sen še nav būts. gandrīz (bez vienas dienas) gads.
bet ko nu te ievadot. aiziet, pie lietas!
vārdu sakot, es nekad tā īsti neesmu sapratusi to, ko cilvēki (t.i. draugi) domā, sakot man, ka, nu, re, nu jau, mīļā, viss sen ir nokavēts, re, Tavi draugi jau visi sen pa pārīšiem, saprecējušies/ soon-to-be-married, un vispār Tu šeit neiederies. labi, to pēdējo frāzi vēl neviens nav izspēris. bet tā loģiski domājot, no visa tā blāķa, ko reizēm saklausu, to tā varētu izspriest.
reizēm man šķiet, ka cilvēki ir aizmirsuši, ka nav jau tā kā ejot pēc krējuma uz veikalu - paskaties plauktā un ņem to, ko vēlies (vai vismaz labāko, kas tajā vietā atrodas). reizēm, goda vārds, šķiet, ka visiem liekas, ka man vienkārši ir jāaiziet uz kādu bodi un "jāiegādājas" pirmais pretim nācējs. bet var jau būt, ka tā ir arī jādara un es vienkārši esmu nejēga. (un šim apgalvojumam es labprāt piekristu, ja vien cilvēki arī izturētos konstanti pret mani kā pret nejēgu - neko neprasītu (kvalitāšu ziņā), neko neuzticētu, vārdu sakot, liktu svētā mierā. bet tā jau, nu, gluži nav. nē, nē - man, tāpat kā visiem citiem vulgaris ir jāaug.)
protams, kronis visam ir vēl tā nedaudz apstāstīt, kā vecumdienās es vienītī miršu no garlaicības. (es nerunāju par tiem brīžiem, kad mūsu balsīs ieskanās sarkasma-pavilkšanas uz zoba-joka tonis. tie ir smieklīgi - tam nu es bez šaubām noteikti piekrītu)
reizēm (bet tas nu jau patiesi ir ļoti reizēm),reizēm man šķiet, ka šie cilvēki, kurus savā sirdī vēl turpinu dēvēt par draugiem, ņems un mani vienkārši atsijās kā nederīgu, ja man nebūs klasiskās pilnības - māja, vīrs un vismaz 3 bērni (lai pozitīvi sevi atražotu).


bet ko es ar šo visu domāju? vai es alkstu žēlošanas?
oi, nē - te nav ko žēlot. vienkārši likt mierā. bez frāzēm, kas liktu iet uz "veikalu".
man patiešām šķiet, ka ir tā, kā vajag būt.

reizēm es patiešām apbrīnoju savu stulbumu. tāda sajūta, ka manī iekšā mīt kāds iekšējais mazohists.

lūk, nu jau es sāku sevi uzskatīt par novecojušu.
kāpēc cilvēkiem patīk tas, ka meklēju cilvēku, kurš ir gatavs man izšķaidīt smadzenes? tas ir šitā?: like - o! beidzot kāda laba doma no Tevis!, share - palīdzam cilvēkam piepildīt vēlēšanos! vai arī tas ir kāds sava veida FB lietotāju morālais atbalsts, no kura es nekā savā aprobežotībā nesajēdzu?

vakar Kristaps pateica to, ko pati baidījos skaļi pateikt, atzīt - brālis ir mana vienīgā ģimene. nē, nu, jā, jāatzīst tā lielos vilcienos par manas ģimenes lielumu nevar sūdzēties - milzīga un pat savstarpēji komunicējoša. bet tas pats kodoliņš, tie paši tuvākie, ir tikai viens.
hm. dīvaina sajūta. kaut kā līdz šim to nebiju apzinājusies.
un tagad mirkļa vājums darbā.
un vēlāk vakariņas- izmaksātas! uzsauktas. [un, nē, loši, tikai bizness. biznesa sievietēm biznesa vakariņas]

neaizgāju uz kori - rīta kakla sāpe mani nedaudz sabiedēja. bet za to pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā uz mājām nācu smaidot un priecājoties, ka man tik daudz ir dots.
bet vispār kaut kad šīs briesmīgi emocionālās nedēļas nogales laikā sapratu, ka gribās vienkārši tā ieritināties un justies vajadzīgai, nē, drīzāk justies pasargātai. jā, tā laikam drīzāk. lūk, gribās būt vienreiz sievietei, sasodīts, nevis terminatoram!
ai, vispār gribās, lai tik ļoti nesarežģīju.
bet tā jau viss ir kūl, viss ir tā, kā tam jābūt. pat mana drausmīgā emocionalitāte patiesībā ir visai normāla un parasta lieta šobrīd. tikai neierasta. ļoti neierasta un nepierasta man.

ok. tas ir normāli reizi pa reizei vakaros histēriski raudāt. [nu, vismaz kaut cik.] bet sēdēt darbā un turēties ir kaut kas jauns.
un man jau tagad ir bail no ziemassvētkiem.

pēdējā pusmēneša laikā atkal esmu pārbāzusi savu dzīvi. varētu jau nīdēt un gausties, bet patiešām ar foršām lietām. un ar savā ziņā neticamām.
bet. vienmēr ir bet. arī šoreiz. un man pat pagaidām nav bail par to, kā es visu paspēšu. šoreiz ne par to. nu, kā var kaut ko tik ļoti gribēt un negribēt reizē! ir tik sasodīti kūl būt tur, dziedāt tur, bet. bet ir par to, ka atkal pārņem tā sajūta, kas bija skolas solā sēžot. skolas nevis universitātes. un man nepatika mana skola. man nepatika cilvēki. šķiet, es biju veiksmīgi tikusi no tā visa vaļā uz neatgriešanos. līdz šim brīdim. un tagad es nesaprotu, ko iesākt. vienkāršākais būtu iet prom un stāties citā korī, bet varbūt ir vajadzīgs izcīnīt uzvaru pār sevi. es jūtos kā mazs bērns. varbūt šis laiks ir, lai es beidzot tiktu ar savām iedomām, kas varbūt ir objektīvas, galā. lai beidzot tiktu galā ar domu, ko cilvēki domās par mani. lai beidzot mestu pie malas savas vidusskolas traumiņas un būtu pieaudzis cilvēks. es nesaprotu! es gribu tur dziedāt, bet es negribu katru reizi just to stulbo sajūtu, ka atkal esi atgriezies 5 gadus atpakaļ savā iekšējajā pasaulē. un es nesaku, ka arī šobrīd tā būtu vareni skaista, bet tomēr 5 gadus atpakaļ es biju diezgan ļoti vairāk messed up.
un viss tikai viena cilvēka dēļ, kurš pat nav īsti vainīgs.
ai, kā man noderētu gudrais mammas padomiņš!
un man besī mans dīvainais prāts un sirds. mani kaitina mana atkarība no citiem. un es laikam atkal par daudz domāju.

šodien atkal gribās kliegt. uz visiem un par visu.
un gribās, lai saprot, lai pielec, lai aizdomājas, ka tur vairs nav māju. nav, kur palikt.
bet tas jau tā. kārtējie dzīves sīkumiņi.
un ko gan var vēlēties no pasaules, kura skrien, lec, dzied un tajā pašā brīdī runā pa telefonu. kurš gan vairs ieklausās dabā? kur nu vēl sirdī. un prātā.
bet šodien nezinu, kur lai paliek. kur gribētos palikt. šodien gribās būt vienai. un savā vietā. nevis svešā. ha. bet pat tādi nieki man šodien nepienākas.
būtu vismaz citi cilvēki, citas lietas, vienkārši uzmestu. paliktu šeit, izslēgtu telefonu un visus sūtītu uz podu. bet te tā nevar. un sajūta tāda, ka esi bezgalībā, kurā nebūs Tev justies labi. it kā jušanās labi būtu noziegums. grēks.
bet tā jau notiek, pāriet un norimst...

šodien it kā kaut kā priecīgāk. tomēr sociālo zinātņu bakalaurs ekonomikā iegūts. un atzīme arī kā brīnums - 9. bet man gribās ļoti, daudz reiz ļoti vairāk raudāt. gribās piezvanīt mammītei, pastāstīt, pasmiet, papriecāties, novēlēt viņai jauku novakari. bet tas ir neiespējami. un šodien tik ļoti pietrūkst tādas ikdienišķas sarunas ar mammīti. un kā lai priecājas, ko?

un šajā visā ir kaut kas pozitīvs - uz pasaules ir sasodīti daudz cilvēku, uz kuriem es varu paļauties, kuriem rūp! un daļa pat tāda, par kuriem pat nenojautu. Paldies, mīļie, par to! tas ir tāds atbalsts. nenovērtējami. nekad nespēšu izteikt vārdos pateicību.
un vēl - patiesībā viss ir tik mazsvarīgs. nu, labi, gandrīz viss. nu tas, kas lielākoties nodarbina prātu ikdienas steigā. žēl, ka tas tiek iebāzts sejā tā ļoti pa smago. bet varbūt arī tā vajag.
katrā ziņā paļāvības skola. ticības skola.
un caur tām neskaitāmajām reizēm, kad gribās vienkārši kliegt, ir tik pat daudz reižu, kad gribās smaidīt un pateikties!
jā. paldies, par šo dienu, mirkli, par cilvēkiem, par ticību! paldies, Tēti, ka nekad nepamet!

man ir tik ļoti, ļoti noriebies viss apkārt. tik ļoti, ļoti.
man patiesi ir apnikuši tie cilvēku nejēdzīgie centieni būt stilīgiem un runāt pilnīgu sviestu. man ir apnicis klausīties tajos drausmīgajos tekstos, kas nāk no cilvēku mutēm. man ir apnicis dzirdēt tās nebeidzamās rupjības, dzēlības, man ir apnicis, ka apkārt un manī ir tik daudz dusmu, naida un nesaprašanas.
man ir apnicis.
man ir tik ļoti līdz kaklam tas, ka vienmēr ir jādara tas, kas Tev nepatīk, tas, ka tas sastāda lielāko dienas daļu. un visi turpina atkārtot - laipni lūgti pieaugušo pasaulē! tā nedrīkst būt. citādi. citādi tam visam nav absolūti nekādas jēgas.
un viss, ko es spēju izdarīt, ir sēdēt dīvānā un krist izmisumā. un nelīdz vairs saprāts, ka es visu varu mainīt sekundes simtdaļā ar attieksmi. un nelīdz nekas. ir sajūta, ka vienkārši nekam nav tādas patiesas jēgas.
un tas, kam redzu jēgu, to, protams, nedrīkst. nevar. nav laika. visbeidzot, pietrūkst vienkārši spēka.
es gribu, lai tas viss vienkārši beidzas. tagad! lūdzu? vismaz tā daļa, kad gribās nebeidzami sevi žēlot.
viss. pietiek! pietiek nobimbātas sejas. un pietiek čīkstēšanas! man ir jāsaņemās, jāizdara, jāaizmirst! ja vien tas būtu tik viegli, kā to uzrakstīt šeit.

šodien, savā dienā bez cilvēkiem, noskatījos The Lion King. secinājums: es tak biju varen emocionāls bērns! viss, kas palicis atmiņā bija pirmās filmas pirmā puse, asaras un viss. nu kā!? kā es varēju aizmirst par hakuna matata! he he.
bet vispār tādas feinas filmas abas. daudz tādu pozitīvo dzīves domiņu. (:
un vispār - ko es te satraucos! lai jau tie pārīšcilvēki ir laimīgi! jo patiesībā visam ir savs laiks. es ceru. (:
un es mīlu dienas ar sevi.

liekas laikapstākļi ir pakārtoti šogad manai sirdij. ja tā - mīļie, šogad ne tikai pavasara, bet arī vasaras un rudens nebūs!
šodien, tāpat kā vakar neesmu izdarījusi absolūti nekā. apaļa nulle.
bet iekšā ir tāda nepārvarama vēlme mainīt kaut ko. mainīties.
un mani māc atkal destruktīvās domas - gribu izgaist. gribu, lai šis beidzas vienreiz.
un man riebj pasaules iekārtojums.
šodien man riebj viss.
pat mana nepabeigtā to do liste.
pat tas pielīmētais dzejolis pie sienas.
pat tie zīmējumi augšā un zīmīte: Oh shit its monday tomorrow.
man riebj arī kaimiņi. un vispār kojas kā tāds.
šodien riebj.
pat tas spiedziens aiz sienas.
riebīgi.

tur aiz loga skaitās pavasars. skaitās. bet es sēžu mājās un nelaižu ne pa kam viņu sevī. nē. nevis nelaižu. viņš nenāk. kāds spiež, lai nāk, bet nenāk. mums ar pavasari šogad laikam atkal noslēgts līgums par abpusēju neaizskaramību.
vispār vakar bija plāns rakstīt vēstuli. ne tādu, ko aizsūtīt vai kādā citā veidā nogādāt adresātam. drīzāk tādu, kuras laikā pašai saprasties vienreiz.
neuzrakstīju. aizgāju gulēt.
šodien vairs neuzrakstīšu.
bet vispār jā. no vienas puses liekas, ka tas ir labākais, ko šobrīd varu darīt, no otras - es taču esmu draņķe. gandrīz tāpat kā toreiz. bet rīt būs par vienu cilvēku vairāk vismaz, kas mani nīst. un teiks, ka nesaprot. bet lai jau.
un es atkal nesaprotu šo pavasara gājienu cilvēkos - pēkšņi visiem ir jābūt kopā ar kādu. jābūt. ja ir iespēja, ja kāds pievērš uzmanību, jācenšās, jāmēģina sev ieskaidrot, ka arī tīk. nu, stūlbie cilvēki! kā jūs izniekojat laiku! atvainojos. bet patiešām. es jūtos neiederīga. nederīga.
tas liek aizdomāties, vai maz esmu radīta attiecībām. vismaz ne tagad. bet vai vispār kaut kad?
ekh, kaut pavasarī būtu mazāk izlikšanās cilvēkos. vairāk atplaukšanas. patiesības. un mazāk tā nodrazātā vārda nevietā.
nebūtu durvis ciet un rītā 2 kd, uz kuriem, starpcitu, aiziet, man ir jāsāk mācīties, uzvilktu kedas, paķertu brāļa mp3 atskaņotāju un dotos ārā. baudīt.
gribu pamosties. līdz ar dabu. bet daba kavējās. tāpat arī es. vo, izskaidrojums! beidzot.

ir tik daudz vārdu, ko mēs sakām, lai uzmundrinātu viens otru. liktu pasmaidīt kādām. uzlabotu omu noskumušajam, parādītu ceļu kādam, kas ir apmaldījies sevī.
un pēdējā laikā bija kādu drusku sanācis dzirdēt.
anyway. stāsts nav par to.
vakar es atkal sāku smaidīt. arī iekšēji.
un atlika tikai puisim, kurš runāja lauzītā latviešu valodā [tik ļoti, ka gribējās teikt, lai labāk ar mani runā krieviski (bet es noturējos)], paskatā kaut kur uz ebreju pusi... bet arī izskatam un valodai nav nozīmes. vārdu sakot, atlika vien viņam pateikt 3 vārdus. citam tie šķitīs smieklīgi, citam pašsaprotami, bet, kad viņš pateica "Dievs Tevi mīl", es atkal sāku smaidīt.
Dievs mīl arī Tevi, draudziņ.
kaut kā tā.
paldies par uzmanību!

es vairs nevaru. gribās ļoti ļoti mājās. viņi visi izskatās vienmēr tik sasodīti laimīgi.
un kāds vēl pajautā - kad tu brauksi mājās? un es vien spēju pateikt tagad - marta vidū. marta, nevis februāra.
pf.
ja es būtu zinājusi, ka dzīvē ies uz šito pusi, būtu labāk citas lietas darījusi. nē.
patiesībā ir jau labi. man patīk vientulība. dažreiz. un patiesībā es visu laiku esmu cilvēkos. visu laiku.
punkts.
jāģērbjas.
vīns šovakar. ābolu pīrāgu vietā.

mīļo cibiņ!
sen še neesmu bijuse.
gribēju Tev pateikt, ka tagad es labprāt mīlētu.
vai arī iemīlētos.
tas arī viss, ko vēlējos pateikt.
ak, jā, bučas mučas jaunajā gadā!

mājas. it kā. tā katru reizi. vienmēr skandāli. vienmēr mammai arvien trakāk. un man šķiet es sāku jukt prātā.
un vienīgās dusmas, ko spēju just, nepārtraukti mijas ar sāpēm. varbūt arī tāpēc es nespēju būt tik dusmīga, kā vajadzēja būt marka drāmā. es vienkārši neesmu jutusi tādas dusmas. smieklīgi, pat dusmas var būt dažādas. hā.
un es pat nezinu, vai tā tukšuma sajūta ir tāpēc, ka man patiesi ir vienalga, vai arī es tik sasodīti labi esmu iemācījusies iespraust austiņas ausīs un izlikties, ka nekas nav noticis, ka viss ir kārtībā.
un atkal esmu ierakstījusi kaut ko nomācošu. kāpēc gan es nerakstu par tik sasodīti skaistām dienām, kad rimi satiec spāni, kurš meklē kaut ko sāļu. par dienām, kad šķiet, viss būs labi. kāpēc? kāpēc gribās izteikt tikai brīžus, kad gribās ieslēgties kaut kur, ielīst, lai neviens neredz un sākt raudāt. atlaist. bet nedrīkst. nedrīkst arī domāt par tādām lietām. kā jau zināms, esmu stipra. un man absolūti neinteresē pārējie. patiess egoists. ar smaidu līdz ausīm.
turpinām dauzīt īkšķus pret ceļa akmeņiem. jeijā! varbūt kādreiz pienāks asfalts. bet nē. es negribu asfaltu.

kas notiek? kas ar mani atkal notiek? atkal iekšā mežonīgās sāpes. šoreiz nedaudz izskaidrojamas. vismaz teorētiski. bet tik ļoti gribās raudāt. tik ļoti žēl. vot, paldies, Staņislav! nebiju domājusi, ka spēju būt tik emocionāla. laikam nevajadzēja tā dikti stāstīt cilvēkiem par bezemociju pasauli. bet varbūt arī vajadzēja. pat ar tām šausmonīgajām sāpēm ir vieglāk dzīvot nekā nejust nekā.
patiesībā vienīgais uzdevums šobrīd būtu izprast to sāpju iemeslu. ne šo. bet to, kuras uznāk nu jau regulāri.
bet tas jau ir cits stāsts.