šobrīd mani nomoka viens vienīgs jautājums - kā cilvēks var būt fanātisks kristietis jeb, citēju, "aizrāvies ar Dievu", un būt baisākais tusētājs, ballīšmīlis un mūžīgais izbraucējs uz citu rēķina?
varbūt kāds ir gudrāks par mani un man var paskaidrot šo lietu?

kaut kāds nejauks noskaņojums. atkal plēš. tāpat kā toreiz Skaistkalnē. tāpat kā Madridē. gribās histēriski raudāt. plēš mani kaut kas iekšā. un liekas, visi ir gatavi pateikt, ka esmu nīdošs, egoistisks control freak. un tāda arī es esmu patiesībā. un vēl man ir nosliece uz nesmaidīšanu, nepriecāšanos. vienkāršu eksistenci, gaidot, kas nu vēl varētu notikt tālāk. liekas, visi sagaida to, ka es paturēšu sevī sāpes, paturēšu sevī visu, varbūt tad es būšu pietiekama.
kaut kā dīvaini šķiet, ka mēs sakām, ka paturēt sevī nav labi, bet līdz ko ir runa par kaut ko negatīvu, vai man dieniņ, galvenais ir savākt sevi. paturēt sevī. tas ir pats galvenais. nekam citam nav nozīmes.
eh. un man gribās raudāt. liekas, nevienu nesatikšu šonedēļ. un jau pirmdien sākas semestris. tā netīk. gribās mieru. bet tur mani sagaida party animal gaisotne. atkal nosodījums no cilvēkiem. viscaur. vienmēr.
jā. tagad kāds gudri pateiktu - nu tad dari tā, lai Tevi nenosoda. bet, sasodīts, kā lai tad es dzīvoju! varbūt vienkārši eksistēt. jā, tad var arī eksistēt tā, lai Tevi nenosoda. vai arī - nepievērs citiem uzmanību. bez maz vai ignorē. bet kā lai to izdara, ja cilvēks tomēr ir svarīgāks par iznākumu, ja man interesē citu viedoklis...
un vispār, visi tik ļoti rāvās mājās. bet es labprāt būtu braukusi tālāk. kaut kur. jā, mani mājās gaidīja māmiņa. arī ōme, noteikti. bet kas vēl? jā, draugi, es ticu, ka arī viņi. es patiesi tam vēlos noticēt. bet iekšā ir tāda tukšuma sajūta. un tā taču pat nav neviena vaina. ja nu vienīgi manis pašas, ka nespēju novērtēt to, kas man ir. tās mazās lietas. bet tas nemaina faktu, ka tas tukšums ir.
he. un es varu citiem gudri atbildēt, ka pacietība ir tikums, ka nāks viss, kas mums ir vajadzīgs, īstajā laikā, ka vajag priecāties par tiem mazajiem sīkumiem, ka, ja cilvēks neizrāda neko, tas nenozīmē, ka viņš nemīl. bet vai es tam maz pati noticu?
varbūt vienkārši vajag sākt ar uzspēlētām prieka un pārsteiguma emōcijām, lai būtu jaukāka un jautrāka. panesamāka. gan sev, gan citiem.
vienīgi, vai tā nebūtu melošana?
vai varbūt vienkārši ir jāpārtrauc domāt un jāturpina svinēt izlikšanos.
vispār prieks, ka pārējiem ir.

manī atkal ir tā vēlme no visa aizbēgt.
interesantākais ir tas, ka nu jau nav vairs daudz kas palicis, no kā iespējams vispār aizbēgt.
turururū!
es jūku prātā. jā. tas ir izskaidrojums.
naiš.

man ir sajūta, ka šī vasara būs vientuļa. tā pagaidām izskatās. ja es varētu savas vientulības sajūtas ielikt kaut kādā rāmī, tad tās noteikti būtu nedaudz raksturojamas ar Dr. Rajesh Ramayan Koothrappali sajūtām 3. sezonas vidū. varbūt man būtu laiks doties uz savu Indiju?
un es sāku apsvērt domu, ka arī šī diena būs diena, kad nebūšu izgājusi laukā. jā.

kāpēc esot mājās viss šķiet vieglāk? sheldon teiktu - its fascinating.
un vēl man gribās kādam uzrakstīt - eu, ko dari? ejam laukā. bet nevar - noteikti nerunajoša es esmu izturamāka, bet, cik man nācies saskarties ar cilvēkiem, ir tomēr patīkami, kad kāds reaģē uz Tevis sacīto un arī pasaka kaut ko.
vārdu sakot, turpināšu sēdēt šai istabā ar jaukajiem seriāliņiem. vai arī uzspēlēšu kādu klavieri. ārā iet netīk. tie kukaiņi jau noteikti ir sākuši savus uzlidojumus. brr...

es mācīšos klusēt. gan piespiedu kārtā, bet mācīšos. šobrīd pat tā sem. izteiktā doma liekas vajadzīga. ļoti. un ne jau balss dēļ vai laba vīra meklējumu nolūkos. vienkārši - man ir jāmācās paklusēt. ieklausīties. apkārtējos. un arī sevī.
jo, kā jau mēs visi zinām, klusumā Dievs runā.
he. un šīsdienas trakulīgās galda spēles arī bija feinas. tā jauki. paldies jums, mīļie! tik vien žēl, ka Līv nebij. tā gan.

kur es sevi šitā pievīlu?!
nav ko - šis vēlreiz pierāda - nekādas uzticēšanās cilvēkiem. nekādas.
and lets start again.

man ir apnicis būt vienai.
tas laikam šobrīd ir kā daļējs raksturotājs it visam. un es to atzīstu. jā - man ir apnicis būt vienai. un? vai tas kaut ko maina? taču nē. sajūtas paliek tās pašas. nedrīkstot noliegt tās. bet ko lai dara, ja tās sāpina brīdī, kad saproti ar prātu situāciju esošo? ko tad? turpināt sevi sāpināt? visu laiku mēģināt atrast neatrodamus iemeslus? taču nē.
zinu, rīkojos tik nepareizi. bet citādāk nevar. vieglākais ir vienkārši sev ieskalot. bet varbūt arī cita varianta nav.
un es neredzu neko vairs. absolūti. pat tas trauslais pavediens, kas visu laiku mani turēja tur - nu, būs taču labi. vienmēr ir plāns. arī esošajā situācijā -, ir pazudis. esmu to nometusi kaut kur. un es neredzu, lai atrastu. jūtu, viņš ir tepatās blakus. bet kur?
zinu, tā nav labi teikt, bet man vairs nepietika ar to mazo pavedienu. saprotu, ka arī tas bija daudz. tagad. kad tā vairs gandrīz nav.
un es zinu - kāds pateiks viedu domu - aizej un satiec. bet ko darīt, ja Tu vairs nejūti tur nekā? tikai kaut ko uzpūstu? vajadzētu būt sajūtā. man vajadzētu just. man vajadzētu redzēt, dzirdēt. arī. bet tur ir kaut kas. tikai, nē. nav nekāda tikai. esmu pazaudējusi. pazaudējusies. uzlikusi pārāk tumšas saulenes. tikai nav jau tik viegli viņas noņemt. tās saulenes.
un es nenoliedzu, ka ir. tikai, šķiet, pilnīgi bezjēdzīgi. šķiet, esmu pilnīgi nepareiza. sajukusi. nederīga un neiederīga.
un es jūtos pilnīgi viena. nav runa par draugiem - mums katram ir sava dzīve un mēs pa reizei saskrienam kopā, lai... lai mēģinātu citiem pavēstīt savas dzīves galvenos mirkļus. un tas taču ir tikai normāli. nenosodāmi. ir jauki zināt, kas notiek citu dzīvēs. jo patiesībā ir sasodīti vientuļi, kad dienām Tev neviens neraksta, ja vien Tu pats neuzmācies ar savu esību kādam. ir sasodīti vientuļi, kad saproti, ka visu laiku dzīvē ar Tevi komunicē tikai tie, kuri dzīvo tai pašā miestā, pilsētā tai brīdī. pārējie kaut kā pazūd. un es nesaku, ka tā ir pārējo vaina. šķiet, es pati pazūdu. un tad liekas smieklīgi, kad saku, ka prieks par soc. tīkliem, kur vismaz kaut ko uzzini. lai nebūtu jautājumi - kā, Tu nezināji?
es patiešām nezinu šobrīd, kur tas ceļš ved. bet man šobrīd ir vajadzīgs kāds blakus. kaut līdz nākamajam ceļam, kas to šķērso. citādi ir varen apnicīgi spārdīt tos oļus vienam pašam. pasmieties. vienam pašam. visbeidzot vienkārši aizmirst visu. jo nav jau sarunas. dialōga. nav izaugsmes. ir tikai monolōgs un sapņi.
un var jau būt, ka es vienkārši nespēju pielāgoties esošai situācijai. es nespēju augt līdzi savai dzīvei. dzīvoju ilūzijās.
bet gribās kādu, kam pieglausties. kādu, kuram blakus jūties vajadzīgs. kādu, kurš vienkārši būs. skatoties uz Tevi tieši tādam pašām acīm, kā Tu uz viņu.
gribās. bet kurš tad muļķim tādu dos!

kōla beidzās. drīz iešu uz veikalu. jā. un vispār doma ausīs iebāzt mūziciņu un doties paklīst. lai atbrīvotu savu prātu no tām domām domiņām.
kaut es mācētu visu nesarežģīt.
lai nu kā, jāmet nost tās depresion domas, jāatrod skapī šodien kaut kas tāds, kas manām acīm būtu tīkams un man neliktos, ka tajās izskatos resna, jāsagludina un tad jau ārā. jelgavā. ja nav kas uzklausa, pilsēta vienmēr uzklausīs. vai vismaz palīdzēs to visu aizbāzt kaut kur. uz neatgriešanos.
vakar, sēžot balerijā, ierakstīju plānotājā, ka jābeidz celt sienas. šķiet, šodien taps vēl viena. bet, ai, lai jau! viena mazāk vai vairāk neko nenozīmē. drošībai taču jābūt. :D
eh. sen jau vairs nejūtos kā mājās. ne te, ne tur. nekur.
uj. pārāk emo un depr sanāca. nav jau tik traki. nedrīkst jau aizmirst, ka man patīk pārspīlēt. un reizēm jau arī sanāk.

man riebj, riebj, riebj, ka cilvēki apgalvo, ka nesaprot, ka lūdz, lai paskaidro, bet pirms tam savākties savos papīros, būt gatavam ar uzdevumiem un nedaudz apskatīt, ko nesaprot, vienkārši nevīžo.
ak, dieniņās, cik šodien daudz man spēka tas viss paprasīs. un vēl pašai teorija. bet dažiem šķiet, ka man jau viss ir kārtībā, manu laiku var izmantot krustu šķērsu - es tak esmu vispasaules guru un visu zinu tāpat vien. nemaz neizlasot. nemācoties.
ak, izraujiet man manu sirdi. lai es ne tikai loves lietās būtu maita, bet vispār attiecībās ar cilvēkiem. lai man nebūtu žēl cilvēku, negribētos viņiem palīdzēt un es būtu dziļš egoists. reizēm šķiet, tā būtu vieglāk. daudz reiz vieglāk.
un, ak, dieniņ, nu kāpēc, kāpēc?

mētājos.
te vienā, te otrā.
reizēm gandrīz vienlaicīgi.
reizēm ik pārdienu.
reizēm nevienā.
zinu, jūs bļausiet, ka tā nevar.
zinu, ka teiksiet, lai izvēlos.
teiksiet, lai esmu viens.
nevis divi.
bet, vai patiešām
vienas pieņemšana nozīmēs otras galiņu?
vai tomēr
iespējams savienot?
nesavienojamo, he.
vai tomēr?
nezinu.
man neprasiet.
reizēm vienkārši...
ziniet, es tās mīlu.



//reizēm patiesi jauki ir rakstīt domu un spiest enter. lai būtu, kur apstāties. ak, lūdzu, neuztveriet to par kaut kādu neizdevušos dzejas darbu! šis vien ir kārtējais cibīša ieraksts. vien ar pauzēm. pārdomu brīžiem. tencinu!

he. šodienas nav. ir tikai tāda nereāla dienas atskaņa.
tas, ka atkal gribās dubstepu klausīties, lai paliek citām reizēm. tad, kad būs pārgājis nelielais šoks pašai par sevi.
bet vakar [t.i. šodien pēc sajūtām ņemot] es sasmējos. gan par citiem, gan sevi. par sevi vēl tagad smejos - izrādās mana vīriešu gaume ir tik smieklīga, ka labāk es to nebūtu nemaz tā sapratusi. es vienkārši smejos. nu muļķe es esmu, ko lai dār! :D
vispār ļaudis, mazāk dzer vajag! lai dienas nav pazudušas. bet vispār, ja tā pavisam godīgi, bija nedaudz vajadzīgs tas trakums. :)

man ir bail.
tieši tā. man ir bail iet gulēt. vai vispār no nakts šajā istabā. man reāli ir bail no tiem gariņiem un negariņiem vai smadzeņu iztēles augļiem un neaugļiem. [es labprātāk gribētu nosliekties uz tiem iztēles augļiem un neaugļiem, jo vismaz tas mani nevarētu traumēt] un jā. es zinu, ka šobrīd izklausos šīzīgāk nekā parasti. but last night... mjā.
vai tas ir normāli nakts vidū dzirdēt balsi(zema vīriešu), kas ar Tevi runā angliski (wtf! es visu varētu saprast, bet kāpēc angliski), sajust visādas dīvainības un dzirdēt kaut kādas skaņas (tādām te nevajadzētu būt toč)? ak, mīļo cibas biedriņ, saki, ka tas ir normāli, citādi ar mani ir cauri. vai arī es vienkārši jūku prātā.
un ko man iesākt ar šo nakti? un nākamo?
bž..un nemaz nesmejies! man patiešām ir bail!
nē. nu es saprastu, ja pirms tam būtu kādu šaušalīgu filmu skatījusies, bet the big bang theory nav nekas šausmīgāks par bīnu dienas vidū.
esmu izmisumā. patiesā.

man, kā orālai caurejai, reizēm vajadzētu paklusēt. iemācīties klusēt. nepateikt visu, kam gribās nākt ārā. neuzspiest savu viedokli. bļin! un es taču neesmu pasaules glābējs, man nav jābūt atbildēm uz visiem jautājumiem. es taču biju iemācījusies pateikt - es nezinu. kur tas ir palicis?! turklāt mani nepamet sajūta, ka ir tik daudzas lietas, ko pasaku, kas traumē citus, kas iedzen kompleksos.

kā lai paskaidro cilvēkam, cik svarīgas ir bēres? cik svarīgi ir, ka ierodas arī tie ar pienākuma, pieklājības sajūtu nākušie?
laikam tā ir lieta, kas jāpiedzīvo pašam. jāsaprot.
un var jau būt, ka tas liekas svarīgi manas pārliecības dēļ. var jau būt.
sāp vien, ka ir tik daudzi, kas uzskata to par pilnīgu egoismu apmeklēt bēres.

pa ltv7 rādīja leģendu par jūraszemes burvi 2.sēriju. jā. patika. vajadzētu izlasīt tās grāmatas.
patika, ka sevī jāpieņem arī ļauno es - jāsaprot, ka mūsos mīt arī sliktās īpašības. tikai tā mēs esam pilnīgi. tas ir tāpat kā mēs nevaram lūgt nepārtraukti piedošanu no citiem, paši sev nepiedodot. un reizēm ir arī acīmredzamas lietas - ne vienmēr jāmeklē kaut kas apslēpts. un dzīves neiedomājamākajos brīžos pēkšņi var parādīties mūsu dzīves jēga. vispār jāizlasa tās grāmatas, jā. Anna, vai Tu man iedotu?

es gribu beigt. vienreiz izbeigt mācīties un aizbraukt kaut kur. nu tā, lai atkal gribās mācīties. un gribās satikt šobrīd jau makten apnikušos cilvēkus.
un mani kaitina grāmatvedības pasniedzēja. viņa patiešām uzskata, ka es esmu ģeniāla un grāmatvedība man ir iedzimta! man tik ļoti nepatīk, ka kāds liek uz manīm lielas cerības. tas tikai nozīmē to, ka es, visdrīzāk, tās nepiepildīšu.
āaa...
bet tā jau skaisti. parādījies manī kaut kāds dzīvelīgums. vien tas studiju projekts nāk virsū kā cunami. es nezinu vai paspēšu. bet tad jau manīs.
vispār jāiet gulēt, lai rīt var piecelties un pamosties pirms kārtējās nūģošanās tai sasodītajā skolā. nu kāpēc, kāpēc man bija jānāk uz šejieni?!

jā. vēl, šķiet, ceturtdienas vakarā Ingas dienasgrāmatā teicu par dvēselītes sakārtošanu. cik tā nozīmīga, kaut vai lai spētu komunicēt normāli ar cilvēkiem. un tad piektdien es nonācu Bruknā. tik ļoti skaisti! lai arī lielas, skaistas telpas - nedaudz nomācoši. jau turp braucot tā iekšā sajūta - zemei te ir ko stāstīt. un ne jau jaukākos stāstus. nesaprotu vēl joprojām kāpēc. bet lai nu tas paliek.
patiesībā Bruknā savācos. baigais prieks par to! :)
un vēl dīvaini dīvaini - parasti arī es esmu cilvēks, kuram ir bail komunicēt ar tādiem cilvēkiem, bet šoreiz. šoreiz man pat gribējās parunāt. un liekas dīvaini, ka cilvēki uzskata viņus par kaut ko briesmīgu. patiesībā viņi ir tikuši daudz augstāk par mums visiem, atzīstot savas atkarības un mēģinot no tām tik vaļā tieši tur. es ticu, tas nav viegli. absolūti ne vieglākais ceļš.
prieks par šo nedēļas nogali, patiesi!
un šīsdienas secinājums - Inga tomēr, lai arī kā viņa apgalvotu pretējo, ir tikpat aprobežota, nevēloša ieklausīties, kā mēs visi pārējie. nedaudz kaitina, protams, šis uzskats, ka tikai un vienīgi man ir taisnība un tas viss ko Tu runā - Tu to vari stāstīt tam mūrim blakus. efekts būs tas pats. sāpīgi nedaudz. bet tā ir realitāte.
un es gribu atpakaļ! ļoti ļoti. bet vasarā. lūdzu, kāds ar mani aizbrauciet uz Bruknu vasarā! lūdzu, lūdzu!

nebūtu man tik gari cacu nagi tagad, kaut ko ierakstītu šeit pirms gulētiešanas.
bet vispār manī atgriežas smaids. līdz ar pavasari.
un es gribu iepirkties. jā. gribu kādu kleitu nopirkt.

ak, jūs pozitīvie cilvēki!
vajadzētu jūs satikt biežāk vai kā. bet nu jūs man liekat smaidīt. lai arī cik es teiktu, ka mīlestība ir noplicinātākais vārds ever, jūsu mīlīgums liek smaidīt. un varbūt ļaut sirdī iezagties sajūtai, ka reiz arī ar mani viss būs kārtībā. un vai tad šobrīd nav? tik vien tā brēka, kā temperatūras vēlme izsvilināt manas miesas, kaulu sāpes un neliela vientulības sajūta, kuru es pati esmu radījusi. varbūt būtu pēdējais brīdis beigt nīdēt par to, kā nav, un sākt priecāties par to, kas ir? un gaidīt pavasari. gan laukā, kas jau tūdaļ vien būs pilnā sparā, gan varbūt arī sirdī. cik patiesībā jokaini būtu atkal sastapt sevi ar pavasari sirdī. es noteikti nepazītu sevi...
bet nav ko sapņot, jūtos nedaudz labāk. jāsāk kaut ko darīt skolas labā.