es tūdaļ izklausīšos briesmīgi. es jau to jūtu. es atzīstos - esmu nīkulis. bet man sasodīti sāk pietrūkt tās iemīlēšanās sajūtas. man pietrūkst to visu neaprakstāmo darbību, ko cilvēks spēj izdarīt tikai esot ar rozā brillēm. bļin. man ir apnicis būt vienai. [un beidzot es to pateicu skaļi] un es jau vienkārši jūtu, cik tūdaļ te visi apkārt būs samīlējušies viens otrā, bet es te atkal varēšu klīst apkārt pa šīs nožēlojamās pilsēteles ielām un mēģināt sevi visu nodot kaut kam, kas novērstu domas no tiem loveriem apkārt. sasodīts! šis pavasaris solās būt mokošs.
un jā. vakar ēst arī nebija jēgas - tas viss ļoti jauki vakar pa nakti iznāca ārā. un es jūtos slima šodien. bet neviens, kuru vēlētos redzēt šeit tagad, neatnāks līdz manīm. jo tas jau nav iespējams.
vispār kaut kāds debils dienas iesākums. kurš teicis, ka šogad man pavasaris nebūs ar lielām rozā brillēm? un kuru es te tagad atkal mānu - šis pavasaris izskatās būs tāds pats, kā visi iepriekšējie - jauki ziedošs, spēku dodošs, vientulīgs nedaudz, bet kuru gan tas interesē.
es taču perfekti māku dzīvot savu dzīvi arī esot viena pati. perfekti - vai tas nav jauki?

neciešu to sievieti sevī. vienu brīdi esmu gatava stiept pekas pret sauli un teikt, ka nekam nav jēgas, pēc minūtes manī atgriežas vecais labais cīnītājs, bet te atkal gribās visus sūtīt uz blakus istabiņu.
vispār laikam manī ir nāvīgs pavasara trūkums organismā. ļoti ļoti vajaga. šī ziema ir bijusi mokošākā manas dzīves laikā. pat nav spēka raudāt.
un visu laiku tiek pasviestas idejas, ko darīt, bet es tak saprotu, ka tas nekam neder šobrīd. man ir vajadzīgs pavasaris! lai varētu atkal, smaidot par negulētām naktīm, izdarīt visu un vēl mazliet. kur tu esi pavasari!?

ir tāda nepārvarama vēlme mainīt vidi, kur atrodos. doma aizšaut uz Bruknu ned. sākumā, ja māsītei izdosies uzrakstīt esejas un tik vaļā no darbiņa. ceru, ka tas palīdzēs. citādi man te sāk šķist, ka tas viss ir viens liels bardaks apkārt. jāsakārto sevi.
bēt runājot par manas 24.dzimšanas dienas svinībām - esmu saņēmusi burvīgāko dāvanu pasaulē - uz nagiem man šobrīd ir mākslas darbs "dēles ķiršos" no slavenās Ingas kolekcijas. :D
labi. paņemšu Bumbulīti. :D

kaut kas galīgi nav riktīgi. un manī ir tāds bardaks. un ne jau sajūtās - tās vienmēr maldina. prātā ir viens liels juceklis. milzīgs. sakarīga domāšana šodien nebūs iespējama, kā izskatās.
vispār man nepatīk, ka ar mani sāk runāt smadzeņu skalojoši cilvēki par teoloģiskām lietām un man nav, ko teikt, jo redziet es jau esmu muļķis šajā ziņā! un tikai pasakiet, ka to visu nevajag zināt, vajag visu pieņemt dziļā pazemībā utt.! nemuldieties! nu tas tak ir neiespējami mūsdienās tad vispār kaut kam ilgstoši ticēt. nešaubīties. neaiziet. un tas jautājums neliek mieru - visai pamatots. balstīts uz grāmatu ar lielo G.
sviests pilnīgs. ak, Kungs, dod jel atbildi!
need some help here. immediately.

es gribēju kaut ko dvēselītei. saņēmu kaut ko ļoti prātam. bet labi interesantu. labi. varbūt ne tik ļoti. bet noderīgu. bet jā. tomēr interesantu - vismaz man.
bet es vēl joprojām alkstu kaut ko dvēselītei.
eh. jātaisās laikam būs čučāt. lai rīt varētu piecelties un arī šo to noderīgu izdarīt.

veselīgs miegs. agra (nu vismaz priekš manīm noteikti) piecelšanās. un diena var sākties.
šodien dzīvot šeit un tagad. nospļaujoties par izdarīto un neplānojot vairāk par to, ka kaut kad pa šo dienu vajadzēs šo to iekost.
eh. vispār jau jāmācās tā sasodītā saimniekošanas mācība. bet before that - sagaidīsim Santu un paprasīsim, kā viņai gāja un kā tas eksāmens izskatās. he he he.
un zaglējamais internets vēl joprojām ir.

heh.
atkal skatos visas tās vecās multenes. pa asariņai nobirst arī man.
cik smieklīgi ir atcerēties, ka toreiz tik ļoti gribējās būt lielai. bet tagad? tagad reizēm tumšās naktīs, kad nav bail no tā, ko sevī ieraudzīsi iekšā, reizēm uzroc to stūri, kurā mājo vēlme atgriezties tai brīdī, kurā nav jādomā par neko citu, kā istabas savākšanu, šķīvja izēšanu, drēbju nenosmērēšanu un māmiņas nesadusmošanu pārāk bieži. bet katram laikam sava burvība. tik žēl, ka to nespējam novērtēt tai brīdī, kad tas ir.
tā zilā ilgu puķe....

ak, sapņi sapnīši!
es zināju, ka kaut kas dīvains būs. šoreiz es pareģoju, ka jauno mēs sagaidīsim ar pilnībā nokusušu sniegu. bet tas taču nav iespējams! stūlbene tāda.
varētu jau norakstīt to uz filmu, kuras noskatīšanos sekmēja liktens_humors ieraksts. bet nu tā filma jau nu patiesi nav par sniega izbeigšanos.
vispār jāsāk darīt kaut kas jēdzīgs, citādi vēl atkal gribēšu sevi nogalināt slinkuma dēļ.

lielā Ziemassvētku skriešana un satraukāšanās par dažādām lietām ir garām. šo dienu pat pavadīju nekur neskrienot, atpūšoties. ja neskaita to, ka 15 min pirms 16.00 drudžaini meklēju kādas Ziemassvētku dziesmas lielajā nošu juceklī. Ak, kā es vēlētos, kaut nebūtu viņiem savas notis atstājusi, reizēm!
bet ne jau par to.
manī ir miers. es zinu, ka ar rītdienu jau jāsāk domāt par dārgo universitāti, lai visu kaut cik laicīgi izdarītu - tas, protams, rada nelielu nemieru. un vēl simt un viens darbiņš ārpus zinību iegūšanas.but i can do that! man gribās.
jā. un es gribu kaut ko izlasīt. bet ko?
un kāpēc Ziemassvētkos man sadāvināja tik daudz dušas želejas un ziepes, bet nevienu grāmatu? vai patiešām es tik ļoti nemazgājusies izskatos? vai patiešām pat mani tuvākie mani tā īsti nepazīst?
vilšanās. nedaudz. bet es mēģinu sev iestāstīt, ka viņi tā ar mīlestību.
bet kaut kā pilnībā nesanāk.
eh. jāiet lūkot kāds šīzō sapnis atkal.

esmu nolēmusi mainīt. mainīties.
kaut jel man tas izdotos!
bet vakaros mainīt visu šķiet daudz vienkāršāk. no rīta tas liekas pat visai neiespējami. kam ticēt?
vēl viena svece ir palikusi neaizdedzināta...

tikko brālītis atsūtīja, ka viņam labākais rezultāts kvalifikācijas eksāmena pirmās daļas pirmajā daļā kursā. un tāds ir bijis tikai vēl vienam puisietim. prieks! liels.
un ir tā sajūta tagad.
sākšu taisīt mazos pārsteigumus mīļajiem.
nevaru sagaidīt, kad viņus satikšu :)

nīdēšana, here i come!
es atkal gribu nīdēt, stāstīt visiem, cik man viss ir noriebies, cik man ļoti gribās palikt šeit - mājās [un pirmoreiz es šo vārdu rakstu ar sajūtu arī, ka šeit ir manas mājas. ka šeit mani saprot, uztver kā līdzvērtīgu, līdzāspastāvošu būtni. man ir tā māju sajūta. nu tā, kura tik sen man nav bijusi (vai vispār ir?), kuru es savā dzīvē tik ilgi esmu noliegusi, ka man tādas nav bijis (un es nemeloju tad), ka esmu mierā ar jebkuru vietu, kur atrodos.] un es gribu palikt. lai arī nedēļa un tad jau tas Ziemassvētku drudzis. un es nedomāju dāvanu iepirkšanu/taisīšanu un vēl visādu svētku sajūtu izraisošu atribūtiku. nē. man Ziemassvētku drudzis ir kas cits. mani biedē fakts, ka 24.dec. man ir jābūt gan Jelgavā, gan Liepājā. biedē, jo man bail par sab.transportu. ka tas nepazūd. ka traki neputina. ka nenoskrien no ceļa. ka es nepaspēšu. vārdu sakot es negribu, lai 24.dec. putina. vismaz līdz 21.00. vēlāk drīkst.
un man tagad būtu jāmācās statistika. bet netīk. tāpat netīk rakstīt saimniekošanas mācībā [bāc! kā es ienīstu šo priekšmetu kā tādu. neredzu jēgu. pilnīgs sviests. un tik ļoti besī. vai es teicu, ka es to ienīstu?]. bet kaut kas vēl ir jāizdara. līdz pus1 man ir laika. tad jāiet gulēt. rīt agri jāceļas - vilciens un citurieni. vietu, kur šobrīd es vismazāk gribētu būt.
un, sasodīts, vai man patiešām būs jāliek izmisuma pilns sludinājums avīzē par to, ka meklēju kādu, kurš jaunajā gadā spētu mani apmierināt? :D labi. joks. tāpat šis jaunais gads tiks sagaidīts katedrāles tornī lūkojoties bezjēdzīgā līdzekļu izšķiešanā, vakaru noslēdzot, skatoties orģinālo jaunā gada filmu, kas liegi iemidzina, un mēģinot iemigt savā mīļajā gultā.

vakar noskatījos daļu the Guardian. nezinu, kā vērtēt to filmu. nē, es neraudāju. aizdomājos gan.
sākumā bija tā sajūta - es jūtos tik vientuļa, pažēlojiet mani kāds un blā blā blā. bet pēcāk, lasot vecās smskas, sapratu, ka, pirmkārt, pati tādu sevi esmu izveidojusi, padarījusi, otrkārt, esmu nenormālākais egoists. un vispār jāmainās!
ar apņemšanās pilnu garu aizdedzinu pirmo svecīti. vēl trīs ir priekšā. jāsaņemās!

patīkams nogurums pēc ilgiem laikiem. ar draudziņiem pavadītā diena ir devusi savu pozitīvo pilienu manā emociju jūrā.
vispār pēdējā laikā visādas muļķīgas sajūtas nāk virsū - sākot jau ar to, ka visi man Jelgavā besī ārā, un beidzot ar arvien vairāk augošo sajūtu, ka jābeidz darīt to, ko es šobrīd daru, un jālaiž prom. tālu prom. sajūta, ka to vajag. ļoti.
jā. un man nāk miegs. jāiet laikam gulēt. jā.

hā.

sēžu tagad saimniekošanas mācībā - kā redzams atkal neko nedaru. thats me! [vispār šis ir laiks, kad es it kā atpūtinu acis no datōra]

bet, jā. manī iekšā ir kaut kāds neizprotams pozitīvisms. jauna elpa manī. turklāt man te baigi bāž acīs visu ko pēdējā laikā.

un man patika to save a life. turkāt pabeigtie les miserables, Arvja teiktais un visi tie citi mājieni baigi rosina domāt. 

un jā. vispār gribās tik daudz ko uzrakstīt, bet bail no svešām acīm, tā teikt. [hā hā.]

bet varbūt mājās saņemšos - būs vairāk laika internetā - un uzrakstīšu visu to cīņu starp manu prātu, iedomu un saprātu. jā.

vispār pēdējā laikā pozitīvi.

sirds stājās. muļķīgi.
un tā būtu vajadzīgs cilvēks, kam visu pastāstīt, bet, āj, ko nu tur. gan jau visu to atkal norakšu tai stūrī. tikai cerams, ka vietas pietiks.
vispār jāiet laikam gulēt. citādi vēl dažs labs muskulis pārstās darboties.
vispār nedaudz bail pirms mirkļa bija. no kā? - smieklīgi nedaudz, nomirt. lika aizdomāties.
labi. es dodos.
cerams, rīt viss būs kārtībā.

sēžu LLU bibl. savā ziņā dīvaini tā. bet esmu apņēmusies mainīt kaut ko. un sākšu to ar to, ka darīšu to, kas man šeit, t.i. Jelgavā, patiesi būtu jādara, lai arī neredzu šobrīd sevi ekonomikā kā nozarē. man tik ļoti sirdī rada prieciņu tā dziedāšana kopā ar savējiem, ņemšanās pa baltās mājas virtuvi, palīdzot taisīt ēst un mazgāt traukus. mani iepriecina doma, ka varētu palīdzēt ar bērnu Misēm šeit - iet un ar bērniem dziedāt, pamācīt viņus. iepriecina tas. prieka stariņš manā visnotaļ pelēki nomācošajā dienā? varbūt. bet jāmēģina atrast arī visur citur prieku. arī tajā ekonomikas studēšanā, kas ir, nu, kā lai to pasaka, maigi sakot, manuprāt, pilnīgākā līdzekļu izšķiešana. es nemaksātu.
jā. un vēl visu šo padarīšanu jeb dzīvi Jelgavā vēl pelēki nomācošāku padara fakts, ka te nav neviena cilvēka, kas pazītu manu sirdi. kristaps? nu sen kā nav. nekad jau tā īsti arī nav bijis. pat nav neviena, kam uzticēties. vispār nesaprotu, kāpēc vēl joprojām mēģinu cilvēkiem uzticēties. šodien arī - sīkums it kā, bet tomēr - pamodos 10.05. un ieraugot to, pār manām lūpām nāca vārds, ar kuru diži nelepojos. nogulēju 2 lekciōnes. meitenes nepamodināja. kāpēc? nu es tak esot nospiedusi savu modinātāju, turklāt es jau neesot teikusi, lai pamodina. sasodīts! dusma nedaudz. bet atkal no otras puses- viņas ir tikai sveši cilvēki manā dzīvē, ar kuriem, tā nu ir sagadījies, dzīvoju/šu pāris gadus kopā. un viss. ar laiku viena otru aizmirsīsim. nav jau tas viņu pienākums. tātad - nav ko te dusmot.
un vispār laukā ir skaists rudens! un pat lietus to nespēj sabojāt. tas pat piederas. sen nav klīsts apkārt šitādā laikā. varētu aiziet līdz Valdekai. bet gribās ausīs kādu skaņu. un pārnēsājamās mūzikas kastes man nav. varbūt vienīgi man uznāks vēlme izbaudīt rudeni pilnībā - ar visu tā skaņu. gan apkārt, gan sirdī.
labi. ķeršos klāt beidzot pie darāmā - Liepājas [kā republikas pilsētas] attīstība.

p.s. dzelzs vilks vakar nebija dzelzs vilks. kaut kas pietrūka. daudziem. man vakar tā bija māsa. [cik ierasts vārds. dīvaini - māsas biolōģiski man nekad nav bijis, bet tā viņa ir cilvēks, kas zina par mani visvairāk. ] *! nāk virsū raudiens. bet bibl. taču es neraudāšu!

esmu mājās. bet iekšēji atrodos tur pat, kur visu nedēļu. gribās sevi žēlot, pārspīlēt. un es sāku atkal izturēties pret tiem cilvēkiem, kuri mani mīl [es vismaz tā sliecos domāt. citādi ir baigajā *akaļā, jo tad es patiesi esmu viena.], izturēties briesmīgi. dusmoties. *āk! bet nedrīkst. nedrīkst!
jā. bet vispār jāraksta vēstule. divas. vismaz. un nedrīkst ļauties iekšējām žēlabām.
un neviens no viņiem nedrīkst uzzināt, kas manī darās. neviens. lai jau tiek tā ideja viņiem par manu perfekto dzīvi, perfekto famīliju, perfekto iekšējo stāvokli, perfektajām attiecībām, perfekto laimes sajūtu iekšā. lai jau tiek.
*! un es atkal žēlojos. neee! viss. manā dzīvē viss ir kārtībā. es pati sevi sagruzu. viss.
bet vispār sāp par visu. par cilvēkiem, kuru nav. kuri ir eksistējuši tikai manās ilūzijās par apkārtējo. reāli tur neviena nav. un nebūs. es neļaušu būt. piegriezies uzticēties, domāt, ka saprot, bet reāli esi tikai cilvēks, kurš uzklausa tos visus mēslus, ko tur runā. un mani uzskata par nerunājamu, jo mani absolūti neinteresē viss normālais [man tā liekas, ka tas ir normālais. nu daudzi par to runā, sōu, laikam arī tā ir.]. vispār kas mani interesē? nekas? laikam. vienīgi gribās atkost vienu cilvēku, bet tas arī viss. pārējais ir alkas pēc tuksneša, kur tikt galā ar to bardaku sevī. ar to, kādēļ es naktīs nespēju gulēt, un, ja iemiegu, rādās kaut kas patiešām neizturams, ka jāmostas vien augšā.
bet citādi - kā jau vienmēr. rudens kā rudens. neviena nav, tik tūkstotis apkārt.
bet ir jau arī skaistās lietas manā ikdienā. tikai tagad nav laika par tām rakstīt. un turklāt tās izbojātu manu deprešn ierakstu šeit. [giglē]
un atkal ir vēlme novēlēt visiem skaistu novakari.

šodien uzzināju daudz ko jaunu. interesanti.
un jā - lika pārdomāt savu rīcību. nekad nebūtu domājusi, ka Elvis [ neko sliktu jau nesaku, vienkārši neticās, ka cilvēks no Balerijas. manā dzīvē TIKAI no Balerijas.] spēs radīt šīs pārdomas. par savu pārliecību. par savu rīcību. uzvedību. jā. un cik sasodīti vienkārša ir tā mana dzīve, ko saucu par sarežģītu. man tak viss ir uz paplātes pasniegts. domas domiņas.
jā. visu laiku nepamet sajūta, ka J. es besīju. un tad teiktais no viņas. griežās nedaudz sirsniņā. bet tad atkal - respektēju es viņu. kaut vai dēļ tā, ka viņa to pasaka. skarbi, jā. sāpīgi, nedaudz jā. bet no viņas skatu punkta - patiesi. un atkal man jāpārdomā, par to, ko saku, kāpēc vispār saku.
daudz daudz domiņu man naksniņai.
jāmaina kaut kas. ļoti ļoti.

esmu šitē. un sēžu, zaglēju internetu un mēģinu nosist pamatīgi laiku. vispār man ir beidzot laiks ieiet visās tais sociālajās vietnēs, kur esmu piereģistrējusies. pusstunda dienā tam gan ir pa maz laika. te tomēr vairāk. pēc 29min sākas lekciōne. un es gibu prom prom. ne no šejienes. bet vispār. tālu tālās zemēs. vai arī vienkārši beidzot sākt kaut ko darīt dzīvē tādu, ko vajag un gribās, nevis vienkārši nosist laiku darot kaut ko, tikai tāpēc, ka jādara.
eh. jāiet būs.
cučāt. sēžot solā. hā.