kas?

kas notiek? kas ar mani atkal notiek? atkal iekšā mežonīgās sāpes. šoreiz nedaudz izskaidrojamas. vismaz teorētiski. bet tik ļoti gribās raudāt. tik ļoti žēl. vot, paldies, Staņislav! nebiju domājusi, ka spēju būt tik emocionāla. laikam nevajadzēja tā dikti stāstīt cilvēkiem par bezemociju pasauli. bet varbūt arī vajadzēja. pat ar tām šausmonīgajām sāpēm ir vieglāk dzīvot nekā nejust nekā.
patiesībā vienīgais uzdevums šobrīd būtu izprast to sāpju iemeslu. ne šo. bet to, kuras uznāk nu jau regulāri.
bet tas jau ir cits stāsts.