Dec. 26th, 2019 @ 09:42 pm (no subject)

Sēžu uzņemšanā.
Jau kuro stundu tā jau sēžu, jau kuro kafiju, jau daudz naktī, jau tik ilgi. 
Svētdien iespieda kāju strarp mašīnu un moci, bija trieciens, sāpīte arī.
Sarakstīju papīrus, aizbraucu uz darbu. Kamēr paiet var, tikmēr jau viss labi. Līdz kāzām, kas nekad nebūs, gan jau sadzīs.
Šodien sāka sāpēt tā ka paiet vairs nevar. Atstāju moci darbā, aiztakšojos līdz uzņemšanai – no uzņemšanas līdz slimnīcai ar ātrajiem - dzīvā rinda 3 stundas un jau ir rīts.
Fakts, ka pēc 3 stundām ir jābūt darbā neiepriecina. Vispār viss besī. Nav neviena pat blakus. Neviens kam pazvanīt, kam papinkķēt.
4 stundas – tieku pie ārsta – kaulā ir plaisa, bet neko nevar darīt un staigā, kamēr sadzīs.
Atbraucu mājās. Meita gaida ar tēju. Prasa vai ir viss labi.
Dzeru tēju liekos gulēt - tomēr maz ir svarīgi dzīvē - tikai nedaudz - bet tas nedaudz ir mūsu viss.
viensVilks