šodien pankūkas cepam. pēc Mises. redzēs, kā būs. :)

jā. tagad skatos vienu video. tāda rudens sajūta iekšā. patīk rudens. ir sevišķi kā tur - skaists rudens ir. un es atceros visas tās braukāšanas ar kjb. atceros, kā pie mazā semināra sēdējām lapās. un šogad, tāpat kā pagaišgad, tā nebūs. būs citādāk. bet laikam tās ir vienas no skaistākajām rudens atmiņām, kuras nevajag aizmirst. :)

rudens klipā ar skaistu dziesmu.

šodien ir kaut kā tā dīvaini.
pamodos, it kā viss ō kā. pat skatījos kaut kādu tur CN mūltiplikācijas filmu called total drama island. un tad. jā. es nesaprotu savu sajūtu šobrīd. it nemazam. nu kāpēc man prātā nāk konkrēti cilvēki, visādas šīzō domas utt. fāk, es sevi vairs nespēju izturēt!
bet man tik ļoti patīk runāties. tā vienkārši. par random lietām. bet atkal - cik tālu tas izskatās normāli no sabiedrības puses. vispār jau tam nevajadzētu uztraukt, bet pēdējā laikā to arvien biežāk bāž man acīs. nezinu, nezinu, nezinu, nezinu.
un tā dīvainā sajūta nebeidz mani pamest. stūlbi. it kā varētu iet un pieraudāt pilnu spilvenu tā, lai tas tek, bet vienīgi es tā īsti nezinu par ko.
tāds emo garastāvoklis. bet jābeidz. un jāiet krustmeitiņai nopirkt cigaretes ierastās un jāiet cept gaļu. jā. un vēl pirms tam - dušā, here i come!

tikko pārnācu. Brunō atkal samaksāja 20 ls. šoreiz gan tā par 2 dienām, tāpēc vairs nejūtos tik ļoti briesmīgi, ka samaksā par nekā nedarīšanu. vispār jau man tie čeki un pavadzīmes ir samērā līdz kaklam, bet nu nekas. nauda arī ir vajadzīga. un nav jau tā, ka to daru no dienas dienā.
vispār gribās aiziet uz Misi, pateikties. jā. es došos.
manī ir tik šaušalīgi liels prieks par dzīvi. un beidzot manī vairs nav tā nīkuļošanās!
liekas, ka bija vērts arī tās pāris dienas iet/braukt. :)

biju pa lēkām peļķēties. patīk. gumijnieki beidzot pildīja savu uzdevumu. :)
vispār izdomāju, ka studiju projektu nerakstīšu par valsts budžeta analīzi, bet gan labprātāk salīdzināšu kaut ko iekš Latvijas un Grieķijas kritiskajiem stāvokļiem, to dažādajiem/ vienādajiem izejas veidiem. āj. man gribās vienkārši atkal izcelites, i know. bet patiesībā tas šķiet interesantāk.

izlasīju Pētera dienasgrāmatā aicinājumu iet skriet pa peļķēm.
tik sasodīti sagribējās iet pa lēkām peļķēties. tik ļoti! jā.
un man patīk apmācies laiks, kad eņģeļi boulingo, gūst daudz straikus un debesis raud. tas ir skasti.
ejam laukā, mīļie?

šī diena ir tikko sākusies. bet es jau esmu izdarījusi vairāk kā dažu labu dienu sliņķējot. prieks, ka spēju pamosties un aiziet līdz Misei - dvēselītei spēciņš dienai. esmu pabijusi arī tirgū un Rimī [ar Alisi iepirkām gaļu un majonēzi]. vēl esmu paguvusi ielikt gaļu marinādē, lai to pēc kāda brīža varētu nosaukt par šašliku. un jā. tagad es te sēžu. bet vajag skriet. tā nu lai šī diena rit tālāk - es dodos strādāt, pie ārsta, atkal strādāt un vakarā satikt draudziņus draudzīgā piknikā. cerams, nelīs. žēl vienīgi, ka Anna un Līva nav. žēl.

ā. un man tagad galvā skan - Jubilate Deo omnis terra, servite Domino in laetitia! Alleluia, Alleluia in laetitia,Alleluia, Alleluia in laetitia! latviskā versija - Gavilējiet Kungam, visa zeme, kalpojiet Kungam ar prieku! Alleluja,Alleluja ar prieku! Alleluja,Alleluja ar prieku! [smej]

tikai pāris dienas. pat sajūta, ka pietrūkst. bet kas pietrūkst? zinu, ka tas tagad izklausīsies diezgan dīvaini, bet man pietrūkst tā visa miera, to sarunu, cilvēku, tēmu un varbūt pat jāmēģina atzīt, ka pietrūkst man arī tā dzīvesstila. nu ne jau tās iešanas, bet tā paļāvība? nezinu. vārdu sakot, man pietrūkst nedaudz tā pilnīgi citādā pasaule apkārt. Jelgavā tā nav. Jelgavā nav īsti cilvēki, kuriem es varētu izteikt savu viedokli tā līdz galam par pilnīgi visām lietām, kuras es iedomājos. nu vienkārši nav. jā, tur ir cilvēki, kuri tic, bet viņi ir tik sasodīti pareizi. un man ir bail runāt par to, kas manī iekšā notiek, jo viņi dzīvo pavisam citā pasaules daļā, kā dažbrīd šķiet. un es atkal nīdu. bet, ai, nu lai!
es gan nezinu, ko iesākt, lai būtu tas iekšējais prieciņš, savāktība, vēlme dzīvi uztvert tā, kā šobrīd, nepazustu, jo smagiem soļiem tuvojas Jelgava. man tik ļoti negribas. tur atkal runā par kārtējo pirmo nodzertiņu, bet man nemaz negribās. stiprākais, ko varu es šobrīd pieļaut organismā savā, būtu kāds brengulīts vai vīns. bet nekas vairāk.
un jā - esmu nolēmusi - man jāmēģina tikt kādā apmaiņā. noteikti. jādzīvo ir savai nākotnei. mīlot pasauli. man taču ir tikai 20 gadi, un iesērēt Latvijā man nav nemazākās vēlmes. gribu paceļot. lai man nav jāklausās nu jau ikgadējajā Andra teiktajā, par to, ko es vispār daru Jelgavā. [un tas izklausās tā, it kā viņš teiktu - ko Tu vispār vēl dari Latvijā.]
jā. vispār Aglona šogad arī izcēlās ar sarunām. ar cilvēkiem, kuri ar mani komunicēja. smieklīgi savā ziņā. un ir tik daudz, ko gribās izteikt, izlikt uz lapas vai arī datōrrakstā, bet nedrīkst, jo ir apsolīts, un, ja pat nav, tas nebūtu feini.
varbūt mans gads ir jāsāk skaitīt no svētceļojuma, lai kāds tas būtu, lai varētu vērtēt savu izaugsmi? ja tā, tad šī gada apņemšanās varētu būt: Nesēdēt uz vietas, reizēm piespiest sevi, neaizmirst darīt to, ko esmu apņēmusies, neatmest ar roku, pat, ja sākumā neizdodas, darīt visu, lai dvēselītei nebūtu pārmetumu, pabarot dvēselīti arī ar kaut ko labu reizēm, neaizmirst draugus un ģimeni, visbeidzot, nepazaudēt to prieku un mieru sevī, t.i., mēģināt nepazaudēt, pieņemt visu kā ir, bet nepeldēt pa straumei, nedomāt, ka esmu nepārspējama un visu, ko daru, es izdaru tikai un vienīgi ar pašas spēkiem.
vispār - jādzīvo diena tā, it kā tā būtu pirmā un pēdējā, lai izjustu tās garšu!

istaba vēl joprojām izskatās pēc karalauka, kur tikko izgudrotā ātōmbumba ir uzsprāgusi. vajag savākt. bet tagad taču nē - tur vaig skaļu mūziku fōnā, vismaz man. un man jau atkal sāp pirksts, tas uz kura žetōns stāv - jā, es spēlēju ģitāru. tā ir, ka tik maz to spēlē - ar laiku rokas atrod no šīs burvīgās aizraušanās. un vēl man rokas izskatās kā no laukiem izlēkušam skuķēnam [mellenēs!]. bet tie visi ir nieki. vieni sasodīti nieki.
ak, jā! es atkal mācos. mācos mīlēt. mīlēt pasauli.
un vispār es beidzot pabeidzu. un varbūt arī pabeigšu to, ko pirms tik sasodīti daudz gadiem iesāku.

 "Ikvienam no mums pašam vajadzēs izraudzīties savu ceļu cauri ērkšķainiem krūmiem, nekad nešaubīgi nezinot, kas ir Labais, un meklējot to vēl un vēlreiz, lāgiem kļūdoties un sākot visu atkal no sākuma. Ikvienam no mums vajadzēs laipot starp godu un negodu, jo ceļi, kas ved uz gaismu, būs iejukuši putekļos un dubļos, un savu reizi vajadzēs līst rāpus, lai nozaudēto taku atkal atrastu. Mums visiem vajadzēs iemācīties pēc kritieniem atkal celties kājās, jo tie varoņi, kas nekad nepaklupa, jau sen ir zuduši Nāves valstībā, bet te esam palikuši tikai mēs. Katru vakaru pēc saulrieta mēs sarēķināsim, cik drosmes un gļēvuma bijis šai dienā, un, ja gods būs ņēmis virsroku pār negodu, mēs teiksim, kā šī bijusi laba diena."
(Silvana de Mari.)

es gribu paņemt džambi, kas ir iespiests tur istabas stūrī un gaida brāļa atgriešanos! bet nevar - ir pārāk vēls.
tad vismaz es gribu paņemt un beidzot flautu paspēlēt, lai nepazaudētu vēl to, kas ir palicies manī! bet arī to nevar - ir pārāk vēls.
nu tad vismaz klavieres - šķības un greizas, bet tomēr mīļas! bet vēl joprojām ir vēls.
heh. otrā istabas stūrī stāv iespiesta ģitāra -Bumbulītis. būtu tik jauki patrinkšķināt stīgas. bet nē. nekādā gadījumā. ir pārāk vēls.




žēl, ka sienām nav skaņas izolācija.

šodien staigājos. varbūt vienīgais jēdzīgais, ko šodien vispār izdarīju. un es atkal iemīlējos debesīs. tikko satumsušajās skaidrajās debesīs.
vispār jo dienas, jo vairāk gribās tās vasaras, kuras pavadīju pa laukiem, alkstot brīdi, kad atgriezīšos pilsētā - dzīvībā. šobrīd gan ir nepārvarama vēlme pazust no šīs dzīvības. gribās vietu, kur laiks apstājas, kur Tu vari aiziet pāris metrus no mājām un būt "savā vietā". iet bradāt pa kaut kādiem laukiem/pļavām, lai vāzē ieliktu tieši to tur tālumā augošo lauku puķi. vai vienkārši tik sasodīti kasīt kājas nātru dēļ. vai atkal bļodā, kā jau katru vakaru, mazgāt pa lauku sadurstītās kājas. un, ejot gulēt, vēl tvert pēdējo no krustmātes iedotās grāmatas, ko viņai esmu palūgusi. gribu no rīta ar mokām celties uz braukt pie ōmes, lai viņai palīdzētu nolasīt ogas.
eh. bet man ir prieks arī par to skaistumu, ko dod pilsēta naktī. tā vismaz dod to mierinājumu, ka arī šeit kādā diennakts daļā var būt skaisti.
un es vairs negribu runāt par emōcijām, sajūtām, attiecībām kā tādām. im done with this. ir svarīgi izrunāt, bet, kad izrunāts, to vairs cilāt nevajag. nevajag vairāk jautāt. es neatbildēšu. kategōriski atsakos. esmu apmaldījusies pati sevī, sōu ļaušu sev vispirms pašai tikt skaidrībā.
un es rīt mēģināšu piecelties.

šīsdienas atklāsme - tā kā caurmērā es daru wtf? lietas, nesaprotu, ko šeit daru, atrodoties jebkur, esmu pavisam nopietni pasludināt, ka esmu pavisam nevienai vietai nepiestāvoša, nepiederīga cilvēkveidīga būtne, kas izpaužas ar īpašu tizluma pakāpi.

es vairs nekad nekad nekad nebraukšu uz tāda veida pasākumiem. nekad! es laikam kļūstu veca, bet piedzerties arī var kaut kur lētāk. un man laikam vairāk vai mazāk patīk tomēr mūzika ar kaut kādu kvalitāti, nevis kaut kādi pagrīdes muļķi, kuri uzskata sevi par cienīgiem kāpt uz stage un saukties par mūziķi, un es, protams, atvainojos, ja kāds šobrīd tiek šaušalīgi aizvainots, bet, manuprāt, tur retais vispār zināja, ko nozīmē mūzikas instruments un ka mūzika arī valoda, ar ko ļoti daudz var izteikt, bet, ja tā ir kaut kas vienkārši samočīts kopā, lai tik skan vairāk troksnis, to nevar nosaukt pat par mūziciņu. man mūzika ir kaut kas stipri vien vairāk. kaut kas, kuras laikā var aizvērt acis un uzgleznot sev skatu. nevis tikai industrializācijas mēslus, kas rādās tā ārprāta labākajos kadros. vienu vārdu sakot - nebija vērts.
un man tagad būtu jāatbild uz vēstuli, kur prasīts, vai viss kārtībā. nu kā lai es to zinu, mīlīši. cik man zināms, viss kārtībā ir atkarīgs no 2 cilvēkiem. un vispār esmu varen liela muļķe, jo vienkārši esmu pieradusi dzīvot viena, rūpēties tikai par sevīm, reizēm atceroties, ka der arī kādam citam palīdzēt. bet caurmērā es nemāku rēķināties ar citiem. es nemāku visu dienu veltīt vienam cilvēkam. un jā. tā es varētu atrast n-tos attaisnojumus savai rīcībai. tikai vienīgais tāds īsais un patiesais būtu - man vienkārši negribējās. negribējās un viss. un es vēl esmu pietiekami jauna, lai varētu darīt to, ko man gribās reizēm. nu vismaz pasākumos, kuri, pēc manām domām, ir totāls sviests un ir absolūti nevajadzīgi sabiedrībai. ā, jā. vienīgais pozitīvais, ko guvu no tā visa pasākuma bija teksts no krišnaīta - reliģija bez filosofijas nav iespējama, gluži tāpat kā filosofija bez reliģijas. reliģija bez filosofijas ir fanātisms. vienīgi žēl, ka neatceros, kas ir filosofija bez reliģijas - atceros tikai, ka saiet sviestā. jā. tas arī viss. atgriežamies pie "viss kārtībā" un manas attaisnojumu meklēšanas. tātad. vispār man liekas, ka viņam pašam būtu jāatbild uz šo jaut., jo reāli no manas puses kā vienmēr būs vēsums, kamēr vien es nespēšu atvērties. bez sazin cik ilgs laiks paies... bet nejautājiet, kāpēc es nevaru atvērties. tas nav izskaidrojams lōģiski, jo arī es ar lōģiskumu rīcībā izcelties laikam gan nevarēšu.
un jā. man nāk miegs. es iešu gulēt.

jā. šīsdienas sajūtas vienkārši ir fantastiski mainīgas. es nezinu. varbūt man mazāk tām būtu jāpievērš uzmanība, jo tās bieži taču mēdz visu sačakarēt un sajūtas jau ir tikai mirkļa impulss. bet nu jā. atkal mani varat uzskatīt par totālu frīku. es pati apzinos, ka šobrīd varu ar visu sirdi dziedāt līdzi radioheadam I'm a creep, I'm a weirdo. eh. es nez. man vienkārši ļoti salikās, ka man vajadzētu šonakt palikt mājās.
es patiešām negribu, lai sajūtas un emocijas atkal visu sačakarē, bet reizēm man šķiet, ka ir jārīkojas tā, kā Tev tai brīdī liekas, ka vajag darīt. lai arī tas pēc visām tām normām, kas ir pieņemtas sabiedrībā, ir pilnīgi un galīgi frīkaini un var radīt citos cilvēkos kaut kādas negatīvas emōcijas. vienīgi man kaitina, ka cilvēki melo, lai es tā kā justos labāk. besī. es patiesi gribētu dzirdēt patiesību. tā, protams, būtu sāpīgāka un ne tik rožaina, bet patiesība.
āj. mazāk laikam man vajadzētu domāt. un vajadzētu sākt pildīt tos savus mazos sapnīšus. un laikam būtu jāsāk rakstīt kāda dienasgrāmatas veida klade, kur es varētu izteikt visas savas emocijas, nesāpinot citus, jo citādi nekur jau tā īsti nevar rakstīt to, ko jūti pilnībā, jo cilvēki to uztvertu pilnīgi trakāk un citādāk. varētu pat teikt savādāk. bail teikt to visu, jo cilvēki jau nav pieraduši pie patiesības. arī es ne.

ir vieglāk. vismaz no ārpuses, un ja Tu aizliedz sev ieklausīties sevī. aizliedz sev laiku palikt vienai. bet patiesībā. patiesībā es esmu nemiera pilns radījums. man vajadzētu šogad iet. aj, kā vajadzētu. bet vajadzētu beidzot sakārtot arī citas lietas, ārpus iešanas. atkal jau jāizlemj. nē. patiesībā pat nav jāizlemj, jo iet jau tāpatās nevaru. sōu, i have to clear my mind, do what i have to do and at least 1 hour a day i should sit in a quiet place.
šī, gluži kā visas citas dienas, ir domātas, lai es sāktu no jauna. pirmoreiz. kā viss šis gads.

es beidzot esmu tā riktīgi nolēmusi, ka to apkvēpušo dvēseli, kas ļoti cerams manī vēl mīt, vajag iet un notīrīt. un reizēm arī pabarot. jā. bet šodien jau atkal daļu esmu nokavējusi. vien atliek ēdināšana. tikai būs briesmīgi barot kaut ko tik ļoti ķīpīgi lipīgi netīru. tā ir, ka visu ielaiž.
un es jūtu, ka manas alkas pēc ugunskuru un desu/gaļas cepšanas brīvā dabā, laikam nepiepildīsies šogad [nu, ja neskaita to 27.jūnija dienu, kad tika cepti veci šašliki un es skaisti skatījos, kā pārējie ķēpājas.]. bet vienalga trakoti gribās. gribās zaļumos. bet es te tik pa second hand bodēm vazājos ar mammu un iepērku kaut kādas lupatas, kuras es pat nezinu, vai kādreiz uzvilkšu [svārki, protams, arī ir nopirkti. nu kā tad iepirkšanās bez svārku nopirkšanas! [gigglē]].
iešu palūkoties labāk, ko rāda mana mīļākā tv programma - kaut kādi lv video! [gigglē]

kārtējā scēna mājās. sen nebiju dzirdējusi. fāk!
es mēģinu tam visam nepievērst uzmanību, jo nav jau mana dzīve. bet vienalga tas neliek man smaidīt. tas nav prieciņš dvēselītē. nē, nemazām.
un visapkārt visi šķirās. un ne jau tie pusaudzīšu pārīši. reāli pāri, kas ir precējušies un ir bērni. un tad man rodas jaut, vai patiešām pastāv mīlestība uz visu mūžu? vai tā nav tikai ilūzija, kas attaisnotu cilvēku iepatikšanos viens otram, izmanotšanu?
āj. tāds dīvains šīs vakars.

sōu. izlēmu darīt tā - kamēr man pēdējā true blood sērija lejupielādējas manā kompī [jā, es zinu, ka esmu zaglīga], lai nepazustu tas pozitīvais un feinais, un vispār visnotaļ fantastiskais, kas sanācies pēdējo dienu laikā, uzrakstīšu to visu.
bēt nu vispār jāatzīst pozitīvi, pozitīvi. sākot jau ar stopēšanu ceturtdienas rītā. nu smuki tam čalim līdz Grobiņai skanēja metallica mašīnā! tālākais kurzemes rallija rīkotājs [jāttzīst gan, ka es viņam tā īsti nepiekritu par cilvēku nīdēšanu utt., bet es jau atrados viņa mašīnā un viņš bija tāds diezgan padusmīgs radījums, līdz ar to savu viedokli es ar lielām mocībām paturēju sevī. jā, zinu - brīnumi izrādās arī notiek! [gigglē]] līdz Vecpils pagriezienam. un tad Andis! Andis! [otrais Andis bija ar citādāku izteiksmi nekā pirmais] izrādās mammas kaut kāds draudziņš ōr vāt [viņi ar mammu esot baisos brīnumus darījuši, kad mamma izšķīrās un mēs ar brāli bijām mazi]. tīk smieklīgi! un tas skatiens, uzzinot, kas es esmu. un tad vēl tā piensaimniecība. un jā. izkāpšana rīga, saprotot, ka smirdi pēc govīm un laukā ir sasodīti karsts [nu kāpēc nav pārnēsājamās kondiškas], un vēl ir jānonāk līdz Salacgrīvai... bet tālākais bmx LV izlases treneris [salacgrīvā gan skrandas mācēja pat nosaukt viņa vārdu uzvārdu, bet es viņu nezināju. sōrī, kārtējā dārgā LV slavenība, ko es nezinu!], kurš brauca uz Valmieru, un būtu tikai lōģiski, ja mūs izmestu ārā pie viadukta, kur mēs nonāktu uz a1. bet nē! viņš uzbrauc uz tā viadukta, un mums jau visiem ir skaidrs, ka tālāk jābrauc ir līdz tuvākajam derošajam pagriezienam, jo no viadukta nogriezties ir visai grūti. līdz ar to šis mūs vedīšot līdz pagriezienam uz Limbažiem. mums jau labi - tuvāk mērķim. bēt tad viņš to palaiž garām [neticu, ka tas bija tik sasodīti nejauši. nu kāmōn, Tu tomēr zini savas apkārtnes ceļus.] un mūs aizved līdz pat Salacgrīvai. nāis! un tā mēs ļoti ātri esam nonākušas Salacgrīvā.
ierašanās festivāla teritōrijā pati par sevi ir tāda, nu kā lai saka, interesanta, šī vārda tiešajā nozīmē, nevis, kā es to tik bieži mēdzu izmantot. varbūt šeit arī derētu vārds savdabīga. sasodīti daudz presīšu un mēs laikam esam ieradušās agrāk kā citas dāmas. smieklīgi. telts celšana. iešana iepirkties. un tad pirmā atrakcija - māšeles svārki pārtop par kleitiņu, man plecā griežas zemeņsomiņas rokturi un mēs iekšā ienesam sev nesaudz dzērienu un ēdienu. [gigglē] un tad jau pirmā satikšānās ar skrandām. jā. tās meitenes. nu tādas. kā vēlāk izrādās, es tai bariņā būšu vecākā. un tā arī pirmo reizi mūžā arī jutīšos. bet par to vēlāk. nedaudz zemāk. jā. tātad tālāk šai dienā seko pelde jūrā [ja to var nosaukt par peldi. tai brīdī es tik ļoti vēlējos savu Liepājas pludmali - bez akmeņiem, bez aļģēm un paliek dziļāks!]. aizbēgšana. no kā? - no visiem. ar māsu jūrmalā. man patīk šī diena! beigas.
rīts sākas ar ķīniešskatu. nu kāpēc man jābūt tik sasodīti aizpampušai! nu nekas. jāiet uz jūru ātrāk nekā iet mazie stafferi. ar cerību, ka ķīnietis manī pazudīs - bet nekā. nu nekas! pirmais rīta darbiņs [ par darbu to nosaukt grūti, jo mums ir jāaizvelk viena miskaste katram uz kādu noteiktu vietu]. un tad jau gaidītie krekliņi. brīdis backstage, liekot puķu podus un sastellējot vienu lampu. nu vājprātīgie darbi! [gigglē] un tad jau seko shiftu uzzināšana. esmu H3 - main gates. pirmā maiņa 21.00. līdz tam - kādas 7 stundas "dari, ko gribi" laika. so - lets go to sea! paceļam dzirdam sakām "man vajag pāris brīvprātīgos" - "skaties, kam ir aproces, un sauc". bet mēs esam tik ātras, ka nozūdam ļoti ātri pludmales smiltīs. :D māsai Annai pirmā maiņa. pilnīgs haoss! uzzinām beidzot, kas kam ir jādara. viņi paliek strādāt. es - uz veikalu - kaut kas taču ir jāiesāk, jo vēl ir daudz daudz laika. Annai shifts iet nevis stundu, bet divas. stūlbi. bet ir atbraukuši pārējie - jāiet satikt viņi! beidzot man būs savas čības! [ak, jā. es atkal izdarīju savu tradīciju - saplēsu kurpes kaut kur ārpus mājām] esmu atpakaļ telšu pilsētiņā. Annai beidzies shifts. ejam uz cēsu alus skatuvi. mūsējie jau ir tur - gin riots, cik atceros ir jurčika sarakstā ar augstu novērtējumu. tālāk? kas tālāk? alise joste. skaisti. un man pirmais shifts. nav jau grūti raustīt aprocītes. kāds pasaka, pa stipru raustu, kādam vajag, lai pasmaidu, kāds vienkārši parunā, kāds paflirtē. daudz biļešcilvēku, kas jāsūta uz check in, daudz ar dzērieniem, kas jāatstāj laukā, daudz smēķētāju, kuru cigaretes ir jānodzēš pirms došanās iekšā. un muguras sāpes! fāk, kā sāp! bet apsargi ir sakarīgi. beidzot tieku prom. satieku māsu - pārējie dodas gulēt - Artai rītā Rīgā izlaidums. ko mēs? gūstam positive emotions, no tā, kas ir dzirdams uz tele2 stage + pēcāk uz radio swh skatuves esošie satelīti. fantastiski! labas emocijas. un neliels nogurums. jāiet gulēt. beigas.
atkal esmu ķīnietis. bet šoreiz ne tikai! arī panda. izlēciens no telts pēc īsās ziņas -sapulce. tālākā plastmasas atkritumu vākšana kādu stundu. un pēc tam? duša. es vairs nespēju izturēt to ķipšanu un netīros matus. man vairs nav žēl tā lata. izklausās jau princesīgi, bet es patiešām neciešu netīrus matus! :D veikals. un dublis numur divi seriālā "ienesam paiku un alkō iekš festivāla teritōrijas". Annai piesienas, līdz ar to mums nākas iet turpat mežiņā izdzert 1.5l sidra. hā! bet mēs jau to nedarām - izdzeram nedaudz. un pudele nonāk manā rīcībā. pie mana sāna. zem krekliņa. zem dvieļa. gan jau neredzēs. bet roka gan debili jātur. nekas. šito somiņu rādam. un jāiet pie vīrieša - apsarga. tas mani nevar aptaustīt. tieku cauri. iekšā baisā smieklu vētra. bet nu esam iekšā. aši aši. maiņa. eh - neviena nav. tātad - izklaidējamies! paraudziņi + smieklīgas princešfrizurās pie garnier meitenēm, bi`ok jogurtiņu dzeršana. 2x [gigglē] labi paēdām. zz fotō. un tad, pavisam nejauši - 100 baltas dvēseles. skaisti. jau atkal. klīšana apkārt. ā. jā. pirmajā dienā mēs vēl bijām pie radi vidi pats kaut kurā brīdī. tas tāds iestarpinājums. visu kas garām dzirdamais. Annai tuvojas shifts. jau vakars tuvojas. šodien pirmo reizi satiekam skrandas. un manī nav nekāda nožēla, ka tik vēlu. nav nekā pret viņām, bet arī par ne. tāda nu es esmu. domāju aiziet pastāvēt un paraustīt aproces. bet nē! tai brīdī man tas nav lemts, acīmredzot. jāiet mainīt gružkastēs maisus. fuj, cik pretīgi! un tad vēl kaut kur pazūd lietuviešu meitenes. līdz ar to pie pēdējām mēs paliekam četri - tas pārītis, es un vēl Jānis, garais. jā. garais Jānis, kā vēlāk uzzināju, no Mazsalacas ir viens no cilvēkiem, kas vēl šodien liekas bija vērts iepazīt. Ieva teica, ka viņā esot kaut kas līdzīgs man, kad mēs stāstījām, ka viņš katru gadu nosoloties, ka to vairs nedarīšot, un atkal dara. smieklīgi. bet turpinot par tālāko. tātad. pēcāk es devos raustīt aproces. ilgi raustīju. bet gribējās arī kaut ko darīt, ne tikai neko nedarīt. un mazais twitter puika jebšu brālītis! vājprāts. otrais cilvēks kuru ir prieks, ka satiku! viņš taču man atdeva griežņu māsu jebšu scissor sisters plakātu ar parakstiem. lielum lielais pāldies viņam! jā. un riekstiņu ēšana stāvot pie vārtiem. tās ir tās lietas, kas padara to visu īpašāku. un tad garā Jāņa teksts, ka varam iet prom. un paldies no apsargiem - tas ir tas, kas liek prieciņam acīs mirdzēt. pēcāk jau viss tas trakums ap muse. nezinu - lai es teiktu, ka šis pasākums ir bijis pozitīvs, man arī viņi nebūtu bijuši vajadfzīgi. bet vienalga pozitīvi. vienīgi viss tas muse koncerts lika domāt, ka tā ir viena liela masu psiholōģiskā iespaidošana, pakļaušana vai kaut kā tamlīdzīgi. un vēl tas, ka jaunieši muse vecās dziesmas nezina. smiekli nāca tajā brīdī. bet tā jau ōkā. skaisti. bet ar šo visa diena nebeidzās. devāmies uz telšu pilsēteli, jo tur bija runāts tikties un doties peldēties. bet. pēc sēdējiena ar skrandām un vēl tur pāris mazgadīgajiem čalīšiem uzzinājām, ka twitter puika ir izmests no čalīšu telts, jo redziet twitter puika ir gribējis ēst, kamēr šamie gulējuši, bet tā taču esot viņa [ mistera saldumiņa] telts. cik pretīgi! tā nu twitter puika gulēja pie mums. 2h. jo bija auksti. varēja gan mūs modināt un kratīt, lai ceļamies. gan jau kaut ko būtu sadomājuši par to siltumu, jo viņam vnk nebija guļammaisa. jā. pēc visa tā pasēdējiena devāmies ar māšeli pastaigāt pa apkārtni. nonācām līdz teltij, kur grēviņš mūziku lika. pilnīgs vājprāts. bet mums brīnumainā kārtā patikās. bet drīz vien jau gājām čučēties. tās arī ir šīs te dienas beigas.
svētdienas rīts. twitter puika iedeva maisus un cimdus un mēs ar māšeli aizgājām uz labo pusi pie tele2 stage novākt visus plastmasus, par ko vēlāk garais Jānis mūs par psihām nosauca. [gigglē] katrā ziņā līdz sapulcei jau savu bijām padarījušas, aši novācām telti. atvadījāmies no savējiem, un veiksmīgā kārtā līdz Rīgai nonācām. un vēl pavisam veiksmīgākā ar čali, kurš ar mums pa russki, bet mēs latviski ar viņu līdz pat durvīm. feini!
vienīgi man tāds kā aizcietējums neliels bija - laikam alko dzert, ar alko padzerties tādā karstumā diži labi nav [gigglē]
bet vispār jau pozitīvas emocijas. dēļ cilvēkiem, notikumiem. visa tā kopā, nevis kā atsevišķa. viss, laikam tā īsumā (:

te ir tik sasodīti karsti!
bet nu jā - i like my life. es vismaz tā sliecos domāt. grūti jau teikt - rīt atkal var uznākt pašnāvnieciskās domas, bet šodien man patīk dzīvot [izņemot to pasākumu, kas saistīts ar pārlieku karstumu. neizturami!]
ir tik laba sajūta pēc vakardienas peldes jūrā negaisa laikā.
un jā. visi tie cilvēki man blakus - šaušalīgi feini.
nezinu, laikam beidzot vajadzētu saņemties un attīrīt savu iekšējo būtību, savu dvēselīti, lai tā nenosmok.
vispār jāiet gulēt. rītā atkal jāceļas, va zinies!

es vēl joprojām trīcu.
un jā. izrādās man ir fantastiskas savaldīšanās un savākšanās spējas, jo vienīgais, kas šorīt liecināja, ka es tikko esmu izraisījusi avāriju, bija mana trīcošā balss, uztraukums par to, ka traki izmaksās, nepacietība gaidot mammu un pāris lamu vārdi [un pat ne tie stiprie] izkāpjot ārā no aparāta, kā to mēdz dēvēt. vispār es laikam esmu bez emotion cilvēks, jo vienīgais, par ko es domāju sakarībā ar šo [ne]lielo rīta atgadījumu, ir tas, ka ir bijusi avārija un tas tagad traki daudz izmaksās. fāk! nekādas domas, ka kāds te varēja arī nomirt [pretēji abām tantēm, kas to tik vien atkārtoja, kas varēja notikt]. izbesīja man. toties onkulis ar ķiršiem un ūdeni to uztvēra visai viegli - es vienreiz gandrīz pie Pētera biju - tā ka šitais neesot nekas traks. un kā Agnese teica - ar "varēja" mašīnu nesalabosi.
vispār man ir fantastiski cilvēki blakus, kuri vismaz Tevi neuztrauc par daudz. vienīgi žēl Zanes. jā. es laikam viņu traki sabiedēju.
āj. labi. noteikti es drīz arī emocionāli sākšu nojaust, kas ir noticies. bet tāpēc jau ir iespēja aiziet nomazgāties un sablenderēt šorīt lasītās zemenes. :)

nu nebūšu es grāmatvedis! nē. tas ir par daudz no manis prasīts.
un es tikko draugiem.lv izlasīju sevis rakstīto cita dienasgrāmatā. vārds vārdā. interesanti. laikam kļūstu slavena! (giglē)
un vispār man nepatīk gaidīt.
un es atkal jūtos aizmirsta. pamesta. nevajadzīga?
āj. ko es te atkal ar savu paranoju. labāk turpināšu domāt par sevi, kā par persōnu, kuru ir vērts citēt! [smējiens liels]