaidrot nespēju - jā tas ir sāpīgi un jā tas izskaidro kamdēļ es esmu viensvilks arī. Es tiku izvarota no 11 – 16 gadiem, regulāri. Pierunājot, piespiežot, aizejot pati, piekrītot, bēgot. ne viens – 6 dažādi cilvēki. Arī ģimenes locekļi, arī pats tuvākais dzērumā. Tas viss bija lost atmiņā. Ir kā ir. Bet ir sākums kaut kam drausmīgam, bet sākums vienmēr ir novērtējams. Hujviņzin kamdēl es to rakstu tagad visu ārā - ir sajūta ka vajag/ A ja nu kāds izlasīs un sapratīs, ka neesi viens, vai arī hz, ka vajag palīdzība. |
| ||
|
|
|
|
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}