šodien Misē sapratu, ka neesmu īstajā vietā. f! gribās lamāties. bet varbūt nē. drīzāk raudāt. es nezinu. man liekas, šī nav tā vieta. es tikai šeit pazūdu.

un jau atkal. esmu piekritusi tā kā mēģināt darīt to, ko biju nozvērējusies vairs nekad nekad mūžiņā nedarīt. bet it kā jau naudiņa noder. un turklāt m.Agnese to visu tā labi paskaidroja. un arī izskatās, ka tas nebūs tāds nekonepaskaidro variants. vismaz es skaidri un gaiši pateicu, ka man nepatīk neziņa. jā. un šoreiz tas nebūs tā uz vienu laiku, bet tā periodiski, kad vajadzēs. tā pastāvīgi. katrā ziņā būs sev atkal iemesls kāpt pāri.
un man ļoti kaitina šī nekārtība atkārt, neko nevar darīt, tik nosit laiku. bet man galvā skan dont waste your time or time will waste you. eh. un tā iekšējā sajūta, ka kaut kas ir jāmaina. bet tad tās visas lietas, ko esmu sākusi darīt, kas ir nākušas it kā kā atbilde manai iekšējai sajūtai. confused.
bet tā jau arī ar mani viss ir kārtībā. vien pārdomāju visu kārtējo reizi.

pēdējā laikā man ir kļuvis gluži vienalga ar kādiem cilvēkiem komunicēju. piemēram, šobrīd man liekas sarunu vērts viens čalis, kurš ir izraustījis uzacis, sevi nenormāli kopj [es sāku justies nekopta viņa klātbūtnē] un mani nepārtraukti sauc par Baibiņu [vot tas gan man besī. ā un vēl man nepatīk tā visu laiku uzsvēršana, ka es esmu meitene un neko smagāku par savu somiņu es nedrīkstu nest.].
bet tā jau vismaz smieklīgi.
un viņš patiešām ir foršs cilvēks.

uh. jāiet būtu čučēt - rīt tā kā agri jāceļas.
šodien sasmējos - kursabiedrene, ar kuru līdz balerijai aizkājoju [ šodien tur bija traki. esmu laikam kļuvusi nedaudz vairāk mieru mīloša. šitā brēkšana man traki pa ausīm sita, vārdu sakot nepatika.], ar mazajiem puikām dzērās un ballējās. smieklīgi. it sevišķi ar skaidro aci, kura vēl redzēja, kā viens no puikiņiem tā sit kanti ingai. [giglē]
un es turpinu smiet par vienu cilvēku pārsvarā. nezinu kāpēc. un es nesaprotu sevi - man vajag tikai salauzt. vairāk nekā. tāpēc netuvojieties man. no no no.
and now - es dodos pie miera. rīt gara diena. [re kā rīmējās :D ]

es beidzot atkal varēju nosēdēt. likās pat par maz. prieciņš.
bet tad uzreiz atkal bums! pa galvu. es nez, ko darīt. šaušalīgi tizli. jā? man atkal kāds jautās, kā es tur nokļuvu. un ko es - es atkal smaidot varēšu pateikt - a es nez, man vienkārši gadās? vot gadās. žēl, ka neviens ar mani netiek. man patiktu. labāk katrā ziņā justos. tagad tā neveikli. no manas puses. bet no otras puses - es jau negāju klāt un neteicu - ziniet, es gribu braukt līdzi jums rītā! paņemiet mani līdz! nē, tā es neteicu. man pienāca klāt un pajautāja, ko es daru rītā. un es atbildēju. ļoti skaidri un nemelojot.
ajajāj, kā man nepatīk tā sajūta!

smieklīgi. tikko ievēlos kojās - šajā pretīgajā un nekārtīgajā istabā, kuru nevaram savākt, jo tie strādnieki nav visu vēl pabeiguši un nav zināms, kad šie nāks un pabeigs. bet ne par to ir stāsts. tātad. tagad vairs nav labi - Justs mani atceras, viņš zina manu vārdu [žēl. vairs nevar dziedāt dziesmiņu
katru reiz no jauna
Justu Antons nāk
vēlas manu vārdu
ļoti uzzināt.]
un tad viņš vēl teica, ka daudz laba par mani ir dzirdējis - un man radās jaut - kas šitā melo, ko? un kurš vispār par mani runā ar viņu. wtf!
jā. un vispār manī iekšā ir nemiers. tik daudzi cilvēki apkārt skumst. tik daudzos iekšā plosās kaut kas nezināms, kaut kas, kas pušu plēš.

tikko izskrēju sarunām cauri skype ar a. un izrādās es esmu varen uzmācīgs radījums bijis kādreiz [hā hā hā.] bet jā. tāpēc jau es vienkārši esmu es.
vispār man šķiet, ka man vajadzētu sākt citu dzīvi. nu tā kā sevī mainīt tās dīvainās aizraušanās. jā. un dzīvot kā normālam cilvēkam. kā jebkuram zemes iedzīvotājam.
un man tagad ļoti vajadzētu pildīt statistikas mājasdarbu. bet negribās. gribās vienkāršas sarunas. vienkāršas komunikācijas. bet laikam jāķeras klāt gan tam pirmajam.
atkal tā iekšējā gruzīšanās. un nepalīdz itin nekas. tikai raudiens. bet to nedrīkst šodien, tagad. es pat nesaprotu kāpēc.
es gribu saņemt kādu ar roku rakstītu vēstuli. un tad ar smaidu un prieku atbildēt uz to.

jā. šodiena.
likās ļoti parasta. ne ar ko izlēcoša. un tāda jau arī ir. pamodos vēlu. vien šodien istabā logu nomainīja. tagad bardaks baismīgs - jāgaida, kad uzliks palodzi, lai var visu sakārtot.
vakarā aizgāju uz to tikšanos par alfu. jauki satikt pāris cilvēkus. lai arī grūti reizēm saprast sevi, kāpēc ir tāds iekšējs nemiers. ar vienu man ir šausmīgi grūti komunicēt - tāda kā siena pretī. nepatika satikt. ar otru atkal gribas parunāties. eh. un vēl tas jautājums - Tu vēl Jelgavā? wtf. cik bieži es nu viņu satieku, tik bieži es dzirdu arī jaut., vai es vēl joprojām mācos Jelgavā.
eh. laikam jāiet gulēt. rīt jāceļas agri.
galvenais atcerēties - pazemība un paklusēt. zen ic gana bī ālrait!

šodien Sintija no Rogovkas pienāca klāt un teica, ka esot mani Aglonā redzējusi, ka es esot forši runājusi. apstulbu. bet patīk tādas emōcijas man.
jā. esmu pirmā sarakstā kursā. 9 vidējā. Dobele teica, ka mēs jau varot uz stīpu cerēt, bet es jau neceru - ir taču maznodrošinātie.
vispār jāzvana Gēbelim - jājautā, kad varu iet pie viņa pāris lapas izprintēt.

stūlbi stūlbi. es biju aizmirsusi, ka manas meitenes ir rutuļ-reinik-fanes. pagaišgad bija musiqq. šogad laikam būs rōzā un es skrienu. brrr...
vispār šobrīd jūtos tā nekā. cerams, ka viņām neizbesīšu ar savu radio 101 :D a man īstenībā ph par to!

traki daudz putekļu bija. vēl joprojām jau šeit šis tas ir. bet nu ir atlikuši tikai trauki, kuri jānomazgā. un tad viss. vakar bija drausmīgs nogurums - pēc ilgiem laikiem bezspēkā iekritu gultā. šorīt knapi knapi piespiedos izlīst ārā. bet biju tur, kur jābūt. šodienas pārdomu temats - lepnība, augstprātībā, pazemība.
jā. Madara ir atbraukusi. sōu, jāsagaida viņa un tad jau dosimies tos traukus mēzt. :D

tikko atcerējos par pretsāpītēm. tūdaļ jāiedzer - negribu tās vakardienas mokas.
ak, jā!
es zaglēju atkal. internetu. a ko darīt? ko man darīt, ka EFSP internets ir tik viegli pieejams? [gigglē]
labi. beigšu te ķernāt laiku un ķeršos klāt rōzā istabas uzkopšanai. :)

ļoti ļoti sāp. iešu dzert pretsāpītes.
laukā baigās gonkas.
viss. es vars nevaru.
bāc, tik ļoti ļoti sāp! un vēl tās rudens gaidāmās kāju vilkšanas. neizturami. nē. izturami. tikai kaitinoši.
iešu atrast kaut ko iemest kuņģī, lai var pretsāpītes iedzert.

esot bijis bērnudārza salidojums. skan smieklīgi. bet patiesībā gribētos tos cilvēkus satikt. stūlbi, ka to uzzinu tik vēlu, bet ko nu tur vairs.
jā. un es ļoti ļoti tagad gribu ceļot. jā. ļoti ļoti. atgādiniet to man nākamvasar - es gribu stopēt Eirōpā. vai kā. bet es gribu redzēt smuko arhitektūru. un kultūru citādo. es gribu!
un es atkal smaidu.
rīt jāiet pie ārsta. varu derēt, ka šoreiz nebūs tā, kā iepriekšējā reizē - paskatās uz celi, liek atbrīvo, pačamda, liek sasprindzināt, pačamda, saka, lai ierodos piektdienā. šoreiz būs duršanās. bet patiesībā mani tas vairs netraumē. kaut kā pierasts.
ūn jā. lai arī šeit atkal sāk notikt tas, kā dēļ es gribēju prom ātrāk no Liepājas, atkal tas, kā dēļ man nekad nav bijis tādas īstas māju sajūtas kaut kur izteiktas, es šobrīd jūtos laimīga. jā, kāds varbūt pateiks, ka es atkal smaidu kā iemīlējusies. lai jau saka, who cares. es jūtos labi.

es atkal jūtos labi.
tas laikam Mises ietekmē.

laukā traki vējo. un ik pa brīdim arī debesis raud.
vispār iešu tūdaļ tīrīt burkas, sakārtot to visu. mantas būtu jāsāk vākt. it kā jau nekur tālu nebraucu, bet tomēr.
jā. palasīju vecos ierakstus no 12.klases. cik ļoti es tajā laikā gribēju aizbraukt. kā gaidīju mirkli. bet tagad. tagad gribās citur. it kā esmu prom, bet gribās citur. it kā nav tā naida apkārt, bet es vairs neesmu es brīžiem. kaut kā nemanot bez tās trakās dzīves esmu sevi pavisam noslēgusi. vismaz pagājušajā gadā. jāmēģina atvērties. pašai sev jau pirmām kārtām.
patiesībā cik daudz emōciju mēs noslāpējam, paslēpjam aiz ikdienas smaida, vienkārši izslēdzam, it kā pievēršoties kaut kam jaukam. es jau atkal tā daru. saprotu, ka tie emocionālie uzplūdi nav varbūt gluži pamatoti, bet tai pašā brīdī kamēr iekšā sirds ir gatava izraudāt visu pasaules sāpi, es varu sēdēt un smiet un runāt par random lietām, pati apmānot sevi.
bet ir jau arī labi. man prieks, ka šobrīd dzīvīte ir tāda, kāda viņa ir. ik katram mirklim ir sava nozīme.
un es pateicos par to kas man ir dots šobrīd, par katru cilvēku, par katru dzīves mirkli!

šodien runāju ar brālīti Igōru. heh. laiks gan skrien-gandrīz pirms gada viņš aizbraucijās. un šobrīd nemaz neplāno braukt atpakaļ - un ko gan viņš varētu būt šeit pazaudējis? feini dzirdēt, ka kaut kas tur Lielbritānijā viņam iet no rokas. iestājies skolā esot. feini. un vēl māsu Barselōnā apciemos. vispār Anna būšot Rīga sept. laikam. kaut kāda izstāde ōr kas. jāsakontaktē. jāsatiek. gribās kaut kā. un tik feini ap sirsniņu paliek, parunājoties tā.
eh. kā gribās, lai viņiem viss labi un feini! un Igors jau drīz būs gadu kopā ar Olgu [ laikam tā viņu sauc. vismaz tā es nopratu. es jau nez. tik maz par viņu patiesībā zinu] [tas smaidiņš]
jā. viņi kaut kā man ierosina sapņot un piepildīt sapņus, neapstāties pie pirmā šķēršļa. ja gribās, tad jau var arī panāk, dabūt. vajag tikai gribēt. tad jau izdosies. un es zinu, kas man ir jāizdara septembrī. :)
jā. vispār varbūt jāsaņemās un jāuzkrīt kādu reizi šiem uz nerviem un jāaizbrauc ciemā - ja vien laiks un naudiņa ļaus. :)
patiess prieks vispār.

uzdūros interesantām lietām. ņemot vērā, ka manā dzīvē vārdi jaunietis, jaunatne bieži dominēt sāk, šī raksta uziešana bija interesanta. vispār jau feini. pēdējo reizi, kā jau es visiem reiz teicu un kā jau mēs visi zinām, kaut kas tāds bija pirms 25 gadiem, tālajā 1985.gadā.
 interesanti man. JD ietekme ir manāma.

egoistiski centriskais radījums šodien secināja, ka līdz Ziemassvētkiem visticamāk [ja nekas radikāli nemainās] brīvas ir nedēļas piektās dienas un ceturtajās jau no pusē vieniem ir sava veida brīvība. vienīgi man šķiet, ka ar to viss nebeigsies. es šogad sevi gribu noslogot tā pamatīgi. sōu, centīšos, cik spēka! [smej]
 jā. kaut kā damien rice skan galvā šodien.
enīvēj,rīt atbrauc Anna. ejam brenguļot [precīzāk sakot, viņi brenguļo un es ar kāru aci skatos ]. prieks.

šī brīža sajūtas, apjūtas, nojūtas un visas tās citādās jūtas, manuprāt, ļoti labi izteiktas vēstulē Jolim:
jā. Jelgavas dzīve nedaudz tā biedē, ja tā var teikt. esmu nedaudz nogurusi no tā visa. kaut kā saprotu, ka tas galīgi neder. tāpēc mēģināšu atrast darbiņu vai ko tādu, lai man ir aizņemtas dienas arī ar kaut ko jēdzīgu. vispār pietrūkst tās mājās būšanas. visu vasaru tā it kā nekā nedaru, bet tad atkal saprotu, ka pa mājām esmu pavisam maz. visu laiku kaut kur braucu, kaut ko daros. gribās mieru, atpūtu tagad. bet Jelgava laikam šobrīd man to nepiedāvā. vispār gribās aizbraukt prom no visa, kas ir apkārt, pavisam pavisam. padzīvoties vienai, tā lai sāk pietrūkt cilvēku apkārt. lai sāk cilvēki pietrūkt.
[šeit seko izdzēstais teksts, kam īsti nav nozīmes] nav pareizi. bet sirsniņa šobrīd kārto citas lietas[citas lietas ir tās, kas tiešā mērā nav saistāmas ar ļubovj], ja tā var teikt. besīju es sev, bet šobrīd jātiek galā ar Liepāju un Liepājas draudziņiem, kurus atkal pilnā sastāvā satikšu uz Ziemassvētkiem tikai. cerams. vispār par tām visām pasaules un manām lietām nepārtraukti nāk virsū raudiens. sajūta tāda, ka no viņiem atvados uz krietni ilgāku laiku un man viņi visi ir tik ļoti mīļi un vajadzīgi. āh. un tad vēl visādi parastie draudziņi, ar kuriem gribētos atkal pasēdēt un parunāt par random lietām, bet tā īsti nesanāk laika. pasaule sauc. bet tas jau ir tā normāli - es pat saku, ka tā vajag - pasaulē pabūt. vienīgi tā pretīgā sajūta, ka viņus arī vari nesatikt pēc tiem pāris mēnešiem. žēl, ka vien nezinu, kāpēc tāda sajūta ir.

dīvainas tās domas, garastāvoklis šobrīd.