viens.

man ir apnicis būt vienai.
tas laikam šobrīd ir kā daļējs raksturotājs it visam. un es to atzīstu. jā - man ir apnicis būt vienai. un? vai tas kaut ko maina? taču nē. sajūtas paliek tās pašas. nedrīkstot noliegt tās. bet ko lai dara, ja tās sāpina brīdī, kad saproti ar prātu situāciju esošo? ko tad? turpināt sevi sāpināt? visu laiku mēģināt atrast neatrodamus iemeslus? taču nē.
zinu, rīkojos tik nepareizi. bet citādāk nevar. vieglākais ir vienkārši sev ieskalot. bet varbūt arī cita varianta nav.
un es neredzu neko vairs. absolūti. pat tas trauslais pavediens, kas visu laiku mani turēja tur - nu, būs taču labi. vienmēr ir plāns. arī esošajā situācijā -, ir pazudis. esmu to nometusi kaut kur. un es neredzu, lai atrastu. jūtu, viņš ir tepatās blakus. bet kur?
zinu, tā nav labi teikt, bet man vairs nepietika ar to mazo pavedienu. saprotu, ka arī tas bija daudz. tagad. kad tā vairs gandrīz nav.
un es zinu - kāds pateiks viedu domu - aizej un satiec. bet ko darīt, ja Tu vairs nejūti tur nekā? tikai kaut ko uzpūstu? vajadzētu būt sajūtā. man vajadzētu just. man vajadzētu redzēt, dzirdēt. arī. bet tur ir kaut kas. tikai, nē. nav nekāda tikai. esmu pazaudējusi. pazaudējusies. uzlikusi pārāk tumšas saulenes. tikai nav jau tik viegli viņas noņemt. tās saulenes.
un es nenoliedzu, ka ir. tikai, šķiet, pilnīgi bezjēdzīgi. šķiet, esmu pilnīgi nepareiza. sajukusi. nederīga un neiederīga.
un es jūtos pilnīgi viena. nav runa par draugiem - mums katram ir sava dzīve un mēs pa reizei saskrienam kopā, lai... lai mēģinātu citiem pavēstīt savas dzīves galvenos mirkļus. un tas taču ir tikai normāli. nenosodāmi. ir jauki zināt, kas notiek citu dzīvēs. jo patiesībā ir sasodīti vientuļi, kad dienām Tev neviens neraksta, ja vien Tu pats neuzmācies ar savu esību kādam. ir sasodīti vientuļi, kad saproti, ka visu laiku dzīvē ar Tevi komunicē tikai tie, kuri dzīvo tai pašā miestā, pilsētā tai brīdī. pārējie kaut kā pazūd. un es nesaku, ka tā ir pārējo vaina. šķiet, es pati pazūdu. un tad liekas smieklīgi, kad saku, ka prieks par soc. tīkliem, kur vismaz kaut ko uzzini. lai nebūtu jautājumi - kā, Tu nezināji?
es patiešām nezinu šobrīd, kur tas ceļš ved. bet man šobrīd ir vajadzīgs kāds blakus. kaut līdz nākamajam ceļam, kas to šķērso. citādi ir varen apnicīgi spārdīt tos oļus vienam pašam. pasmieties. vienam pašam. visbeidzot vienkārši aizmirst visu. jo nav jau sarunas. dialōga. nav izaugsmes. ir tikai monolōgs un sapņi.
un var jau būt, ka es vienkārši nespēju pielāgoties esošai situācijai. es nespēju augt līdzi savai dzīvei. dzīvoju ilūzijās.
bet gribās kādu, kam pieglausties. kādu, kuram blakus jūties vajadzīgs. kādu, kurš vienkārši būs. skatoties uz Tevi tieši tādam pašām acīm, kā Tu uz viņu.
gribās. bet kurš tad muļķim tādu dos!