pēdējā pusmēneša laikā atkal esmu pārbāzusi savu dzīvi. varētu jau nīdēt un gausties, bet patiešām ar foršām lietām. un ar savā ziņā neticamām.
bet. vienmēr ir bet. arī šoreiz. un man pat pagaidām nav bail par to, kā es visu paspēšu. šoreiz ne par to. nu, kā var kaut ko tik ļoti gribēt un negribēt reizē! ir tik sasodīti kūl būt tur, dziedāt tur, bet. bet ir par to, ka atkal pārņem tā sajūta, kas bija skolas solā sēžot. skolas nevis universitātes. un man nepatika mana skola. man nepatika cilvēki. šķiet, es biju veiksmīgi tikusi no tā visa vaļā uz neatgriešanos. līdz šim brīdim. un tagad es nesaprotu, ko iesākt. vienkāršākais būtu iet prom un stāties citā korī, bet varbūt ir vajadzīgs izcīnīt uzvaru pār sevi. es jūtos kā mazs bērns. varbūt šis laiks ir, lai es beidzot tiktu ar savām iedomām, kas varbūt ir objektīvas, galā. lai beidzot tiktu galā ar domu, ko cilvēki domās par mani. lai beidzot mestu pie malas savas vidusskolas traumiņas un būtu pieaudzis cilvēks. es nesaprotu! es gribu tur dziedāt, bet es negribu katru reizi just to stulbo sajūtu, ka atkal esi atgriezies 5 gadus atpakaļ savā iekšējajā pasaulē. un es nesaku, ka arī šobrīd tā būtu vareni skaista, bet tomēr 5 gadus atpakaļ es biju diezgan ļoti vairāk messed up.
un viss tikai viena cilvēka dēļ, kurš pat nav īsti vainīgs.
ai, kā man noderētu gudrais mammas padomiņš!
un man besī mans dīvainais prāts un sirds. mani kaitina mana atkarība no citiem. un es laikam atkal par daudz domāju.