vakar Kristaps pateica to, ko pati baidījos skaļi pateikt, atzīt - brālis ir mana vienīgā ģimene. nē, nu, jā, jāatzīst tā lielos vilcienos par manas ģimenes lielumu nevar sūdzēties - milzīga un pat savstarpēji komunicējoša. bet tas pats kodoliņš, tie paši tuvākie, ir tikai viens.
hm. dīvaina sajūta. kaut kā līdz šim to nebiju apzinājusies.
un tagad mirkļa vājums darbā.
un vēlāk vakariņas- izmaksātas! uzsauktas. [un, nē, loši, tikai bizness. biznesa sievietēm biznesa vakariņas]